Pastāstiet, lūdzu, par jūsu ceļu no ES tiesību tradicionālās pētniecības līdz kritiskajai pētniecībai.

Pateicos par laipno piedāvājumu dalīties mana pētījuma secinājumos ar Latvijas juristiem ar žurnāla "Jurista Vārds" starpniecību. Savās atbildēs es galvenokārt koncentrēšos uz kritisko diskusiju par ES konstitucionālismu, nevis uz problēmām dalībvalstīs, kas ir ierastā perspektīva. Tāpēc lasītājiem varētu būt noderīgi, ja es pāris vārdos izklāstīšu, kā es nonācu līdz šim pētījumam.

Kā igauniete grādu tiesību zinātnē ieguvu Tartu Universitātē, kam sekoja doktorantūras studijas Eiropas Universitātes institūtā (European University Institute) Florencē. Mans agrāko gadu darbs, ieskaitot monogrāfiju, ko izdevusi izdevniecība Cambridge University Press, fokusējās uz tradicionāliem jautājumiem, kas skar suverenitātes pāreju un nepieciešamību Centrālās un Austrumeiropas valstu konstitūcijas atvērt Eiropas integrācijai. Es atbalstīju viedokli par demokrātiskās leģitimitātes novirzīšanu par labu Eiropas Parlamentam un kritizēju Vācijas konstitucionālo tiesu, kas bija paudusi rezervētu attieksmi. Kā ikviens Baltijas valstīs es ļoti augstu novērtēju Eiropas integrāciju. Galu galā es pati esmu no tās ieguvusi vairākos aspektos, ieskaitot brīvas pārvietošanās iespējas, lai strādātu augstākās izglītības jomā Apvienotajā Karalistē. 2012.–2018. gadā man paveicās iegūt Eiropas Pētniecības padomes (European Research Council) finansējumu 1,2 miljonu eiro apmērā salīdzinošam pētījuma projektam "Nacionālo konstitūciju nozīme un nākotne Eiropas un pasaules pārvaldīšanā" (The Role and Future of National Constitutions in European and Global Governance) (turpmāk – ERC projekts).

Tomēr ar laiku mani ir sācis uztraukt, ka ES diskursi – gan akadēmiskie, gan medijos – tiek veidoti ar ierobežotiem priekšstatiem. Ir tendence vairākus nozīmīgus konstitucionālos jautājumus, kuri radušies nacionālajās konstitucionālajās sistēmās, vienkārši noraidīt kā vecmodīgus suverenitātes aizsardzības centienus. Konstitucionālo tiesu spriedumi parasti tiek novērtēti caur eiroskepticisma vai eirodraudzīguma prizmu. Vēl pavisam nesen kritiska diskusija par ES bija retums, un tas tā ir palicis starp juristiem un jo īpaši nacionālajās juristu sabiedrībās. Tas daļēji varētu būt tāpēc, ka ES tiesības ir ļoti sarežģītas un ir grūti izsekot to attīstībai; tikai dažiem juristiem ir laiks, ko veltīt kritiskiem pētījumiem mazāk zināmos žurnālos. Tāpēc šajā intervijā plānoju izcelt dažus ES integrācijas aspektus, par kuriem nepieciešama plašāka mēroga diskusija.

Manas atbildes ir balstītas uz trīs galvenajiem avotiem. Iepriekšminētā ERC projekta ietvaros vadošie konstitucionālo tiesību zinātnieki no visām ES dalībvalstīm un Šveices sagatavoja divdesmit deviņus nacionālos ziņojumus. Tie visi ir pieejami atvērtas pieejas grāmatā "Nacionālās konstitūcijas Eiropas un pasaules pārvaldē: demokrātija, tiesības, tiesiskums" (National Constitutions in European and Global Governance: Democracy, Rights, the Rule of Law).² Es uz to turpmāk atsaukšos kā uz Nacionālo ziņojumu grāmatu.

Katram nacionālajam ziņojumam ir trīs daļas, kas atklāj šādus jautājumus:

1) kā konstitūcijas atspoguļo varas pāreju no vietējām uz Eiropas un starptautiskajām institūcijām;

2) pamattiesību un citu būtisko konstitucionālo vērtību aizsardzība judikatūrā, piemēram, ES Datu saglabāšanas direktīvas, Eiropas aresta ordera, Stabilitātes mehānisma dibināšanas līguma un ES un Starptautiskā valūtas fonda (turpmāk – SVF) taupības pasākumu jautājumos;

3) pamattiesību, tiesiskuma un demokrātijas izaicinājumi globālās pārvaldības kontekstā (Svarīgi! Projekts neattiecas uz tādām klasiskām starptautiskajām tiesībām kā līgumi par mieru, cilvēktiesību un vides aizsardzību).