Dažkārt nonāku pie atziņas, ka 30 gadu laikā esam veiksmīgi tikuši prom no PSRS (lasi - Krievijas), taču padomju Krievija no mums, proti, mūsu zemapziņas ārā tikusi nav (pārfrāzējot: "Anniņa tika ārā no laukiem, bet lauki no Anniņas nē..."). Ar tādām pašām sekmēm un pārliecību kā autori varu postulēt, ka, piemēram, pašvaldību kapitālsabiedrību administratīvo direktoru alga nedrīkstētu pārsniegt 50% no skolotāja algas.
Neredzu nekādus ekonomiskos aprēķinus šādai nomas maksai! Autoru tēze "ievērojot to, ka no 2019. gada 1. maija nav noteikts nomas maksas maksimums, kādu ir tiesīgs prasīt (?) zemes īpašnieks, kā arī nav noteikts zemes nomas maksas minimums, ko dzīvojamās mājas īpašnieks ir tiesīgs prasīt (?) no zemes īpašnieka, tas jānosaka, pusēm rakstveidā vienojoties" ir tik pat ačgārna kā tēze "iepriekš tiesību normas paredzēja, ka, rakstveidā nevienojoties, zemes nomas maksa nosakāma 6 % gadā no zemes kadastrālās vērtības. Tādējādi šobrīd, zemes īpašniekam nevienojoties ar dzīvokļa īpašnieku, būs jāpierāda, ka viņam ir tiesības saņemt konkrētu nomas maksu. Tā kā puses īsteno savas procesuālās tiesības sacīkstes formā, tiesai būs jāizvērtē iesniegtie pierādījumi un jānosaka zemesgabala nomas maksa."
Neizpratni raisa arī autoru tēze: "tā kā no 2019. gada 1. maija nav noteikts nomas maksas maksimums, kādu ir tiesīgs prasīt (sic) zemes īpašnieks, autori uzskata, ka tas nosakāms atkarībā no īpašuma tiesību iegūšanas pamata. Līdz ar to kompensācijas maksa nosakāma 3–4 % apmērā gadā no zemes kadastrālās vērtības."
Satversmes tiesa jau vairākkārt ir izteikusies par nomas maksas apmēru, tostarp, ka pat 5% no kadastrālās vērtības nepilda taisnīgas atlīdzības funkciju. Satversmes tiesas likuma 32. pants uzliek ne tikai tiesām, bet arī raksta autoriem, pienākumu izturēties pret šiem spriedumiem (tostarp, spriedumu lietā Nr. 2008-36-01) ar pienācīgu cieņu, kā pret likumu.