Kādreiz šādu kārtību likums patiesi paredzēja, taču līdz ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2015. gada 1. martā, regulējums tika mainīts, no Maksātnespējas likuma izslēdzot ne vien šo parādnieka pienākumu, bet arī kārtību, kādā šie līdzekļi kreditoriem sadalāmi. Turklāt šobrīd Maksātnespējas likums arī aprobežo administratora tiesības atvērt kontu kredītiestādē, šim nolūkam paredzot vien divus konkrētus gadījumus (skat. tabulu), bet neviens no tiem neietver regulārus ikmēneša ieskaitījumus.

Šis Senāta lēmums praksē jau ir sācis haosu Maksātnespējas likuma piemērošanā. Situāciju īpaši sarežģī fakts, ka kreditori jau ir pieprasījuši no lēmuma izrietošo tēzi piemērot arī uz pagātni, motivējot, ka tiem nodarīti zaudējumi. Praktiķi stāsta par apjukumu nozarē, jo nevienam vairs nav skaidrs, kurš ceļš ejams un ar ko tas juridiski katram var beigties. Ir sašutums un daudz jautājumu, tādēļ, šķetinot šo samezglojumu, šī materiāla ietvaros publicējam gan attiecīgo Senāta lēmumu, gan arī redakcijā iesniegtos viedokļus, tostarp zvērināta advokāta Gaida Bērziņa rakstu, kurā viņš paudis, ka Senāta lemtais ir pretējs likumdevēja gribai, jo, būdams Saeimas deputāts, pats piedalījies attiecīgo grozījumu izstrādē un pieņemšanā un to pārzina. Savukārt zvērināts advokāts un Latvijas Ser­tificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas valdes priekšsēdētājs Kaspars Novicāns no praktiķa skatpunkta iezīmē realitāti – pēc viņa paustā, līdz ar Senāta lēmumu Maksātnespējas likuma piemērošana atsevišķos jautājumos ir pakļauta viktorīnai "Zini vai mini", jo neskaidrības miglā ierauti pilnīgi visi. Materiālu kopai pievienots arī nozares tiesībpolitikas veidotāja – Tieslietu ministrijas viedoklis par to, vai parādniekam fiziskajai personai bankrota procedūras laikā ir pienākums kreditoriem maksāt trešdaļu savu ienākumu.

Par likumdevēja gribu Maksātnespējas likuma 139. panta 1. punkta piemērošanā

Mg. iur. Gaidis Bērziņš
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektors, zvērināts advokāts

Ikviens jurists, kurš ikdienā seko līdzi aktuālajai tiesu praksei, droši vien uzdotu jautājumu, kādi būtiski argumenti ir par pamatu tam, lai Latvijas Republikas Senāts mainītu vairāku gadu garumā iedzīvinātu tiesību normas piemērošanas praksi. Īpaši, ja tas tiek darīts pretēji likumdevēja gribai. Šādas pārdomas, iespējams, radīs arī vēlmi izzināt likumdevēja mērķi konkrētā regulējuma pieņemšanai. Varbūt radīsies jautājums – kāpēc, kad likumdevējs veica attiecīgo grozījumu, vairums tiesu to pieņēma kā pašsaprotamu un bez būtiskām problēmām piemēroja? Kas ir pamatā tam, lai pēc vairāku gadu prakses Senāts atzītu: nē, likumdevēja mērķis ir bijis citāds, nekā sākotnēji tas ir saprasts (un nekā to ir sapratis pats likumdevējs)? Un vai likumdevēja mērķis konkrētajā lietā vispār ir vērtēts?

Šajā rakstā autors mēģinās meklēt atbildes uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem par Maksātnespējas likuma 139. panta 1. punkta piemērošanu kādā Senāta izskatītā lietā. Iepriekš autoram gan nav izdevies atrast Augstākās tiesas viedokli par attiecīgās normas piemērošanu, tomēr neizslēdzot, ka ir bijušas atsevišķas lietas ar līdzīgiem argumentiem nolēmumos, kurus ir taisījušas rajona (pilsētas) tiesas.