12. Februāris 2019 /NR. 6 (1064)
Intervija
Pārvarēt provinciālismu un atbildēt par Latvijas un visas pasaules likteni
Egils Levits intervijā žurnāla "Jurista Vārds" galvenajai redaktorei Dinai Gailītei
Foto: Māris Kaparkalējs

Šonedēļ tiks atvērts Eiropas Savienības Tiesas tiesneša un arī "Jurista Vārda" ilggadēja autora Dr. iur. h. c. Egila Levita rakstu krājums "Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai. 1985–2018", kas iznācis "Latvijas Vēstneša" apgādā. Svinības simboliski notiks 15. februārī – dienā, kad 1922. gadā tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme. Pasākums noritēs Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur visiem interesentiem būs iespēja ne vien tikties ar grāmatas autoru, bet arī noklausīties viņa priekšlasījumu "Pārdomas par Latvijas vietu, lomu un uzdevumiem 21. gadsimta pasaulē".

Krājuma sastādītāja Rudīte Kalpiņa grāmatas ievadā pamatoti norāda: kaut arī Egila Levita ieguldījums Latvijas valsts atgūšanā un atpakaļatgriešanā demokrātisko un tiesisko valstu saimē, kā arī Latvijas starptautiskajā reprezentācijā līdz šim ir bijis labāk zināms galvenokārt politiķu un tieslietu profesionāļu vidū, tomēr viņš ir nozīmīgi iespaidojis visas Latvijas sabiedrības dzīvi. No juristu pozīcijām raugoties, šis secinājums ir pilnīgi pamatots, ņemot vērā to, ka mūsu tiesiskā sistēma būtu daudz citādāka un noteikti nabagāka, ja tās "izraušanā" no totalitārās padomju tiesību realitātes nebūtu piedalījies E. Levits. Kā pirmais un fundamentālākais jāmin viņa aktīvi un konsekventi virzītais nelikumīgās okupācijas un valsts tiesiskās nepārtrauktības koncepts, kas tika likts arī Neatkarības deklarācijas pamatā un uz kuru balstās gan mūsdienu Latvijas tiesību sistēma un iekšpolitika, gan ārpolitika. Līdzās tam minams viņa nepārvērtējamais ieguldījums Latvijas juristu izmantoto tiesību piemērošanas metožu "rietumnieciskošanā", valsts pārvaldes reformās un administratīvā procesa ieviešanā, kas ļāva Latviju efektīvi pārveidot par demokrātisku valsti, u.c. Nesenākais E. Levita iniciētais tiesībpolitiskais pasākums bija Latvijas Republikas Satversmes ievada paplašināšana 2014. gadā.

R. Kalpiņas un paša autora rūpīgais un ilgstošais kopdarbs ir iespaidīgs ne vien saturiski, bet arī fiziski – grāmatas apjoms sniedzas krietni pāri 800 lappusēm. Krājumā apkopoti E. Levita raksti un intervijas periodikā vairāk nekā 30 gadu garumā – no brīža, kad viņš, dzīvodams trimdā, vēl tikai cerēja uz valsts neatkarības atgūšanu, līdz mūsdienām, kad Latvija ir brīva, demokrātiska, Rietumu pasaulei piederīga valsts. Raksti simboliski sadalīti laika nogriežņos atbilstoši Latvijas valsts liktenim: Atdzimšana (1985–1991), Atjaunošana (1991–1993), Tapšana (1993–1998), Nobriešana (1999–2004), Nostiprināšana (2004–2010) un Pastāvēšana (2011–2018). Krājumu noslēdz pirmpublikācija – raksts ar nosaukumu "Valstsgriba", ko nolūkā izprast pašu autoru, iespējams, varētu lasīt arī kā pirmo.

Sarunā ar "Jurista Vārdu" īsi pirms rakstu krājuma nodošanas lasītājiem E. Levits skaidro, ko īsti nozīmē šis viņa paša ieviestais termins "valstsgriba" un kāda nozīme valstsgribai būs Latvijas nākotnē. Intervija atklāj arī viņa personības izaugsmes ceļu, tai skaitā dzīvi trimdā un darbību pēc atgriešanās brīvību atguvušajā, bet padomju okupācijas seku deformētajā Latvijā. "Jurista Vārda" lasītājiem ir iespēja uzzināt arī E. Levita skatījumu uz Rietumu pasaules un Latvijas kā tās daļas nākotnes perspektīvām globalizētajā digitālajā realitātē.

Jūs esat latviešu valodā nesen ieviestā termina "valstsgriba" autors. Kāpēc rakstu krājumam izvēlēts tieši šāds nosaukums?

Tas, manuprāt, vislabāk atspoguļo gan krājuma saturu, gan manas dzīves un darba moto: latviešiem ir nepieciešama sava valsts, un šai valstij ir jābūt pēc iespējas labākai. Pēc tā vienmēr esmu centies.

Jēdziens "valstsgriba" norāda uz valsts eksistences pašiem pamatiem, uz tās sākotnējo punktu. Tā ir jebkurai nācijai, ne tikai latviešiem. Valstsgribas vājums apdraud valsts pastāvēšanu. Valstsgribai jābūt pastāvīgai, tai jābūt vērstai uz valsts turpināšanos. Tā dod motivāciju savu valsti aizsargāt un attīstīt.

Valstsgribas jēdzienam ir juridiska (konstitucionāli tiesiska), politiska, socioloģiska, kulturāla dimensija. Šo jēdzienu esmu centies tuvāk izskaidrot rakstu krājuma beidzamajā rakstā, kas ir pirmpublikācija.

Lielākajai daļai mūsu lasītāju jūs esat pazīstams kopš laika, kad sākās Latvijas neatkarības atgūšana. Toreiz piedalījāties valsts atjaunošanas procesos ar savu Rietumvalstīs gūto pieredzi un izglītību. Mazāk zināms ir par jūsu dzīvi pirms tam. Esat dzimis Latvijā un kopā ar ģimeni izceļojis vēl padomju laikā. Kāpēc un kādos apstākļos tas notika?

Esmu dzimis Rīgā. Mana ģimene tika represēta. Tēvs bija politiski ieinteresēts cilvēks, noskaņots pret padomju režīmu, un viņam bija sakari ar disidentiem. Mēs klausījāmies Rietumu raidstacijas, man jau kā puikam bija skaidrs, ka Latvija ir prettiesiski okupēta. 1972. gadā, lai izrādītu labas gribas žestu pret ASV, tieši pirms prezidenta Niksona vizītes Maskavā, PSRS izlaida uz Rietumiem vairākus tūkstošus cilvēku, kuri nebija uzticami režīmam. To starpā bija arī mana ģimene.

Izceļojām uz Vāciju, kur mums dzīvoja radi jau kopš 1905. gada revolūcijas laikiem. Mans vecvectēvs ar diviem saviem brāļiem, būdami aktīvi sociāldemokrāti, pēc revolūcijas sagrāves kā bēgļi bija devušies uz Vāciju. Pēc valsts dibināšanas mans vecvectēvs atgriezās Latvijā. Iznāk, ka esmu jau ceturtā mūsu ģimenes paaudze, kas zināmu daļu sava mūža pavadījusi Vācijā.

Kā jūs pievienojāties latviešu trimdai?

1972. gadā beidzu Rīgas 2. vidusskolu. Taču padomju sistēmas vidusskolas gatavības apliecība Rietumos netika atzīta. Tādēļ, lai iestātos universitātē, vienu gadu vēlreiz nomācījos vidējā mācību iestādē – Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Tā bija vienīgā latviešu skola brīvajā pasaulē ārpus Latvijas. Tur arī tūlīt iesaistījos latviešu trimdas dzīvē. Esmu laikam vienīgais, kurš beidzis gan tolaik okupētās Latvijas, gan "trimdas Latvijas" vidusskolu.

Starp citu, ar Minsteres Latviešu ģimnāziju mani saista vēl viena īpatnēja epizode – es īslaicīgi tur biju arī vēstures un politikas skolotājs. Līdz ar to tolaik biju vienīgais vēstures skolotājs pasaulē, kurš varēja latviešu skolēniem pasniegt neviltotu Latvijas vēsturi un klasē diskutēt par okupācijas režīmu. Viens no labākajiem skolēniem man toreiz bija mūsu pašreizējais Ministru prezidents.

Pēc tam jūs Vācijā ieguvāt gan jurista, gan politologa izglītību. Vai toreiz domājāt, ka tā varētu kaut kad noderēt un tikt izmantota Latvijā?

Kad es studēju, Rietumeiropas universitātēs valdošais vēl bija Humbolta ideāls par akadēmisko izglītību. Saskaņā ar to akadēmiskā izglītība vispirms ir domāta personības attīstībai un tikai sekundāri – profesionālajai karjerai. Mani interesēja ļoti daudz kas. Studēju ilgi, daudz un intensīvi. Iesāku ar ķīmiju, tad kā galvenajām pievērsos jurisprudencei un politikas zinātnei, bet manā studiju grāmatiņā ir arī atzīmes par vēstures, socioloģijas, afrikānistikas, psihoanalīzes, literatūrzinātnes un lingvistikas studijām. Tolaik šādas plaša spektra studijas nebija tik neparastas. Joprojām esmu šī Humbolta akadēmiskā ideāla piekritējs un nožēloju, ka šodien tas vairs praktiski nav iespējams. Gala eksāmenus noliku jurisprudencē un politiskajā zinātnē. Taču arī pārējie virzieni ir atstājuši kaut kādas pēdas.

Jurisprudences un politikas zinātnes izvēle bija apzināta. Savu nonākšanu Rietumos, tāpat kā vairums latviešu trimdā, uztvēru kā uzdevumu – kā morālu pienākumu iestāties par Latvijas brīvību. Ar zināmu izbrīnu toreiz pamanīju, ka trimdā ir ļoti maz latviešu juristu un politologu. Domāju, ka tieši tās ir zinātnes, kuru prasmes vislabāk var noderēt Latvijas brīvības atgūšanā.

Pēc studiju beigšanas un tai sekojošās tiesas un advokāta prakses iesaistījos Padomju Savienības zinātniskās izpētes darbā, kam toreiz, aukstā kara beidzamajos gados, bija ievērojama stratēģiski politiska nozīme, jo Rietumi baidījās, ka, Padomju Savienībai brūkot, varētu izcelties atomkarš. Strādājot pie profesora Lēbera Ķīles Universitātē, varēju īpaši pievērsties Baltijas pētniecībai. Vēlāk strādāju Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē, kuru vadīja profesors Meisners. Šis institūts piedalījās Vācijas apvienošanas un Austrumvācijas transformācijas problēmu risināšanā. Tajos gados kā ekspertam bija jāuzstājas publiskās diskusijās un arī televīzijā, tostarp aizstāvot Baltijas valstu tiesības atgūt savu neatkarību, par ko Rietumi, neraugoties uz verbālo atbalstu, bija visai skeptiski.

Tas viss deva man zināmu salīdzinošu ieskatu gan Rietumu, gan sociālistiskajā sistēmā. Tas bija visai noderīgi. Un, protams, tiesības un zināmā veidā arī politika ir jomas, kurās veidojās mans tālākais profesionālais ceļš gan Latvijā, gan Eiropā.

Būdams racionāls cilvēks – vai jūs padomju okupācijas periodā uzskatījāt par ticamām izredzes atgūt Latvijas neatkarību?

Varētu šķist dīvaini, bet par to man nebija nekādu šaubu. Pārāk labi pazinu padomju sistēmu un varēju to kritiski analizēt. Kad Gorbačovs 1985. gadā tikko bija nācis pie varas un šķita, ka stagnācija vēl ilgi turpināsies, publicēju rakstu par latviešu tiesībām uz savu valsti arī tad, ja tie padomju kolonizācijas rezultātā Latvijā būtu kļuvuši par minoritāti (tikai 52 % iedzīvotāju vairs bija latvieši). Analizēju pašnoteikšanās (jaunas valsts dibināšanas) un valsts atjaunošanas (1918. gada 18. novembra Latvijas turpināšanās) ceļus. Nonācu pie secinājuma, ka izdevīgākais ir valsts atjaunošanas ceļš. Rakstīju, ka vienalga, kad Latvija atgūs savu neatkarību – "pēc pieciem, 20 vai 50 gadiem" – jebkurā gadījumā ir jāiet pa valsts atjaunošanas ceļu. Tā arī vēlāk notika.

Šis raksts tika publicēts 1985. gada maijā. Latvija pasludināja savu neatkarības atjaunošanu 1990. gada maijā. Tātad precīzi īstenojās īsākais no toreiz tīri hipotētiski nosauktajiem trim laika posmiem. Šis raksts tagad kā pirmais ievietots krājumā "Valstsgriba".

Bijāt pirmais tieslietu ministrs pēc Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apmērā – ar kādām problēmām sastapāties tā laika Tieslietu ministrijā?

Šodien to grūti iedomāties. Tieslietu ministrija jebkurā valstī visciešākā veidā ir saistīta ar valsts iekārtu. Ministrija, kuru pārņēmu, bija organizēta pēc padomju struktūras, un vairums darbinieku tur vēl bija no padomju režīma laikiem. Mans pirmais rīkojums bija atlaist visu ministriju. Tīri cilvēciski tas man nācās grūti, tomēr bija jādara. Pēc tam pirmajā mēnesī ministrija tika atkal nokomplektēta. Apmēram puse veco darbinieku tika paņemti atpakaļ, bet otra puse bija jauni. Tā tika izsijāti kadri, kuri bija stāvējuši vistuvāk padomju režīmam.

Arī gluži simboliski gribēju norobežoties no padomju režīma mantojuma šajā ministrijā – par ministrijas valsts sekretāru iecēlu Oļegu Batarevski, bijušo disidentu, kurš dažus gadus iepriekš tajā pašā ēkā, kur atradās ministrija, tika tiesāts par pretpadomju darbību. Par savu padomnieku pieņēmu Rolandu Rikardu, kurš bija inženierzinātņu profesors, nevis padomju izglītību ieguvis jurists un bija 4. maija Neatkarības atjaunošanas deklarācijas līdzautors. Bija svarīgi parādīt, ka ir notikusi valsts iekārtas maiņa, ka tagad esam brīvās Latvijas Tieslietu ministrija.

Vislielākā problēma bija – kur ņemt jaunus, demokrātiskai un tiesiskai valsts iekārtai atbilstoši izglītotus juristus? Austrumvācijā gandrīz visus toreizējos juristus nomainīja uz turieni aizkomandētie rietumvācu juristi. Mums tādu nebija. Atlika vienīgi pašam skaidrot saviem darbiniekiem modernas Rietumu jurisprudences pašus pamatus – interpretācijas metodes, tiesību principus utt.

Satversmi varēja iedzīvināt vienīgi uz Rietumu juridiskās domāšanas pamata. Cilvēki to sākumā nepārvaldīja, taču lielākoties bija labgribīgi un centās mācīties. Lielu daļu likumprojektu un koncepciju, ko tobrīd virzīja Tieslietu ministrija, rakstīju pats, tai skaitā, piemēram, Satversmes tiesas likumprojektu, Valsts pārvaldes reformas koncepciju u.c., jo darbinieku sarakstītie projekti nebija derīgi. Arī ministrijas shēmu pilnīgi pārorganizēju atbilstoši Satversmes sistēmas prasībām. Piemēram, kad ministrijā izveidoju Publisko tiesību departamentu, gandrīz neviens nesaprata, kas ir publiskās tiesības.

Pēc kāda laiciņa tomēr zināmu profesionālu ietvaru varēju iedibināt, darbinieku vairums sāka lielos vilcienos saprast, kas un kā jādara. Liela nozīme bija vairākiem progresīviem juristiem – Jautrītei Briedei, Arvīdam Dravniekam, arī LU profesoriem Jānim Vēberam un Edgaram Meļķīsim, kurš apbrīnojami ātri, bet efektīvi pārorientējās no padomju uz modernajām Rietumu valststiesībām un tiesību teoriju. Viņi aktīvi iesaistījās jaunās tiesību sistēmas aptveršanas, veidošanas un skaidrošanas darbā. Un "vilciens" lēnām, bet tomēr sāka kustēties.

Šajā rakstu krājumā ir vairāki raksti, kas precīzāk izskaidro Latvijas politiskās un tiesību sistēmas transformācijas problēmas. Šis transformācijas periods formāli beidzās tikai 2004. gadā, kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Kādi, jūsuprāt, ir mūsu politikas un tieslietu lielākie sasniegumi kopš neatkarības, un kādas ir lielākās kļūdas, kas pieļautas abās šajās nozarēs?

Kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši nepilni 30 gadi. Ir izaugusi paaudze, kura nav piedzīvojusi okupāciju. Brīva, demokrātiska, principā tiesiska, sociāli atbildīga, nacionāla Latvija ir pašsaprotamība, par ko nav īpaši jādomā. Esam Eiropas valsts. Nedaudz pakāpjoties atpakaļ un paraugoties uz mūsdienām vēsturiskā aspektā, tas tad arī ir absolūti lielākais sasniegums.

Šādā aspektā lielas stratēģiskas kļūdas nav izdarītas. Ikdienā mēs koncentrējamies uz mūsu valsts un sabiedrības kļūdām un nepilnībām. Tas demokrātijā ir pareizi: kritiski analītiskā domāšana, kas vērsta uz sabiedrības uzlabošanu, ir demokrātijas priekšrocība. Tas ir demokrātijai raksturīgā pašuzlabošanas mehānisma motors. Taču kaitinoši, ka šis kritiskās domāšanas mehānisms daļēji tiek izniekots, netiek pilnībā izmantots. Tas tiek novērsts uz nebūtiskiem jautājumiem un nodarbināts ar muļķīgu risinājumu piedāvājumiem, kas jau pirmajā acu uzmetienā kaut nedaudz ar veselo saprātu apveltītam cilvēkam būtu jāatpazīst par nederīgiem. Pēdējā vēlēšanu kampaņa ir hrestomātisks piemērs šādai Latvijas sabiedrības intelektuālā potenciāla nodarbināšanai tukšgaitā. Iesaku to kā labu piemēru analīzei politoloģijas studentiem.

Tātad, manuprāt, Latvija kopš neatkarības atjaunošanas nav izdarījusi lielas stratēģiskas, vēsturiskas kļūdas. Taču kļūda ir tā, ka neesam pilnībā izmantojuši visu savu potenciālu. Tādēļ esam, kur esam. Tas nav slikti, bet nav arī labi. Lai to labotu, turpmāk būtu jāsaspringst gan ikvienam pilsonim, gan jo sevišķi sociālajai, politiskajai un kulturālajai elitei. Es vienkārši gribētu redzēt daudz vairāk jēgpilnu diskusiju, kas noved pie rezultātiem!

Tātad varam teikt, ka Latvijas tiesiskā un politiskā sistēma pēdējās desmitgadēs ir vairāk vai mazāk veiksmīgi integrēta atpakaļ demokrātisko valstu tradīcijās? Kādas ir šīs Rietumu pasaules un arī mūsu tālākās perspektīvas?

Šobrīd, kad, globāli raugoties, esam kļuvuši par samērā viduvēju Rietumvalsti, gan pasaule kopumā, bet jo sevišķi tās līdz šim dominējošā daļa – Rietumi, ir nonākusi krīzes un transformācijas situācijā. Un līdz ar to arī mēs. Globālais kapitālisms, no vienas puses, ir uzlabojis lielas pasaules iedzīvotāju daļas materiālo dzīves standartu. No otras puses, esam nonākuši pie punkta, kur tas var vēl šajā gadsimtā novest pie cilvēces katastrofām – minēšu tikai klimata pārmaiņas, dabiskās vides izzušanu un piesārņojumu, ar digitalizāciju saistītās cilvēku manipulācijas iespējas un līdz ar to demokrātijas krīzi, mākslīgā intelekta radītās potenciālās problēmas, kas būs neatgriezeniskas.

Domāju, ka viena no galvenajām nākamās desmitgades modernās pasaules diskusiju paradigmām būs "manipulācija" pret "autentiskumu". Tā būs saistīta ar vairākiem līdz šim nebijušiem politiskiem un tiesiskiem risinājumiem. Te mēs kā neliela mēroga, tātad labi pārvaldāma valsts, varam būt šo problēmu risināšanas avangardā, līdzīgi kā Somija ir pasaules avangardā inovācijās, Luksemburga – kosmosa pētniecības un izmantošanas regulējumā, Igaunija – informācijas tehnoloģiju ieviešanā.

Latvijai jāsāk sevi apzināties par integrālu Rietumu pasaules sastāvdaļu, kas ir līdzatbildīga par Rietumu un pasaules likteni. Mums ir jāpārvar līdzšinējais intelektuālais provinciālisms. Tas izpaužas divējādi: pirmkārt, kā pašizolēšanās no pasaules un neinteresēšanās par to, otrkārt, kā ārējos ideju produkcijas "centros" (parasti angloamerikāniskajos) pausto domu nekritiska pārņemšana, neapzinoties, ka tās bieži vien nav universālas un līdz ar to pie mums vai citos reģionos ārpus šiem "centriem" noved pie "šķībiem", praktiski nederīgiem secinājumiem un risinājumiem. Turklāt ir jāprot kritiski vērtēt šīs domas un idejas, tas jādara metodoloģiski pareizi. Loģika prasa, ka tas tiktu darīts no nākamās abstrakcijas pakāpes skatpunkta. Mūsu sabiedrībā un arī zinātnē pirmais provinciālisma veids vairāk sastopams vecākajā, vēl padomju laikā izglītotajā paaudzē, bet otrs – jaunajā, bieži vien Rietumos izglītotajā paaudzē. Abi ir vienlīdz nejēdzīgi.

Tātad Latvijai būtu jāattīsta savs patstāvīgs redzējums uz pasauli, tai skaitā arī tiesību jomā?

Jā, jo mūsdienu pasaules globālie izaicinājumi prasa jaunus risinājumus. Arī tiesiskos. Laba tiesiskā infrastruktūra ir valsts priekšrocība globālajā konkurencē. Latvijai kā neatkarīgai, demokrātiskai valstij šeit ir visas iespējas. Tiesībpolitiska kreativitāte ir viens no Latvijas attīstības potenciāliem! Tā ir viena no jomām, kur Latvija varētu stratēģiski investēt – kā cilvēkos, tā institūcijās. Tas rezultētos kvalitatīvā, progresīvā tiesiskā vidē, tādā leģislatīvā infrastruktūrā, kas globāli būtu Latvijas stiprā puse un viens no tās pievilcības avotiem.

Es vēlētos, lai Latvijas intelektuālā doma – arī tiesību jomā – spētu attīstīt šādu kritisku vērtēšanas spēju kombinācijā ar inovatīvu risinājumu ieviešanas spēju. Tas automātiski "katapultētu" Latvijas sabiedrību un zinātni pasaules priekšgalā, un tas nāktu par labu gan mums, gan pasaulei.

Varbūt tas var šķist utopiski, taču ir pilnīgi iespējams. Nesen ASV laikraksts "The New York Times", analizējot ASV demokrātijas kvalitāti globālā salīdzinājumā, ar zināmām šausmām konstatēja, ka "mēs (t.i., ASV) esam nonākuši starp Latviju, kas ir mums priekšā, un Horvātiju, kas ir tūlīt aiz mums". Tas apstiprina tēzi, ka demokrātijas vēsturiskais ilgums nepasargā valsti no "atkrišanas atpakaļ" un otrādi – demokrātijas relatīvais nesenums nekavē attīstīt kvalitatīvu demokrātiju, tātad kvalitatīvu, avangardisku sabiedrību.

Tādēļ mūsu kļūdu, nespējas, negribēšanas attaisnošana ar padomju mantojumu un mūsu demokrātisko tradīciju trūkumu turpmāk būtu jāaizmirst. Šis arguments var izskaidrot, bet ne attaisnot. Tas ir jānoraida. Gribētos, lai Latvija pilnībā apzinātos, izmantotu un attīstītu savu potenciālu, kas tai ir dots kā brīvai, neatkarīgai valstij. Tādēļ arī "valstsgriba" ir atslēgas jēdziens mūsu nākotnei.

Rakstu krājuma apakšvirsraksts ir "Idejas un domas Latvijai 1985–2018". Arī jūsu praktiskā darbība šajā vairāk nekā 30 gadu periodā ir bijusi cieši saistīta ar Latviju, tai skaitā ar politiku un tieslietu sistēmu. Vai pieļaujat, ka šogad jums varētu tikt vēlreiz piedāvāts pretendēt uz augstāko Latvijas valsts amatu – piedalīties Valsts prezidenta vēlēšanās? Vai jūs šādu piedāvājumu pieņemtu?

Politiskā loģika un laba politiskā kultūra prasītu, lai valdības koalīcija virzītu kopīgu kandidātu. Spēlītes ar katras partijas kandidātiem ir bērnišķīgas. Tas var novest pie nejauša rezultāta, kas no valsts interešu viedokļa nav labi. Kandidāta izvēle ir koalīcijas jautājums. Domāju, ka manā pašreizējā pozīcijā man ir vienreizējas iespējas dot savu pienesumu tiesību attīstībai Eiropas līmenī, es aktīvi piedalos arī Latvijas tiesību zinātnes apritē. To visu daru ar interesi un aizrautību. Attiecībā uz Valsts prezidenta vēlēšanām es vienkārši vēroju procesu un kā jebkurš pilsonis ceru, ka koalīcija pieņems adekvātu lēmumu, neatkarīgi no tā, kurš būs tās kandidāts.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Pārvarēt provinciālismu un atbildēt par Latvijas un visas pasaules likteni. Jurista Vārds, 12.02.2019., Nr. 6 (1064), 6.-9.lpp.
patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 12. Februāris 2019 /NR. 6 (1064)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties