[1] Atbilstoši Civilprocesa likuma¹ 1. panta pirmās daļas noteikumiem katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.

Vēršoties pēc savu tiesību aizsardzības tiesā, personai saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes² 92. pantu, kā arī starptautiskajiem cilvēktiesības regulējošiem normatīvajiem aktiem, piemēram, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,³ ir tiesības uz taisnīgu tiesu.

Tiesības uz taisnīgu tiesu ir pieskaitāmas pie nozīmīgākajām personas pamattiesībām. Šo tiesību attīstības pakāpe lielā mērā uzskatāma par priekšnoteikumu, lai persona spētu īstenot vai aizsargāt citas konstitūcijā vai likumos noteiktās tiesības. Tēlaini izsakoties, iespējams apgalvot, ka minētās tiesības ir pārējo tiesību nodrošināšanas "atslēga".⁴ Šo apgalvojumu apstiprina arī likuma "Par tiesu varu" 3. panta pirmajā daļā noteiktais, ka personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem.

[2] Procesa galamērķis, uz kuru tiecas tiesa un puses, ir spriedums.⁵ Ar spriedumu tiek saprasts nolēmums, ar kuru lieta tiek izskatīta pēc būtības – tiesa izšķir pušu strīdu, kas tika nodots tai izšķiršanai. Lai sasniegtu šo uzdevumu, tiesai vispirms jānoskaidro patiesie faktiskie lietas apstākļi, jāpārbauda katras puses apgalvojumi un pēc tam faktiskajiem apstākļiem jāpiemēro attiecīgi likumi.⁶ Pārbaudot pušu prasījumu un apgalvojumu pareizību, tiesai vispirms jāpārliecinās par tiem faktiem, kuru esamību apgalvo puses. Ja lietas faktiskie apstākļi būs konstatēti pareizi un atbilstoši patiesiem vēsturiskiem notikumiem, tad gala rezultātā tiesai atklāsies faktiskā patiesība, taisnība. Šiem patiesiem, faktiskiem apstākļiem tiesai jāpiemēro likuma attiecīga un pareiza norma, kas atbilst taisnības principam. Ja tiesai izdodas savienot šos abus principus, rezultātā ir tāds ideāls spriedums, kas atbilst materiālai taisnībai un patiesībai.⁷

Lai šo mērķi sasniegtu, tiesai jāpārliecinās arī par to, vai ar nolēmumu netiek skartas kādas lietā neiesaistītas personas tiesības un/vai pienākumi. Šis jautājums ir būtisks, lai nodrošinātu visu personu, kuras var skart iespējamais tiesas spriedums lietā, tiesības uz taisnīgu tiesu un nodrošinātu vienlīdzību likuma priekšā.

Neapšaubāmi, ka ne vienmēr iespējamās personas, kuras tiesības ar spriedumu varētu tikt skartas, būs acīmredzami saskatāmas lietā. Civilprocesā tiesa neveic objektīvo izmeklēšanu (ar nelieliem izņēmumiem), bet nodrošina, lai puses varētu sasniegt procesa rezultātu sacīkstes formā. Tomēr gadījumos, kad iespējamais tiesību aizskārums var notikt zināmai personai, pusēm vai tiesai būtu attiecīgi jārīkojas, lai nepieļautu nepamatotu iespējamo šīs personas tiesību aizskārumu.