Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (turpmāk – Regulators) darbības pamatā ir likums "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem", kura mērķis ir nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, kā arī veicināt attīstību un ekonomiski pamatotu konkurenci regulējamās nozarēs. Regulators darbojas neatkarīgi un patstāvīgi, izpildot šajā likumā noteiktās funkcijas, pieņem lēmumus un izdod administratīvos aktus, lai aizstāvētu lietotāju intereses un veicinātu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstību saskaņā ar taisnīguma, atklātības, neitralitātes, vienlīdzības un proporcionalitātes principiem.¹ Regulatora uzdevums ir līdzsvarot sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un lietotāju intereses.

Latvijas Republikas Satversmes tiesas (turpmāk – Satversmes tiesa) praksē ir nostiprināta atziņa, ka atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu.² Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.³

Minētajam ir būtiska nozīme, lai izprastu Regulatora rīcības motīvus aprakstītajā tiesas procesā.

1. Spēku zaudējušas tiesību normas satura uzturēšana spēkā

1998. gada 3. septembrī Latvijas Republikas Saeima (turpmāk – Saeima) pieņēma Enerģētikas likumu, kas stājās spēkā 1998. gada 6. oktobrī. Minētā likuma 40. panta pirmā daļa noteica: "Licencētais elektroenerģijas sadales uzņēmums savā licences darbības zonā iepērk no mazām hidroelektrostacijām, kuru jauda nepārsniedz divus megavatus, kā arī vēja elektrostacijām, kuru jauda nepārsniedz divus megavatus, un saules energoiekārtām, ja šo staciju un iekārtu ekspluatācija uzsākta līdz 2005. gada 1. janvārim, to saražotās elektroenerģijas pārpalikumu, kas atlicis pēc izlietošanas pašu vajadzībām un atbilst valstī noteiktajiem elektroenerģijas parametriem, astoņus gadus no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas sākuma par cenu, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. Pēc tam šāda iepirkuma cena atbilst elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam."

Ar 2001. gada 10. maija grozījumiem Enerģētikas likumā, kuri stājās spēkā 2001. gada 1. jūnijā, tika noteikta jauna divkāršā elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa piemērošanas kārtība. Tiesību norma jaunajā redakcijā paredzēja, ka divkāršais tarifs attiecināms vienīgi uz mazajām hidroelektrostacijām (kuru jauda tāpat kā iepriekš nevarēja pārsniegt divus megavatus) un turklāt tikai tad, ja staciju un iekārtu ekspluatācija uzsākta līdz 2003. gada 1. janvārim. Likuma 40. panta pirmā daļa pēc grozījumu izdarīšanas noteica arī to, ka pēc astoņu gadu termiņa izbeigšanās šāda iepirkuma cenu nosaka Regulators.

Ar 2005. gada 17. marta grozījumiem no Enerģētikas likuma tika izslēgta visa VII nodaļa, tātad arī 40. pants. Vienlaikus Enerģētikas likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 9.