Šī ekonomiskā parādība dod iespēju jaunām kompānijām saņemt ieguldījumus virtuālajā valūtā savas idejas realizācijai. Ieguldījumu apjoms šajos projektos var sasniegt ievērojamas summas, piemēram, 2017. gadā visas investīcijas ICO projektos Latvijā kopējā summa sasniedza 28 650 000 eiro.¹ Eiropā 2018. gada jūnijā ieguldījumi sasniedza sešus miljardus eiro.²

Tomēr Latvijā pašlaik nav ICO projektu un virtuālās valūtas regulējuma, un šāda veida ieguldījumus likumdevējs tieši neaizsargā, jo virtuālā valūta "ir līgumisks maksāšanas līdzeklis, to nevar, pirmkārt, uzskatīt ne par norēķinu kontu, ne par noguldījumu, maksājumu vai pārskaitījumu. Otrkārt, atšķirībā no parādiem, čekiem un citiem tirgojamiem dokumentiem, kas ir paredzēti Padomes Direktīvas 2006/112/EK³ 135. panta 1. punkta d) apakšpunktā, tā ir tiešs maksāšanas līdzeklis to uzņēmumu starpā, kas to akceptē".⁴

Rakstā autors sniegs īsu pārskatu par ICO un ITO jēdzienu, iespējamiem riskiem un problēmām to izmantošanā, ICO klasifikāciju, kā arī ieskatu par turpmāko regulēšanas procesu.

ICO jēdziens un procesa būtība

ICO (no angļu val. – initial coin offering – sākotnējais virtuālās valūtas piedāvājums) un ITO (no angļu val. – initial token offering – sākotnējais žetonu piedāvājums)⁵ ir Latvijā neregulēti ieguldījumu procesi, ar kuru palīdzību tiek piesaistīti finanšu līdzekļi virtuālās valūtas veidā uz blokķēdes bāzes. ITO ir sava veida kuponi jeb žetoni, kas atkarībā no piešķirtās nozīmes un vērtības ir virtuālā valūta, vērtspapīri vai kāda cita prasība pret žetona emitentu.⁶ Emitents Finanšu instrumentu tirgus likuma 1.