Izcilais angļu rakstnieks Gilberts Kīts Čestertons 1908. gadā saraksta romānu – sapni "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena". Tās galvenais varonis jauns dzejnieks Gabriels Saims uzzina, ka ļoti bīstama sazvērnieku – anarhistu – organizācija tuvākajā laikā draud iznīcināt visu cilvēci. Šīs kustības – Eiropas Centrālās Anarhistu Padomes – priekšgalā ir septiņi darboņi, kuri konspirācijas labad tiek dēvēti nedēļas dienu vārdos: Pirmdiena, Otrdiena utt. Savukārt viens no Skotlendjarda gaišākajiem prātiem ir izveidojis īpašu slepenpolicistu – filozofu nodaļu, kura gatavojas doties "Krusta gājienā" pret anarhiju.

Dīvainu nejaušību rezultātā Saims nonāk pazemē, kur slepena Londonas anarhistu sapulce gatavojas izvirzīt savu delegātu uz vakanto vietu Centrālajā Padomē. Notikumi kļūst vēl dīvaināki, jo līdz šim lielās slepenības dēļ neviens nebija redzējis nedz Skotlendjarda gaišāko prātu, nedz slepeno delegātu vārdā Ceturtdiena. Taču visiem ir viedoklis. Varbūt Skotlendjarda gaišākais prāts gluži kā kaķis baložu barā ir pats Ceturtdiena? Bet varbūt viņš ir tikai izdomāta ēsma? Kurš melo, bet kurš saka patiesību? Bet varbūt tā ir tikai bezgalīga spēle, paslēpes, kur nav ne labo, ne ļauno. Līdz beidzot jaunais dzejnieks atskārst: "Un ja nu vēl kādam uz sejas ir maska? Un kurš te ir kurš? Un vai kāds vispār ir kaut kas? Vai vispār eksistē jel kaut kas, izņemot to, kas mums liekas? (..) Viņš atrada impresionismu – tā modernie ļaudis tagad mēdz apzīmēt galējās šaubas, kad pasaulē vairs nevar atrast nevienu atbalsta punktu."

Arī bezgalīgais skeču daudzums, ko piecarpus stundu garumā skatītājam nākas piedzīvot režisora Alvja Hermaņa izrādē "Vēstures izpētes komisija" Jaunajā Rīgas teātrī, ir meistarīga un bezgalīga aktierspēle teju bez sākuma un gala. Jo viss taču ir tikai tāda spēle, kas, iespējams, vislabāk ataino absurdo, pat traģikomisko un farsam līdzīgo situāciju 28 gadu garumā, kas saistās ar bijušo Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu arhīvu jeb tā dēvētajiem čekas maisiem.

Šie "maisi" līdz 2018. gada 20. decembrim plašākai Latvijas sabiedrībai nebija pieejami, taču 28 gadu garumā tos teju leģendāri apvija fantasmagorisks noslēpumu un neskaitāmu spekulāciju plīvurs. Par "maisiem" daudziem bija viedoklis, taču to saturu tikai retais bija redzējis un lasījis. Daudz neatbildētu jautājumu ap un par šo tematu joprojām gruzd sabiedrībā, bet sniegtās atbildes ir kā degoši pelni, kas izgaist mākoņos.

Taisnīgums, patiesība, sadarbība, fakti, meli, morāle un sirdsapziņa ir visvairāk lietotie vārdi, kas lasāmi šajā "Jurista Vārda" tematiskā laidiena numurā, jo aplūkojamais jautājums – indivīda tiesiskās un morālās atbildības izvērtējums, kas attiecas uz sadarbības faktu ar VDK komunistiskā režīma apstākļos, un tā ietekme uz notiekošajiem sociālpolitiskajiem un tiesiskajiem procesiem pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas – joprojām ir aktuāls un sociāli nozīmīgs temats.

Mūsdienu starptautiskās publiskās tiesības uzliek valstīm pienākumu nodrošināt tiesības uz taisnību¹ – dažkārt kā taisnīga pārejas režīma elementu, citkārt kā kāda plašāka starptautisko cilvēktiesību pienākuma aspektu. Tiesības uz taisnību ir konkrēta mēraukla, kas piepilda ar saturu taisnīguma jēdzienu un noder, izvērtējot konkrētus risinājumus par atklātību attiecībā uz pagātnē notikušiem cilvēktiesību pārkāpumiem un starptautiskiem noziegumiem.²

Aplūkojamais temats nav ne vienkāršs, ne pabeigts, jo nav iespējams formulēt un sagaidīt vienkāršas atbildes par jautājumu, kas tieši vai pastarpināti skar ne tikai mūsu valsts līdzcilvēku likteņus totalitārā režīma apstākļos, bet arī aptver teju visas Latvijas un Eiropas 20. gadsimta vēstures tumšākās lappuses. Turklāt zināmai daļai cilvēku šis jautājums ir kā personiska saruna. Iespējams, vieniem tā ir saruna ar savu sirdsapziņu, citiem – cenšanās atbildēt uz jautājumu par savu līdzcilvēku veiktajām izvēlēm un viņu motivāciju, sadarbojoties ar okupācijas režīmu.

Īpašais "Jurista Vārda" numurs ir turpinājums sarunai, lai izgaismotu tās krēslas zonas, kas sniedzas Latvijas tiesību vēstures, tiesību filozofijas, krimināltiesību un cilvēktiesību izpētes laukā. Līdz šim tikai daži Latvijas juristi ir izteikušies par VDK dokumentu tematiku. Domājams, ir pienācis īstais brīdis savu vārdu sacīt dažādu paaudžu tiesībniekiem, lai lasītājs, iespējams, rastu atbildes uz tiem jautājumiem, kas attiecas uz juridiskās perspektīvas pienesumu taisnīguma un patiesības izgaismošanā.