Krievijas likumdošanā un juridiskajā literatūrā pēdējos 35 gadus pirms revolūcijas (1882–1917) vārds "kodifikācija" ir lietots īpašā nozīmē, kas būtiski atšķiras no vispārējās šī jēdziena nozīmes, kādu mēs varam atrast definētu jebkurā konversācijas vārdnīcā. Kamēr vispārēji ar šo no latīņu codex aizgūto jēdzienu saprotama attiecīgo valsts orgānu darbība, kuras uzdevums ir nodibināt jaunas tiesību normas, kuras kā "likumi" regulē pilsoņu savstarpējās attiecības un attiecības ar valsts varu, kādā nozīmē mēs to lasām Kriminālkodeksā, Civilkodeksā, Tirdzniecības kodeksā, Disciplinārkodeksā u.tml., "kodifikācija" tās iepriekš minētajā īpašajā nozīmē ir saistīta tikai ar publicēšanai gataviem likumiem, apkopojot spēkā esošas tiesību normas, sagrupējot tās noteiktās tiesību nozarēs un tekstuāli saskaņojot un saliekot kopā, tādā veidā izslēdzot no agrāk izdotiem likumiem visu to, kas ar vēlākiem izdevumiem ir atzīts kā izslēdzams, arī ja likumdevējs katrā atsevišķā gadījumā to tieši nav pateicis. Šāds kodificēšanas rezultāts nav jāapstiprina likumdevējam, un, kā to bijušais Krievijas Senāts ir vairākkārt norādījis, šādi kodificētajiem pantiem ir saistošs spēks tik ilgi, kamēr tiek atklāta kāda tekstuāla neatbilstība, tā sauktā kodifikācijas kļūda, kas izpaužas kā attiecīgā kodifikācijas izdevuma panta saturiska neatbilstība avotam, uz kuru tas balstījās vai uz kura pamata tam bija jātiek grozītam.