Var rakt un var arī nerakt

Atsaucoties uz savu praktisko pieredzi Drošības policijā un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk – KNAB), esat viena no tiem kritiķiem, kas nereti ļoti skarbi vērtē šā brīža pirmstiesas, jo īpaši prokuratūras, izmeklēšanas un arī tiesas darbu. Kādi ir jūsu secinājumi par iemesliem, kuru dēļ kriminālprocesu ne vienmēr varam saukt par savlaicīgu un efektīvu?

KNAB nostrādāju vairāk nekā desmit gadus, bet pirms tam vēl aptuveni desmit – Drošības policijā, tādēļ zināms pamats secinājumiem man patiešām ir. Un vispirms jāsaka tā – attiecībā uz noziegumu atklāšanu operatīvajiem darbiniekiem ir tāds teiciens: var rakt un var arī nerakt. Tādēļ ir svarīgi, lai tiesībaizsardzības iestādēm būtu vēlme rakt jeb atklāt šos noziegumus, tostarp latentos jeb slēptos, kuri netiek reģistrēti, ja tos īpaši nemeklē. Pie tādiem noteikti ir pieskaitāmi koruptīvie un finanšu noziegumi, ar kuru atklāšanu, izmeklēšanu un tiesvedību arī ir vislielākās problēmas. Pateicoties GRECO¹ un OECD, arī Moneyval prasībām, mūsu kriminālprocess un Krimināllikums pamatā ir atbilstošs gan teorijai, gan arī praktiski piemērojams. Bet, lai atklātu latentos noziegumus, vispirms vajag gribu un tai ir jābūt institūciju prioritātei. Tātad ir jābūt gan izmeklētāju gribai, gan arī prokuroru vēlmei šos noziegumus izmeklēt, atklāt un sūtīt uz tiesu.

Lasot Moneyval ziņojumus, redzams, ka mums pirmām kārtām pārmet ne tik daudz Krimināllikuma vai kriminālprocesa nepilnības, cik to nepiemērošanu dzīvē jeb negribēšanu. Varbūt arī ārvalstu eksperti to uzskata par mūsu nemācēšanu, taču man šķiet, ka ļoti lielā mērā tā ir negribēšana celt apsūdzības un sūtīt lietas uz tiesu. Valsts policijas Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvalde ir cēlusi savu kapacitāti, un lietas policijā iet uz priekšu, bet sastrēgums rodas tālākajos posmos. Bieži vien dzirdam, ka lieta it kā ir, bet pierādījumu, lai to virzītu tālāk, joprojām nepietiek. Par jebkuru lietu var pateikt, ka pierādījumu nav pietiekami daudz. Tas ir vērtēšanas jautājums, un, ja nav gribas izmeklēt un celt apsūdzību, tad vienkāršākais, ko var darīt, – pateikt, ka ir par maz pierādījumu.

Vadoties pēc statistikas par naudas atmazgāšanu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, joprojām ir maz iztiesātu un iztiesāšanā esošu lietu, taču tiesnešiem ir grūti ko pārmest, jo viņiem vienkārši nav to lietu. Pēc tā var secināt, ka pašreiz vājais posms ir prokuratūras, jo īpaši Ģenerālprokuratūras, nespēja celt apsūdzību un to aizstāvēt tiesā.

Ļoti grūti ir atklāt korupciju arī tiesās, jo tur ir jāstrādā gadiem ilgiem. KNAB tas bija izdevies attiecībā uz tiesnesi Bērziņu. Es zinu, cik grūti un kvalificēti bija jāstrādā, lai šajā lietā savāktu pierādījumus, bet visa rezultātā prokuratūra ar tiesnesi Bērziņu noslēdza vienošanos. Tas nav labs signāls ne sabiedrībai, ne tiesu sistēmai, un, manā ieskatā, lielā mērā tā būtu uzskatāma par ļaunprātīgu šī institūta izmantošanu, kas nebūtu pieļaujams šādos ekonomiskajos un finanšu noziegumos. Tas noved gan pie neadekvāta soda, gan sabiedrības neizpratnes. Jo īpaši ņemot vērā, ka šis vienošanās institūts sākotnēji likumā tika ieviests, lai atslogotu tiesas no nebūtiskiem noziegumiem, nevis izmantotu smagos nodarījumos ar lielu sabiedrisko bīstamību un kaitīgām sekām. Tā arī ir viena no būtiskām problēmām.

Tātad, ja runājam par kriminālprocesa nepārtrauktas pilnveides aktualitāti, tad, jūsuprāt, grūtības pastāv tieši ar praktisko darbu finanšu un ekonomisko noziegumu jomā, nevis tiesisko ietvaru?

Koruptīvo un ekonomisko noziegumu jomā arī likumos ir pielabojamas lietas. Piemēram, šopavasar strādājām pie tā, ka likumā jānosaka termiņš, kurā personai ir pienākums pierādīt savas mantas likumīgo izcelsmi. Pašlaik šāda termiņa nav, un šo kārti bieži izspēlē, pat tiesā pēkšņi atceroties, ka līdzekļu avots ir mantojums Azerbaidžānā, kur, protams, grūti gūt pierādījumus. Tomēr šī termiņa noteikšana būtu saucama par detaļu, jo kopumā, kā jau minēju, tiesiskais ietvars ir pietiekams. Arī Money­val norāda tieši uz prakses trūkumu, nevis likumdošanas kļūdām. Bet tas, par ko būs jāspriež kopā ar Tieslietu ministriju, ir sīko noziegumu dekriminalizācija, precīzāk, Krimināllikuma 180. pants. Šo nodarījumu īpatsvars kopējā skaitā ir liels, un tā būtu iespēja gan policijas, gan prokuratūras resursus maksimāli novirzīt svarīgiem noziegumiem. Bet tādus citus lielus problēmblokus Krimināl­likumā vai kriminālprocesā nevaru minēt kā nozīmīgus un traucējošus tiesībaizsardzības iestādēm strādāt. Un, kad runājam par strādāšanu, tad ar to domāju darīt pēc būtības, nevis uzlabot statistikas datu līknes. Jo no statistikas datu pozitīvām izmaiņām faktiskais stāvoklis valstī jau nemainās. To var ietekmēt vienīgi sabiedrības sajūta, ka neviens, kas pārkāpis likumu, nepaliks nesodīts, turklāt sodi ir adekvāti nodarījumam – tādi, kurus gribas nosaukt skaļi, nevis noklusēt un aizmirst, jo tie ir nesamērīgi mazi.

Kad jūs sakāt "nav gribas" – kam tās nav? Kā šī negribēšana izpaužas?

Pazīstu daudzus profesionālus izmeklētājus un prokurorus Ģenerālprokuratūrā, bet kopīgā institūcijas virzība vienmēr ir atkarīga no vadītāja. Tieši vadītājs nosaka prioritātes. Vadītājs var iedvesmot, atbalstīt un uzmundrināt. Arī iepriekš esmu apmeklējusi Ģenerālprokuratūras ikgadējās pārskata sanāksmes, kurās piedalās visi virsprokurori un Ģenerālprokuratūras pārstāvji, taču diemžēl arī šogad no ģenerālprokurora ar statistiku pārpildītā ziņojuma "nenolasījās" šīs prioritātes.

Pēdējos mēnešos tomēr dzirdam pietiekami daudz ziņu par iespējamiem korupcijas skandāliem un tiesībaizsardzības iestāžu aktivitātēm. Vai jādomā, ka beidzot šī griba ir parādījusies, lai gan pieņemams, ka tur jau ir bijis pietiekami apjomīgs un ilgstošs iepriekšējs darbs?

Jā, protams, vispirms ir jāpastrādā, lai kādam "aizietu pakaļ". Bet citās valstīs vēroju, ka dažādās preses konferencēs, paziņojumos un arī ikdienas darbā blakus izmeklētājam – vai tas būtu no KNAB vai policijas – vienmēr ir arī prokurors. Nepietiek ar to, ka iestādes aiztur un izmeklē. Ja prokuratūra neceļ apsūdzību, tad lieta neaiziet uz tiesu. Likums arī mums neliedz prokuroram veikt atsevišķas darbības, kamēr lieta vēl ir policijā vai KNAB. Prokurors var gan pratināt, gan pats pieņemt lēmumus. Kriminālprocess to ļauj, bet atkal jau ir jābūt gribai strādāt komandā no pirmās aizturēšanas dienas. Jāvirzās uz apsūdzību kopā. Izmeklētāji vienmēr ir ļoti priecīgi, kad prokurors "pieslēdzas" jau no pirmās aizturēšanas dienas. Ir bijuši šādi atsevišķi procesi, kuros prokurors uzturējās KNAB telpās, sekoja notikumiem un deva norādījumus nekavējoties. Šāda prakse būtu jāveicina, un tā notiek arī Rietumos. Tomēr vairāk gan dominē gadījumi, kad prokurors saka: atsūtiet lietu, un es izlemšu, vai celt apsūdzību. Viņš ir nevis komandā, bet gan kā tiesnesis izmeklētājiem. Manuprāt, nav arī laba prakse prokuroriem publiski paziņot: nav pietiekamu pierādījumu. Tad jājautā: ko tu kā prokurors esi darījis, lai tie pierādījumi būtu pietiekami vākti jau izmeklēšanas laikā? Policija, KNAB un prokuratūra jau kopš paša sākuma ir viens vesels – apsūdzošā puse, un tā to traktē Rietumos.

Vai starp iesaistītajām institūcijām ir vienota izpratne par pierādījumu apjomu un svaru, kāds nepieciešams apsūdzībai?

Savā praksē pati esmu iniciējusi vairākas kopīgas KNAB un Ģenerālprokuratūras sanāksmes, lai izrunātu šos jautājumus. Tomēr standartu, manuprāt, nosaka tiesa. Ja prokurors vienpersoniski izlemj, ka nepietiek pierādījumu lietas nosūtīšanai uz tiesu, viņš faktiski pats arī izlemj šo lietu. Savukārt, nosūtot lietu uz tiesu, tieši tiesa ir tā, kas var kompetenti lemt, vai pierādījumi ir pietiekami. Tā var veidoties arī judikatūra un tiesu prakse. Pretējā gadījumā no katra prokurora individuālā vērtējuma ir atkarīgs lietas liktenis.

Dzirdēts, ka prokurorus vērtē atkarībā no tā, cik attaisnojošu spriedumu bijis viņa celtajās un uzturētajās apsūdzībās. Tas ir pilnīgi nepareizi. Ja prokurors tiek nosodīts par katru attaisnojošu spriedumu, tas, protams, viņam rada bailes virzīt lietas, par kurām varbūt nav 200 % drošs. Demokrātiskās un tiesiskās valstīs vienmēr ir zināms procents attaisnojošu spriedumu. No tā arī veidojas kopīgā sodu politika un prokuroru un izmeklētāju izpratne par pierādījumu nepieciešamību un to kopumu. Tikai valstīs, kur tiesa apkalpo varu, nav attaisnojošu spriedumu.

Vai tajās konkrētajās lietās, kur prokurors ir bijis klāt un aktīvs jau kopš sākuma, rezultāts ir veiksmīgs – tādā nozīmē, ka ir nonācis līdz spēkā esošam tiesas nolēmumam?

Viena šāda lieta, kurā aktīvi līdzdarbojās uzraugošā prokurore Velta Zaļūksne, ir lieta, kad aizdomās par kukuļa došanu bija aizturēts bijušais Jūrmalas mērs Raimonds Munkevics. Viena apcietinājuma termiņa ietvaros izdevās lietu nodot tiesai. Pāris mēnešu laikā šī lieta tika izmeklēta, celta apsūdzība un nodota tiesai. Tomēr līdz otrās instances spriedumam bija jāgaida daudzi gadi. Un tas atkal liek jautāt: kā tas var būt, ka tik ilgi bija jāgaida līdz gala nolēmuma pieņemšanai, lai gan izmeklēšana bija savlaicīga un ātra? Iztiesāšana šajā lietā objektīvi prasītu dažas nedēļas. Tāpēc veiksmīgam procesam ir svarīgi visi posmi – kvalitatīvs izmeklēšanas, prokuratūras darbs un ātra, efektīva un kvalitatīva tiesvedība. Ja vērojam atsevišķas lietas, grūtības ir dažādos posmos. Tādēļ šajā darbā centīšos kvalitatīvi nošķirt, kad šīs grūtības ir objektīvas un nepieciešams likumdevēja atbalsts, bet kur – dažādu iemeslu dēļ mākslīgi radītas.

Kā likumdevējs varētu palīdzēt novērst vienu no objektīvām problēmām, kuru jau gadiem ilgi aktualizē visi – nepietiekama izmeklēšanas kvalitāte?

Par nepietiekamo profesionālo apmācību šajā jomā jau daudz ir runāts, un tam tikai pievienojos. Lai gan kvalitatīva izglītība ir ļoti būtisks priekšnoteikums profesionālam izmeklētāja darbam, tomēr tas nav vienīgais kritērijs, ir vēl citi. Piemēram, ir tāda teorija, ka cilvēks pilnīgi patstāvīgi kvalitatīvi var sākt strādāt ne ātrāk kā trīs gadus pēc stāšanās darbā. Līdz ar to ir ļoti svarīgi noturēt pieredzējušus izmeklētājus, un šajā virzienā ir sperti finansiālie soļi – izmeklētājiem atalgojums ir diezgan paaugstināts, tostarp palielinot piemaksu par izdienu. Tas ir pareizs ceļš, jo šādi var noturēt profesionālus darbiniekus ar pieredzi. Taču svarīgi ir ne tikai finansiālie stimuli. Pat ar misiju, degsmi un uguntiņu acīs izmeklējot noziegumus, ir svarīgi ieraudzīt spriedumu, un, vēlams, vēl pirms aiziet pensijā. Tas ir pamudinājums strādāt, jo jebkurš cilvēks grib redzēt sava darba rezultātu. Darbā mēs pavadām tik daudz laika no dzīves, un neviens negrib šo laiku tāpat izniekot, neredzot rezultātu. Policisti, izmeklētāji grib redzēt spriedumus. Labs izmeklētājs par labu rezultātu uzskata nevis celtu apsūdzību vai prokuratūrai nogrūstu lietu, bet gan gala nolēmumu.

Ilgstoša tiesvedība, neatbilstoša sodu politika – arī tie ir būtiski faktori, kas ietekmē izmeklētāju motivāciju un par kuru mums, Saeimai kā likumdevējam, ir jādomā. Jādomā arī par tiesnešu atbildību un pieļautajām kļūdām. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir pārskatīt tiesnešu disciplināratbildības termiņu, jo pašreizējie divi gadi no pārkāpuma izdarīšanas brīža ir par maz. Konstatējot un izmeklējot būtiskus pārkāpumus, divi gadi ir ļoti īss termiņš, un nereti tā dēļ tiesnesim vispār neiestājas nekāda disciplināratbildība par saviem pārkāpumiem. Piemēram, Francijā un Čehijā tie ir trīs gadi no pārkāpuma izdarīšanas brīža, Polijā un Maltā – pieci, Vācijā – no diviem līdz septiņiem gadiem atkarībā no pārkāpuma smaguma. Uz šī fona Tieslietu ministrija ir rosinājusi tādu vidusceļu, Latvijā pagarinot šo termiņu no diviem līdz četriem gadiem.

Tāpat, vēl strādājot KNAB, jau runāju par to, ka tiesnešiem ir jāatceļ imunitāte par administratīvajiem pārkāpumiem. Ir pagājuši tik daudzi gadi, un beidzot tas Saeimai ir jāizdara!² Saeimas deputātiem imunitāte jau tika atcelta, un tā atceļama arī tiesnešiem, jo tas saistās ar nesodāmības sajūtu, it īpaši, ja vēl iestājas disciplināratbildības noilgums.

Pilnībā pievienojos arī profesora Torgāna "Jurista Vārdā"³ teiktajam, ka tiesas priekšsēdētāji nepietiekami rosina disciplinārlietu izskatīšanu, jo pēc statistikas var redzēt, ka pārsvarā tie ir tieslietu ministri vai žurnālisti, kas aktualizē konkrētus gadījumus, bet ne pati tiesu vara. Tāpēc tiesas priekšsēdētāja lomu arī vajadzētu stiprināt. Vadība jebkurā iestādē ir tā sauktā atslēgas persona jeb cilvēks, kas ikdienā redz, cik aktīvi un godprātīgi strādā kolēģi, tostarp tiesā, tādēļ tieši tiesas priekšsēdētājs ikdienā var objektīvi vērtēt nepieciešamību rosināt disciplinārlietu par konkrētu tiesnešu pārkāpumiem. Tiesas priekšsēdētājiem ir vajadzīga gan lielāka atbildība, gan iniciatīva, vērtējot ne tikai pārkāpumus, bet arī rosinot kvalifikācijas ārpuskārtas novērtēšanu.

Vai šajā aspektā, jūsuprāt, ir nepieciešami kādi likuma grozījumi vai arī jau pašreizējā regulējuma ietvaros ir iespējama lielāka aktivitāte?

Protams, ka viņi jau šobrīd var būt aktīvāki. Taču dažkārt ir nepieciešams papildus sapurināt, un tas iespējams arī caur likuma grozījumiem. Kā jau minēju, no vadītāja ir atkarīgas gan prioritātes, gan pamudinājums un iedrošinājums. Cilvēki ir jāmudina strādāt, nevis jāsoda par aktivitāti, ja tādu izrādījis prokurors vai izmeklētājs. Jāuzsver gan, ka visi šie jautājumi nav tikai Juridiskās komisijas kompetencē, jo tie noteikti risināmi sazobē ar profesionāļiem, tai skaitā uzklausot tiesu varas viedokli.

Kā vērtējat Tieslietu ministrijas rosināto par ekonomisko lietu tiesu izveidi?

Atzinīgi vērtēju rosināto ieceri izveidot specializēto tiesu finanšu noziegumu, korupcijas, kā arī komercstrīdu iztiesāšanā. Manuprāt, šāda tiesa spētu nodrošināt, ka samazinātos tiesvedības ilgums minētās kategorijas lietās, kas, pirmkārt, būtiski palielinātu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Cilvēkiem neizpratni rada ilgais iztiesāšanas process tajās lietās, kuras ir izraisījušas lielu rezonansi sabiedrībā. Kā iepriekš minēju, tad Raimonda Munkevica ar politisko korupciju saistītā krimināllieta tika ļoti ātri izmeklēta pirmstiesas procesā, savukārt tiesvedība tajā vilkās gadiem. Šāds iztiesāšanas ātrums nerada pārliecību par tiesas spriešanas efektivitāti un dod pamatu priekšstatam par nesodāmību. Otrkārt, ļoti būtiski ir tas, ka specializēto tiesu tiesneši būtu zinošāki sarežģītās lietās, spējot nodrošināt sabiedrību ar kvalitatīviem nolēmumiem.

Vēlos uzsvērt, ka komercstrīdu ātra iztiesāšana uzlabotu mūsu valsts starptautisko reputāciju, veidojot šeit investīcijām un biznesa attīstībai pievilcīgu vidi. Atgādinu arī to, ka specializētās ekonomiskās tiesas izveide bija viens no Jaunās konservatīvās partijas priekšvēlēšanu solījumiem. Šis uzdevums arī tika iekļauts valdības deklarācijā kā viens no paveicamajiem darbiem tieslietu jomā.

Kopīgiem spēkiem jāvirzās uz to, ka no 2021. gada 1. janvāra ekonomisko lietu tiesa varētu uzsākt darbu.

Par ko deg sirds

Vai varat nosaukt savas trīs prioritātes, kas jums personīgi šķiet īpaši būtiskas un kur obligāti nepieciešams likumdevēja ieguldījums?

Pirmkārt, tie ir grozījumi Saeimas Kārtības rullī. Tos bez rezultāta ir mēģinājuši izskatīt iepriekšējie parlamenta sasaukumi. Pašlaik tur iesniegti 82 deputātu priekšlikumi, kas būtu jāizskata, jo nepieciešamība pēc šiem grozījumiem ir nobriedusi jau sen un visi to atzīst, bet uz priekšu netiek. Ar to saistīts, ko uzskatu par ļoti nepieciešamu, – atsevišķs lobēšanas likums, kas gan nav Juridiskās komisijas pārziņā, vai arī šo regulējumu var iestrādāt Saeimas Kārtības rullī, un tad gan tas attiektos vienīgi uz deputātiem.

Ir svarīgi, lai deputātam būtu pienākums norādīt, ar kādiem interešu pārstāvjiem notikušas konsultācijas un kas ir centies ko ietekmēt. Lobēšana pati par sevi nav negatīva parādība, bet arī tad, kad pieņemam lēmumus un balsojam, mums ir jāzina, kas aiz tiem patiesībā stāv, jāsaprot, vai deputāts, rosinot kādu priekšlikumu, ir runājis ar dažādu – pretēju – interešu pārstāvjiem, vai arī uzklausījis tikai vienu pusi, un no tā izriet nepieciešamība uzaicināt plašāku pārstāvniecību uz Saeimas komisiju un tamlīdzīgi. Turklāt, tā kā šobrīd bieži vien netiek norādīti lobētāji, deputātam nav arī nepieciešamības izstrādāt un iesniegt anotāciju, sniedzot priekšlikumu likumprojektam. Nav grozījumu anotācijas, nav zināmi lobētāji, tādēļ nereti, skatot vienu vai otru priekšlikumu, pat Saeimas komisijām un juristiem uzreiz nav skaidrs, uz ko tas tiek vērsts un kam par labu tas ir. Tam ir būtiska nozīme arī likuma piemērošanas procesā.

Otra lieta, par ko mana sirds deg, un par to Juridiskā komisija ir noteikta kā atbildīgā – liegt deputātiem saņemt atalgojumu no biedrībām. Šādi priekšlikumi grozījumiem interešu konflikta novēršanas likumā jau ir izstrādāti, koalīcijas partneri tos ir atbalstījuši. Deputātiem ir daudz dažādu aizliegumu, jo deputāta darbs ir pamatdarbs, un to var savienot tikai ar pedagoģisko un zinātnisko darbību, vēl atsevišķas atkāpes ir mediķiem. Bet ir palikusi viena šaurā vieta, ko var ļaunprātīgi izmantot, tas ir, saņemt atalgojumu biedrībās. Ir tādi iepriekšējās Saeimas deputāti, kuri biedrībās saņēmuši vairāk nekā deputāta algā.

Šī ir ļoti necaurspīdīga lieta. Zinām, ka biedrības mēdz būt ne tikai gaišas un pozitīvas, tādēļ tajās gūtais atalgojums deputātam var būt arī kā slēpts kukulis. Mēs negribam liegt būt biedrībā, jo katram ir tādas tiesības, taču deputāts tajās var darboties bez atlīdzības. Kā jau minēju, lobēšana pati par sevi nav slikta, taču ir jānodala likumdevējs no lobētāja, tādēļ, manā ieskatā, viens un tas pats cilvēks vienlaikus nevar būt gan likumdevēja pārstāvis Saeimā, gan lobētājs kā konkrētās biedrības pārstāvis. Var jau vienā cilvēkā sakrist šīs vērtības, par ko deputāts iestājas, taču tādā gadījumā dari to par deputāta algu. Pieļauju, ka būs pretestība un neklāsies viegli. Nākotnē jādomā, kā šo attiecināt arī uz pašvaldību deputātiem, bet sākotnēji tam būtu jāattiecas uz Saeimas deputātiem.

Runājot kopumā, mana sirds deg tur, kur varam mazināt korupciju un pieņemt atbilstīgu regulējumu, tāpēc, treškārt, man ir svarīgi visi tie priekšlikumi, kas jebkādā veidā var mazināt korupciju visaugstākajā līmenī. Mēs katrs uz Saeimu atnākam ar savu čemodānu, kurā ir iepriekšējās pieredzes bagāža, un man tā ir saistīta ar korupcijas novēršanu un apkarošanu. Tas joprojām ir manā čemodānā.

Ja runā par vēl kādiem darāmiem darbiem, varu nosaukt iniciatīvu Valsts kontrolei ļaut revidēt arī Saeimu, jo tā ir vienīgā institūcija, kas atrodas ārpus Valsts kontroles kompetences. Esmu par to, ka tieši Valsts kontrole, nevis zvērināts revidents, kā tas ir līdz šim, revidētu Saeimu. Tas gan nav vienkāršs uzdevums, tur būs jāpiestrādā, jo, spriežot pēc analoģijas, Valsts kontrole, protams, nevar vērtēt pieņemto likumu kvalitāti un lietderību. Proti, nevar kontrolēt politisko lēmumu pieņemšanas procesu, bet, kā minimums, saimnieciskos izdevumus gan.

Tāpat no iepriekšējās Saeimas mantojumā saņēmām atbildīgu un smagu uzdevumu – pabeigt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa dekodifikāciju. Tas ir ļoti izaicinošs uzdevums, jo tagad administratīvie sodi tiek iekļauti nozares likumos, līdz ar to šie likumprojekti praktiski tiek skatīti visās Saeimas komisijās. Tajās ir juristu trūkums, līdz ar to Juridiskajai komisijai ir koordinējošs uzdevums tam visam sekot un palīdzēt ar padomu, lai nodrošinātu kvalitatīvu šo likumprojektu izskatīšanu.

Ir juristi un Saeimas deputāti, kas par šo reformu jau ceļ trauksmi, kā problēmu minot šo aptuveni 130 likumprojektu izklīšanu pa visām parlamenta komisijām un radot risku vienotai sodu politikai un atbildības konceptam. Proti, katra komisija raugās uz savu atsevišķo likumprojektu un jomu, nevis visu sistēmu kopumā, jo tas vairs nav īsti kontrolējams.

Administratīvās atbildības likums jau ir pieņemts, un plānots, ka tas stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī. Tā ir situācija, kuru saņēmām mantojumā no priekšgājējiem. Dekodifikācija jau ir sākta, un komisijās intensīvi skata likumprojektus. Jā, varu apliecināt, ka juristiem patiešām pusi uz pusi sadalījās viedokļi par šīs reformas pozitīvajiem ieguvumiem. Taču tas vairāk ir tāds politiskās izšķiršanās lēmums, un arī Tieslietu ministrija ir apņēmusies sekot visu likumprojektu gaitai. Juridiskā komisija jau ir iniciējusi sanāksmi ar Saeimas Juridiskā biroja, visu komisiju un Tieslietu ministrijas pārstāvjiem, kurā vēlreiz pārrunājām, kā tas viss būtu pēc iespējas efektīvāk darāms, kā arī vēlreiz nostiprinājām, ka, skatot ar dekodifikāciju saistītos likumprojektus, komisijās klāt jābūt arī Tieslietu ministrijas un Saeimas Juridiskā biroja pārstāvjiem. Ja tie ir sarežģītāki gadījumi, tad Juridiskā komisija jānosaka kā līdzatbildīgā. Tādēļ ceru, ka rezultāts tomēr var būt veiksmīgs. Turklāt, ja tam pieiet atbildīgi, ir ieguvumi, ko paver šī dekodifikācija, piemēram, tā ir iespēja fundamentāli izrevidēt līdzšinējo regulējumu, kas arī ir novecojis, smagnējs un daudz kritizēts. Tā ir iespēja labot kļūdas un nepilnības, ko pašlaik ietver kodekss. Taču nevar noliegt, ka tas ir izaicinājums, jo visi šie likumi ir jāgroza šā gada laikā. Ceru, ka tas izdosies, jo īpaši redzot, cik profesionāli juristi ir Saeimas Juridiskajā birojā un cik kvalitatīvs ir viņu darbs.

Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka Saeimā kopumā ļoti trūkst analītiskās kapacitātes. Nepieciešamību analizēt šeit ir ļoti daudz, un Saeimas Analītiskais dienests to nevar nodrošināt, jo ar dažu cilvēku kapacitāti rezultātu viņi var sniegt pēc pusgada vai gada. Bez tam tur vēl ir rinda ar izskatāmiem jautājumiem, tādēļ nākas ilgi uz to gaidīt. Rezultātā kopumā mūsu Saeimas analītiskā spēja ātri analizēt, iegūt ārvalstu pieredzi vai vēstures kontekstu, salīdzinot ar citām valstīm, ir diezgan zema. Tādēļ pārsvarā deputāti paši vai viņu palīgi arī pilda šo analītisko funkciju, līdz ar to pieļauju, ka daudzus jautājumus varētu atrisināt ātrāk, ja uzreiz būtu stiprs analītiskais dienests, kas savlaicīgi deputātam sniegtu kvalitatīvu analīzi, nevis katrs pats veiktu savas aptaujas un individuāli meklētu skaidrojumus. Tas ļoti paildzina likumdošanas procesu.

Nedrīkst nepārtraukti atlikt lēmuma pieņemšanu

Uzsvērāt, cik būtiska loma ir institūcijas vadītājam. Vai arī pati, vadot Juridisko komisiju, nosakāt prioritātes un atbalstāt pārējos kolēģus?

Apzinos, ka visi šeit esam vienlīdzīgi, tomēr, jā, no komisijas vadītāja lielā mērā ir šis un tas atkarīgs, piemēram, uz sēdēm uzaicināmo personu loks, ko cenšos veidot pēc iespējas plašāku. Ja nav uzklausītas visas puses, var rasties nepilnīgs priekšstats par izskatāmo jautājumu. No komisijas personālsastāva ir atkarīgs tas, cik lielā mērā deputāti ir sagatavoti sēdēm, un tas ir ļoti noderīgi arī man, jo šīs komisijas personāla darbs ir uzslavējams.

Pašam sevi grūti objektīvi novērtēt, taču, pēc manām domām, Juridiskajā komisijā visiem deputātiem ir iespēja strādāt un izteikties, tai skaitā opozīcijai. Taču vienlaikus neatbalstu ilgas un bezjēdzīgas runas, jo viena lieta ir vienkārši runāt, cita – virzīties uz priekšu un izskatīt jautājumus tā, lai ar lepnumu pēc četriem gadiem "Jurista Vārdam" varētu teikt, ka ir gandarījums par paveikto. Tāpēc ir jāprot arī nonākt līdz lēmumam. Man ir pieredze, ka var ilgi diskutēt, bet nedrīkst nepārtraukti atlikt lēmuma pieņemšanu. Kad viss ir izdiskutēts, ir jāpieņem lēmums. Nedrīkst gadiem ilgi diskutēt un nevirzīties uz priekšu.

Juristi jo īpaši ir viena no profesijām, kur par vienu un to pašu mēdz būt viedokļi plašā amplitūdā, un tas ne vienmēr sekmē lēmuma pieņemšanu.

Kad man paziņas jautā, kā man patīk darbs Saeimā, tad parasti mana atbilde sākas ar to, ka man patīk strādāt Juridiskajā komisijā. Tālāk jau ir jādomā par to, kas patīk un nepatīk. Ticiet vai ne, bet darbs šajā komisijā, skatot likumu grozījumus, tomēr ir vairāk apolitisks. Ir daudz jautājumu, kuros nav nozīmes, vai esi koalīcijā, vai neesi, jo tas ir juridiski izšķirams. Sāku saprast, kādēļ citu valstu parlamentos tiek ievēlēts daudz juristu. Likumdevēja darbs ir tiesību normu radīšana, pilnveide, un tā ir saskarsme ar teorētiskām un praktiskām juridiskām zināšanām. Tādēļ jurista kvalifikācija un pieredze ļoti palīdz gan darbā ar dokumentiem, gan iniciējot un analizējot priekšlikumus. Negribu izklausīties snobiski, bet tā ir.

Otrs aspekts – protams, pastāv arī riski, un, kā to formulējām Rīgas domē, kur iepriekš strādāju, – "saiet juristā". Tas nozīmē, ka aiz juridiskās tehnikas pazaudē pašu lietas būtību. Tik ilgi piņķerējas ar juridisko tehniku, ka pazaudē likumprojekta jēgu un mērķi. Tāpat nereti juristi ātri un argumentēti var pamatot, kāpēc neko nevajag darīt, kāpēc viens vai otrs grozījums ir slikts. Taču dažkārt arī šādās situācijās ir nepieciešams saskatīt kopainu, stratēģisko mērķi un tiesiskos ceļus risinājuma atrašanai. Lūk, tur jurists var izpausties, tādēļ, manā ieskatā, strādājot Saeimā, un ne tikai, juristam ir gan jāprot saskatīt tiesībpolitisko rāmi un mērķi, gan jāpārvalda juridiskā tehnika. Ideālajā gadījumā tie abi ir jāapvieno.

Savukārt iepriekšējā darba pieredze man ļauj ātri uztvert, par ko runā praktiķi, ātri viņus sadzirdu, un tas man ar praktiķiem palīdz saprasties. Arī šis "čemodāna" saturs man Saeimā ļoti palīdz, jo spēju nodalīt patiesos un viltus argumentus, kādi te arī šad un tad izskan. Man ir pilnīgi skaidrs arī vēl tas, ka, vadot Juridisko komisiju, ir ļoti daudz jālasa, un tam pamatā veltu savas brīvdienas. Es gan pieļāvu, ka būs daudz jālasa un jāpēta, bet, ka tik daudz, nebiju domājusi. Bet politikā neesmu, lai te vienkārši būtu. Es vēlos kaut ko mainīt un apzinos, ka bez pienācīga darba un personiska ieguldījuma tas nav iespējams. Ja redzēšu, ka izmeklēšanas un iztiesāšanas laiks un rezultāti, sodu politika valstī būs citāda nekā pašlaik, tad tā arī būs atbilde, kādēļ esmu politikā.