Iepriekšējā raksta ietvaros1 raksta autore apskatīja pārstrādātās Briseles I regulas (turpmāk arī – Regula) un Hāgas konvencijas (turpmāk arī – Konvencija) par tiesas izvēles līgumiem mijiedarbību, kā arī izvērtēja, kādos gadījumos būtu piemērojams viens vai otrs tiesiskais regulējums. Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdevējs, izstrādājot Briseles I regulu, atteicās no neelastīgā lis pendens principa piemērošanas, dodot iespēju spriest lietu tai ES dalībvalsts tiesai, kuru izraudzījušās strīdus puses tiesas izvēles līgumā.2 Savukārt gadījumos, kad izraudzītā tiesa ir ārpus ES, Regula vēl joprojām pieļauj negodprātīgas tiesāšanās taktikas izmantošanu tiesvedībā.
Pārstrādājot Briseles I regulu, pušu griba tiesāšanās procesā tiek respektēta daudz lielākā mērā, līdz ar to tiesvedība ir paredzamāka, tomēr Regula nenosaka, kā jārīkojas ES dalībvalsts tiesai, kurā prasība celta pirmajā, attiecībā uz tiesas izvēles līguma spēkā esamības pārbaudi. Proti, vai tiesai ir jāizvērtē, vai starp strīdus pusēm vispār eksistē spēkā esoša vienošanās par jurisdikciju, vai arī tiesvedība ir jāpārtrauc brīdī, kad atbildētājs paziņo, ka puses ir noslēgušas vienošanos par strīda izskatīšanu citas ES dalībvalsts tiesā. Protams, šāda pieeja nevar tikt pieļauta, jo tas izraisītu apgrieztas "itāļu torpēdas" izmantošanu tiesvedībā, tomēr jāatzīst, ka Regula nesniedz dalībvalstu tiesām skaidrus norādījumus par tiesas izvēles klauzulas izvērtēšanas apjomu. Turpretim Hāgas konvencija sniedz salīdzinoši skaidrus norādījumus, kā rīkoties neizvēlētajai tiesai, kurā prasība celta pirmajā.
Rakstā tiks apskatītas situācijas, kā tiesas izvēles klauzulas spēkā esamības pārbaudi vajadzētu īstenot, vadoties pēc Briseles I regulas, un kā – Hāgas konvencijas izpratnē. Raksta noslēgumā autore piedāvās praktiskus situāciju risinājumus, lai ilustrētu abu starptautisko privāttiesību instrumentu kopīgās un atšķirīgās regulējuma iezīmes.
1. Tiesas izvēles klauzulas spēkā esamība pēc formas
1.1. Briseles I Recast regula
Jaunā Briseles I regula ievieš vairākas vērā ņemamas izmaiņas, kas attiecas uz tiesas izvēles klauzulas spēkā esamību. Pirmkārt, Regulas 31. panta otrā daļa novērš "itāļu torpēdas" tiesāšanās taktikas izmantošanu pārrobežu tiesvedībā.3 Otrkārt, Regula noteic, ka tiesas izvēles klauzulā izraudzītā tiesa turpina tiesvedību, nenogaidot, kamēr tiesa, kurā prasība iesniegta pirmajā, apturēs vai izbeigs tiesvedību. Treškārt, Regula nosaka, kuras valsts tiesību normas jāpiemēro, lai izsvērtu materiālo tiesas izvēles klauzulas spēkā esamību,4 un, visbeidzot, Regula paredz nodalāmības klauzulu (angļu valodā – severability clause), kas nosaka tiesas izvēles klauzulas spēkā esamības izvērtēšanu neatkarīgi no paša līguma spēkā esamības pārbaudes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
