Šāda situācija pastāv ikreiz, kad valsts ar savu darbību uzreiz neizsaka piekrišanu līguma saistošajam raksturam, pieļaujot, ka nākotnē veiks darbības, lai līgums būtu tiesiski saistošs. Šim pantam piemīt specifisks piemērošanas laiks, kas valstīm jāievēro, lai nodrošinātu veiksmīgu līguma stāšanos spēkā un tā izpildi. Lai arī praksē bieži sastopama situācija, ka 18. pants ir piemērojams, tas nekad nav ticis piemērots, arī tiesībzinātnieku viedokļi par šajā pantā ietverto pienākumu nav konsekventi. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu par minētā panta piemērošanas problēmu iemesliem, piedāvāt tā interpretāciju un aprakstīt pantā iekļautā pienākuma saturu.

Ieskats Konvencijas 18. panta ģenēzē

Panta projekts radās, lielā mērā iedvesmojoties no 1935. gada Hārvardas konvencijas par līgumu tiesībām,³ kuras 9. pants varētu tikt uzskatīts par mūsdienu 18. panta priekšgājēju.⁴ 1953. gadā ANO STK atzina, ka norma ir ievērības cienīga un ka tā, iespējams, satur konkrētu pienākumu.⁵ Par svarīgu atzinumu normas attīstības virzienā kalpoja komisijas īpašo ziņotāju secinājums, ka pienākuma saturam ir tiesisks raksturs. Tika izteikti argumenti, kas pierādīja, ka šis pienākums ir cieši saistīts ar paraksta tiesisko spēku līgumā, iezīmēja paļāvības principu, kas no tā varētu izrietēt, kā arī atsaucās uz Pastāvīgās starptautiskās tiesas (turpmāk – PST) praksi, kas ir atzinusi šī pienākuma tiesisko raksturu lietā par Vācijas interesēm Polijas Augšsilēzijā.⁶

1962. gadā panta projektā parādījās labas ticības principa klātbūtne, taču šoreiz to vairs neuztverot tikai kā morālu pienākumu.⁷ Būtisku atziņu komisija ieguva, atspēkojot argumentu, ka valsts atbildība var iestāties tikai pēc līguma ratificēšanas – pienākums šajā gadījumā neizriet no paša līguma, bet gan no vispārējām starptautiskajām tiesībām,⁸ tāpēc līguma ratificēšana nav uzskatāma par nepieciešamu, lai valstij jau būtu jāpilda pienākums ievērot līgumu.

18. pants kā paražu tiesību normu kodifikācija

Uz 18. panta normu un pirmsratifikācijas pienākuma principu ir atsaukušies starptautiskie tribunāli vairākos savos spriedumos, taču bez padziļinātas analīzes, vien pamatojoties uz virspusēju tā izpēti. Piemēram, šāda tiesas atsauce atrodama lietā Ignatio Torre pret ASV (1871. gads) un lietā par vācu kolonistiem Polijā (1923. gads). Polijas valsts mēģinājums izmantot pirmsratifikācijas pienākuma ievērošanas principu izpaudies jau minētajā lietā par Vācijas interesēm Polijas Augšsilēzijā. Pirms Versaļas līguma stāšanās spēkā Vācija atsavināja teritorijas, kas pēc līguma noteikumiem piekristu Polijai. Polija izteica iebildumus pret to, kā arī PST spriedumā atzina, ka šāda Vācijas rīcība piešķirtu atsavināšanai līgumpārkāpuma raksturu.⁹ Tiesa nedefinēja, kas tieši tiktu atzīts par pirmsratifikācijas pienākuma pārkāpumu, turklāt saglabāja savu viedokli par labu vispārējam nosacījumam, ka līguma pārkāpums var rasties tikai ex post facto, t.i., pēc tam, kad valsts ir izteikusi savu piekrišanu līguma saistošajam raksturam.¹⁰

Tikai lietā Megalidis pret Turciju, kuru skatīja turku-grieķu jauktais šķīrējtiesas tribunāls 1928. gadā, tika panākts nolēmums, izmantojot šo principu.¹¹ Minētajā lietā tika attīstīta ideja, ka šāda pienākuma princips izriet no labas ticības principa kā no civilizēto nāciju atzīta vispārēja tiesību principa. Tiesa neapšaubāmi atzina, ka starptautiskajās tiesībās pastāv un šajā lietā ir pamatoti izmantojams princips, kas nosaka valstīm tiesisku pienākumu atturēties no konkrētām darbībām, kuras varētu kaitēt līgumam un mazināt tā nozīmi un vērtību.