Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, Latvijā 2019. gada 1. janvārī bija 224 670 nepilsoņi un 1 775 839 pilsoņi.¹ Latvijā 2018. gadā piedzima 33 bērni, kuriem piešķirts nepilsoņa statuss, un 18 846 bērni reģistrēti kā Latvijas pilsoņi.² Autore vēlas pievērst uzmanību jautājumam par nepilsoņu bērnu tiesībām uz pilsonību, tajā skaitā, vai šobrīd spēkā esošais Pilsonības likuma regulējums nodrošina, ka tiek ievērotas bērna vislabākās intereses. Šāds jautājums rodas tādēļ, ka pašlaik Pilsonības likums faktiski joprojām pieļauj to, ka bērns, kas dzimis pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā vecākiem nepilsoņiem, var palikt bez pilsonības un tikt reģistrēts par Latvijas nepilsoni. Autore vēlas noskaidrot, vai tādā veidā tiek pārkāptas bērna tiesības uz pilsonību, vai valstij būtu jānodrošina īpaša bērna aizsardzība, ja viņa vecāki nerīkojas bērna labākajās interesēs.

Nepilsoņa jēdziens

Latvijas Republikas Saeima nepilsoņa statusu noteica un izveidoja ar 1995. gada 12. aprīļa likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kurām nav Latvijas vai citas valsts pilsonības"³ (turpmāk – Nepilsoņu likums).

Pašlaik spēkā esošā redakcijā Nepilsoņu likuma 1. panta pirmā daļa nosaka, ka nepilsoņi ir tie Latvijas Republikā dzīvojošie, kā arī terminētā prombūtnē esošie bijušās PSRS pilsoņi un viņu bērni, kuri vienlaikus atbilst šādiem nosacījumiem: 1) 1992. gada 1. jūlijā viņi bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992. gada 1. jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā; 2) viņi nav Latvijas pilsoņi; 3) viņi nav un nav bijuši citas valsts pilsoņi.

Starptautiskās tiesības un konvencijas neatpazīst tādu terminu kā nepilsonis, jo šāds statuss eksistē tikai Latvijā un Igaunijā. Citas pasaules valstis, kurās arī pēc PSRS sabrukuma atradās bijušie PSRS pilsoņi, tos atzina par bezvalstniekiem un risināja šo jautājumu atbilstoši starptautiskajās konvencijās noteiktajiem principiem.

Nepilsoņa statusa jautājumā fundamentāls ir Sa­tver­smes tiesas 2005. gada 7. marta spriedums lietā Nr. 2004-15-0106, kurā Satversmes tiesa ir sniegusi pamata atziņas par nepilsoņu statusu Latvijā, pamatojoties uz kurām turpmāk ir balstījusies sabiedriskā un juridiskā doma. Satversmes tiesa šajā spriedumā ir secinājusi, ka nepilsoņa statuss nav un nevar tikt uzskatīts par Latvijas pilsonības paveidu. Tomēr nepilsoņiem noteiktās tiesības un starptautiskās saistības, ko Latvija uzņēmusies pret šīm personām, liecina, ka nepilsoņu tiesiskā saikne ar Latviju tiek zināmā mērā atzīta un uz tās pamata ir radušies savstarpēji pienākumi un tiesības. Tas izriet no Latvijas Republikas Satversmes⁴ 98. panta, kas citastarp noteic, ka ikvienam, kam ir Latvijas pase, ir tiesības uz valsts aizsardzību un tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Tiesības, ko Latvija noteikusi tās nepilsoņiem, var ietekmēt citu valstu imigrācijas politiku attiecībā uz šīm personām, jo citas valstis rēķinās ar to, ka Latvija attiecībā uz šīm personām uzņemas noteiktas saistības, piemēram, garantē nepilsoņiem diplomātisko aizsardzību ārvalstīs, kā arī tiesības atgriezties Latvijā.