Saeimā izskatīšanā ir Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumprojekts,¹ kurā noteikti sabiedrisko mediju pārvaldības, uzraudzības, finansēšanas un citi jautājumi.

Likumprojekta anotācijā teikts, ka sabiedrisko mediju pilnvērtīgu funkciju īstenošanu demokrātiskā sabiedrībā garantē pastāvīgs, pietiekams un neatkarīgs publiskais finansējums. Līdz ar to likumprojektā paredzēta budžeta garantija, ka piešķirtais finansējums nevar būt mazāks kā iepriekšējā gadā. Likumprojekts paredz, ka sabiedrisko raidorganizāciju peļņa jāizmanto sabiedriskā pasūtījuma izpildei.

Jaunajā likumprojektā paredzēts nošķirt regulatora un sabiedrisko mediju pārvaldības funkcijas un izveidot jaunu institūciju – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi. Plānots, ka jauno padomi veidos deviņi locekļi. Pašlaik Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome vienlaikus uzrauga sabiedriskos medijus un nozari kopumā.

Jaunā padome iecerēta kā abu sabiedrisko mediju kapitāla daļu turētāja, un tās uzdevums būs atbilstoši savai kompetencei pārstāvēt sabiedrības intereses sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā, nosakot sabiedrisko pasūtījumu. Pašreizējās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes kompetencē tiks atstātas Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktās regulatora funkcijas.

Latvijā ir divi sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija, kuru darbību regulēs jaunais likumprojekts, kurā noteikts, ka sabiedriskie mediji Latvijā izveidoti, lai stiprinātu demokrātisko iekārtu un vārda brīvību, uzsvērts, ka tie ir brīvi no politiskas, ekonomiskas, atsevišķu interešu grupu un citādas ietekmes.

Lielas neskaidrības skar sabiedrisko mediju finansēšanas jautājumus, kas saistīti ar tehnoloģiju modernizācijas nepieciešamību un plānoto sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus pēc diviem gadiem. Šī norma jau ir pieņemta, bet tiks iestrādāta arī plānotajā likumprojektā. Sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus tiek rēķināta piecu līdz astoņu miljonu eiro apmērā.

Kaut arī eksperti skaidro, ka jauns likums ir vajadzīgs,² par tā nepieciešamību rodas šaubas. Pirmkārt, kāpēc nepieciešama vēl viena uzraugošā padome, ja notiek diskusijas par pašreizējās padomes lietderību un neatkarību. Otrkārt, nav pārliecības, ka vispār nepieciešams atsevišķs likums sabiedriskajiem elektroniskajiem medijiem.

Varbūt kā piemēru var minēt Darba likumu, kas regulē darba tiesiskās attiecības gan valsts pārvaldē, gan privātajā sektorā. Nav nepieciešamības katram sektoram pieņemt atsevišķu likumu.

Elektronisko mediju darbību regulē Elektronisko plašsaziņu līdzekļu likums, kurā ietilpst arī sabiedriskie mediji. Savukārt Likumā par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem noteikti vispārīgi mediju darbības principi, ieskaitot žurnālistu tiesības un pienākumus. Ilgstoši šis likums regulēja visu mediju darbību.

Apvienojot visus trīs minētos likumus, medijiem varētu būt viens – Mediju likums, iekļaujot tajā visaptverošus darbības principus visiem medijiem. Viens kvalitatīvs likums noteikti spēj regulēt visu mediju darbību. Turklāt tas būtu plats solis normatīvisma mazināšanas virzienā.