Advokāta palīdzības samaksas tiesiskā regulējuma vēsturiskā attīstība Latvijā

Arī pirmskara Latvijā likums deva "tiesību pusei, kas lietu vinnē, pieprasīt no otras puses atlīdzību par lietas vešanu pēc sevišķi noteiktas takses [..], turklāt likums nerēķinājās ar to, cik lieli bijuši faktiskie izdevumi pilnvarnieka pieaicināšanai, vai bijuši pieaicināti viens vai vairāki pilnvarnieki. Šīs atlīdzības apmērs norādīts Tiesu iekārtas likumā [..] un aprēķināms no prasības summas, sākot ar 10 % un beidzot ar 1/2 %. Jo lielāka ir prasības summa, jo mazāks ir takses procenta apmērs. Pusei, ka prāvu vinnē, par lietas vešanu pirmā instancē piespriež 2/3 no takses summas, bet par lietas vešanu otrā instancē 1/2 [..]. Par lietas vešanu Senāta kasācijas departamentā kasācijas kārtībā zvērināts advokāts dabū 1/4 no atlīdzības, kāda noteikta par pilnu lietas vešanu divās instancēs".¹

Salīdzinājumā ar tiesisko regulējumu 2018. gadā secināms, ka 20. gadsimta 30. gados bija noteiktas atšķirīgas proporcijas advokāta palīdzības samaksai. Proti, par advokāta darbu pirmajā instancē bija noteikta atlīdzība 2/3 (nevis mūsdienās esošās 1/2) apmērā, tādējādi, ņemot vērā apstākli, ka lielākā advokāta darba daļa tiek ieguldīta tieši pirmās instances laikā, kad notiek pierādījumu vākšana un sākotnējā prasības un pretprasības formulēšana. Tāpat 30. gadu tiesiskais regulējums ir advokātu darba atlīdzinājumam labvēlīgāks kasācijas instances tiesvedībā ieguldīto resursu ziņā, tā kā bija paredzēta atlīdzība par advokāta darbu 1/4 apmērā no atlīdzības par pilnu lietas vešanu divās instancēs.