1. Ievads

1.1. Krātuvju loma Eiropas Savienības enerģētikas tirgū

2007. gada 13. decembrī Lisabonā parakstītā līguma, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, 194. pantā ir definēti Eiropas Savienības enerģētikas politikas galvenie mērķi: nodrošināt enerģijas tirgus darbību un energoapgādes drošību, kā arī veicināt energoefektivitāti, taupību, jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību un enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību. Eiropas Savienības aktuālā pieeja enerģētikas jomā paredz pakāpenisku fosilo degvielu lietošanas samazināšanu, taču šis process paredzēts pakāpenisks: par prioritāru tiek uzskatīta vairāk piesārņojošo fosilo kurināmo izmantošanas samazināšana, tajā pašā laikā pakāpeniski palielinot videi draudzīgāku enerģijas avotu lietošanu. Šajā pārejā nozīmīga loma ir dabasgāzei, tajā skaitā – iespējai to uzglabāt.

Dabasgāzes uzglabāšana ir viens no svarīgākajiem dabasgāzes patēriņa cikla posmiem, kas ļauj dabasgāzi patērēt nevis iegādes brīdī, bet vēlāk. Nepieciešamību pēc dabasgāzes uzglabāšanas jaudām un to pieejamību, kā arī uzglabāšanas nozīmi dabasgāzes apgādē un enerģētiskajā drošībā nosaka reģionālie apstākļi, tādēļ dažādu valstu un reģionu pieeja uzglabāšanas regulēšanai un tarifu noteikšanai ievērojami atšķiras, turklāt piemērojamie Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti šādu harmonizācijas pienākumu neparedz. Dažās no dalībvalstīm piekļuve krātuvēm ir regulēta, bet citās piekļuve tiek balstīta uz tirgus principiem. Dažās no dalībvalstīm dabasgāzes tirgus cena nosaka krātuves cenas, dažās cena ir atkarīga no individuāliem divpusējiem līgumiem, atsevišķās valstīs ir regulētas krātuves pakalpojumu cenas. Citās valstīs regulētie tarifi ir tikai indikatīva rakstura, un dažās valstīs cenas tiek noteiktas publiskās izsolēs.¹

2009. gada 13. jūlija Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 715/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem un par Regulas (EK) Nr. 1775/2005 atcelšanu (turpmāk – Piekļuves regula) 15. panta 1. punkta a) apakšpunkts nosaka pienākumu sistēmas operatoram piedāvāt visiem sistēmas lietotājiem tādus pakalpojumus, kas apmierina tirgus pieprasījumu. Savukārt Piekļuves regulas 17. panta pirmais punkts uzliek krātuves operatoram pienākumu, veicot jaudas sadali, ņemt vērā sistēmas viengabalainības un darbības apsvērumus, tirgus dalībniekiem piedāvājot maksimālo uzglabāšanas objektu un sašķidrinātās dabasgāzes (turpmāk – SDG) iekārtu jaudu. Uzglabāšanas sistēmas operatoriem arī uzlikts pienākums īstenot un publicēt pārredzamus jaudas sadales mehānismus, kas dod pareizus ekonomiskos signālus jaudas efektīvam un maksimālam izmantojumam un veicina ieguldījumus jaunā infrastruktūrā.² Vienlaikus Piekļuves regulas 13. pants paredz saskaņotus piekļuves tarifu noteikšanas pamatprincipus pārvades sistēmām, bet ne uzglabāšanas objektiem, ko var uzskatīt par netiešu apstiprinājumu tam, ka dabasgāzes uzglabāšanas infrastruktūrai piemērojamos tarifu noteikšanas principus nav paredzēts harmonizēti regulēt visā Eiropas Savienībā, pretēji, piemēram, noteikumiem par harmonizētām gāzes pārvades tarifu struktūrām.³

Asociācija Eurogas, kas pārstāv Eiropas dabasgāzes vairumtirdzniecības, piegādes un sadales sektorus Eiropas Savienības institūcijās, komentējot Eiropas Komisijas ieceri sagatavot 2020. gada gāzes paketi, norāda, ka krātuvēm ir divas galvenās funkcijas – krātuves kā dabasgāzes piegādes drošības instruments (security of supply instrument) un dabasgāzes krātuves kā elastīguma instruments (flexibility tool).⁴ Tomēr saskaņā ar Eiropas Komisijas līdzšinējo praksi citi elastīguma instrumenti, piemēram, diversificēti dabasgāzes piegādes avoti vai pārtraucami dabasgāzes piegādes līgumi ar lietotājiem nepilda tādas pašas funkcijas kā gāzes uzglabāšana, tādēļ dabasgāzes uzglabāšana ir uzskatāma par atsevišķu produktu tirgu.⁵

Šī raksta mērķis ir izvērtēt dabasgāzes tirgus ap­stākļus un dabasgāzes krātuvju darbības izaicinājumus, padziļināti izpētīt Latvijas pastāvošo dabasgāzes krātuvju darbības regulējumu un identificēt iespējamus krātuvju darbības regulējuma uzlabojumus, lai, ņemot vērā arī citu dalībvalstu pieredzi, dabasgāzes krātuvju darbību būtu iespējams pielāgot darbībai jaunajos tirgus apstākļos.

1.2. Atšķirīgas pieejas krātuvju lomai Eiropas Savienībā

Krātuvju lomu katras Eiropas Savienības dalībvalsts enerģētikas tirgū būtiski ietekmē gāzes piegādes standarta institūts. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 2017/1938 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 994/2010 (turpmāk – Piegādes drošības regula) 6. panta nosacījumiem gāzes piegādes standarts ir katrai valstij aprēķināms dabasgāzes daudzums, kas būtu nepieciešams, lai apgādātu dalībvalsts aizsargājamos dabasgāzes lietotājus ārkārtīgi liela dabasgāzes pieprasījuma vai dabasgāzes infrastruktūras darbības traucējumu scenārijos, kas noteikti Piegādes drošības regulas 6. pantā. Aizsargājamo dabasgāzes lietotāju definīcija var atšķirties katrā dalībvalstī.

Piegādes drošības regula neparedz konkrētus nosacījumus paaugstināta gāzes piegādes standarta sasniegšanai, vienlaikus arī neaizliedzot paaugstināta gāzes piegādes standarta noteikšanu nacionāli. Dažas no dalībvalstīm atstāj nepieciešamā gāzes piegādes standarta sasniegšanu tirgus ziņā, savukārt citās dalībvalstīs tiek nacionāli noteikti konkrēti pienākumi krātuvju izmantošanai vai tiek uzlikts par pienākumu tirgus dalībniekiem veidot rezerves to izmantošanai enerģētiskās krīzes laikā.