Kultūras spēks vislabāk izpaužas nevis tad, kad mēs kultūru uztveram kā kritiskās izpētes objektu, bet gan tad, kad uz to paļaujamies kā uz terapeitisku līdzekli. Tā vietā, lai koncentrētos uz to, ko mākslas darbs mums var pastāstīt par laiku un vietu, kurā tas radīts, mums jāspēj ar kultūru savienoties tādā veidā, kas mums palīdz to izmantot kā resursu, kas var palīdzēt tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem mūsu pašu dzīvē. Man šajā ziņā palīdz dejas, un par dejām arī šis raksts – konkrētāk, par salsu.

Salsa nav ekskluzīvi rezervēta kādai noteiktai paaudzei, klasei vai subkultūrai, bet aptver ļoti dažādu tādu cilvēku loku, kurus vieno vēlme dejot.