Ļoti aktuāls un argumentēts raksts. Autore turpina Egila Levita rakstā “Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana”, kas publicēts Augstākās tiesas biļetenā Nr. 1, izteiktās tēzes, kā arī Satversmes tiesas tiesneses Santas Osipovas rakstā “Tiesiska valsts vai "tiesnešu valsts"” (JV 27/2016) izteikto brīdinājumu - tiesnešu “eksperimentu” rezultātā, tiesai tiesu spriežot contra legem, bet sabiedrībai (juristiem, advokātiem, citiem tiesnešiem un prokuroriem) par to neprotestējot, pazaudēt tiesiskumu un tādējādi demokrātiju jeb tiesisko valsti. Uzskatu, ka “tiesnešu valsts” risks jau ir iestājies un sabiedrībai ir pēdējais brīdis “protestēt”.

Gatavojam līdzīgu rakstu par tiesu nolēmumu nevienveidību, neprognozējamību un nepamatotību, kurā sniegsim statistikas datus par vairākiem simtiem tiesas nolēmumu vienveidīgos jeb no vienas tiesiskās attiecības izrietošos strīdos, kur pēc klajas ārējas iejaukšanās tiesu spriešanā un bez tiesiska pamata kardināli mainās tiesu prakse, notiek neargumentēta atkāpšanās no judikatūras, un, pamatojoties vien uz tiesu (faktiski – tiesnešu) ieskatu, tiek atcelti likumīgi zemāko instanču tiesu nolēmumi.

Tiesām pašām ir jāattīrās no tienešiem, kuri negrib ievērot likumus, nemāk interpretēt tiesību normas, neciena Latvijas Republikas Satversmi. Tā, piemēram, maksātnespējas procesu administratori to savlaicīgi neizdarīja, pēc tam jau bija par vēlu, un, neskatoties uz milzīgo un efektīvo profesionālās pašpārvaldes organizācijas darbu, sabiedrības uzticība un pacietība jau bija zudusi.

Valstij arī ir jānodrošina efektīva apmācību sistēma tiem tiesnešiem, kas grib un var spriest tiesu, bet Tieslietu padomei ir jāizveido efektīva tiesu nolēmu kvalitātes kontroles sistēma, kas vajadzīga ne tikai sabiedrībai, bet arī pašiem tiesnešiem. Tieši kvalitātes vadības sistēmu, piemēram, TQM, ieviešana ir Rietumu ekonomikas krīzes risinājumu un labklājības straujas ekonomiskās izaugsmes pagājušā gadsimta beigās pamatā. Šie principi ir ieviesti arī valsts pārvaldē un pat armijā.

Šobrīd likums tiesās bieži vien paliek otrajā plāksnē, paražas un tiesas ieskatu stādot pirmajā vietā, piemēram, pierādījumu pievienošana lietai, to juridiskais spēks, pierādījumu pārbaudes kārtība, tiesas iniciatīva jautājumu uzdošanā, lietu atlikšana, pārtraukumi tiesas sēdēs. Atsevišķas Civilprocesa normas tiesās tiek piemērotas kā vadlīnijas, savukārt publisko tiesību princips “atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu” tiek pretstatīts tiesnešu tiesībām radīt tiesības, kas gan E.Levita, gan S.Osipovas jau minētajos rakstos ir atzīts par tiesnešu izņēmuma tiesībām un risku tiesiskai valstij.

Domājams, ka tieši tas rada atšķirīgo tiesu paksi un tiesu nolēmumu neprognozējamību, jo, precīzi ievērojot procesionālo tiesību normas, ir grūti nepareizi piemērot materiālo tiesību normas.