Ievads

2005. gadā Latvijas Republikas Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu.¹ Ministru kabinetam tika dots uzdevums – joprojām uzturēt prasības pret Krievijas Federāciju par okupācijas rezultātā Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Šī raksta mērķis ir apskatīt starptautiskajā praksē esošās kompensāciju prasības un identificēt Latvijas prasības elementus tādā veidā, lai tie būtu saskaņā ar starptautisko tiesu judikatūru.

Latvijā pastāv zināmas grūtības Latvijas zaudējumu atlīdzības prasības galīgai noformulēšanai. Tas ir tādēļ, ka ir ļoti daudz starptautisko tiesību pārkāpumu, kuriem visiem ir jāuzrāda pierādījumi, turklāt tādi pierādījumi, kuri būtu finansiāli novērtējami.

Tomēr, pēc autores domām, Latvijas zaudējumu atlīdzības prasība ir reāla visu trīs zaudējumu atlīdzības līmenī. Latvija var lūgt Krievijas Federāciju īstenot restitūciju, kompensāciju un satisfakciju. Šajā rakstā autore sīkāk apskatīs, ko Latvijai var lūgt atzīt zem katra no šiem zaudējumu atlīdzības veidiem. Tomēr vienlaikus autore uzsver, ka Latvijai savu zaudējumu atlīdzības prasību ar Krievijas Federāciju vajadzētu risināt divpusējā ceļā caur sarunām.

Priekšnoteikumi Latvijas prasības celšanai

Starptautiskajās tiesībās ir attīstīti zināmi priekšnoteikumi, lai viena valsts varētu celt savu prasību pret citu valsti. To regulē starptautiski procesuālie noteikumi – Panti par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām.² Šie noteikumi lielā mērā iemieso starptautiskās paražu tiesību normas. Tādēļ jebkura prasība, kas procesuāli balstīta šajos noteikumos un procedūrā, ir daudz stingrāka nekā tikai faktu norādīšana, kuras tiesību normas Krievijas Federācija ir pārkāpusi.

Kā galvenie procesuālie elementi, lai noteiktu Krievijas Federācijas valsts atbildību, ir definēti Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām 2. pantā. Tie ir: 1) starptautisko pienākumu pārkāpums un 2) darbības attiecināmība uz valsti. Proti, Latvijai ir jāpierāda, kādus starptautisko tiesību pārkāpumus Krievija pret Latviju ir veikusi, kā arī to, ka šos pārkāpumus ir veikusi tieši Krievija bez jebkuras citas valsts iesaistes. Šie noteikumi starptautiskajās tiesībās ir definēti ļoti skrupulozi.

Šajā sadaļā autore ieskicēs Krievijas Federācijas veiktos starptautisko tiesību pārkāpumus. Kā galvenais valstiska līmeņa pārkāpums ir agresija un tai sekojoša okupācija. Tas, ka 1940. gadā nenorisinājās aktīvs bruņots konflikts, nemazina agresijas kā nozieguma smago raksturu.

Kā tālākie pārkāpumi minami piespiedu valsts pārvaldības un tiesību sistēmas maiņa un tiem sekojoši okupācijas režīma radītie cilvēktiesību pārkāpumi. Tie ir noziegumi pret cilvēci, piespiedu ieslodzījumi, apcietinājumi, īpašumu nacionalizācija, noziegumi pret cilvēku godu un cieņu, iedzīvotāju piespiedu pārvietošana, kā arī Padomju Savienības karaspēka ievešana. Cilvēktiesību pārkāpumu saturu ir iespējams paplašināt atbilstoši starptautiski noteiktiem cilvēktiesību aizsardzības standartiem. Tas, kas skar finanšu noziegumus, proti, negūto peļņu, starptautiskajās tiesībās būtu grūtāk pierādāms. Tas būtu vairāk skaidrojams ar pašu agresijas faktu, kā rezultātā notika vesela valsts režīma maiņa. Tādējādi zaudējumu atlīdzībai par agresijas aktu būtu jābūt aprēķinātai, faktiski ņemot vērā šī drausmīgā pārkāpuma smagumu, kas sevī ietver sīkāk definējamus starptautisko tiesību pārkāpumus.

Krievijas Federācija ir atbildīga par šiem starptautisko tiesību pārkāpumiem, jo tā savas teritorijas ietvaros turpina PSRS starptautisko tiesībsubjektību. Lai arī starptautiskajās tiesības pastāv diskusijas par valsts turpinātības (continuity) un pēctecības (succession) jautājumiem, ir pietiekami skaidrs, ka Krievijas Federācijai šajā jautājumā ir jāpārņem Padomju Savienības uzņemtās saistības. To apstiprina fakts, ka Padomju Savienība faktiski pārvaldīja citu neatkarīgu valsti. Minētais ir tieši norādīts arī Lietuvas kompensācijas prasības likumā.³

Vēl viens priekšnoteikums veiksmīgai zaudējumu atlīdzības prasībai ir cēloņsakarība. Tas nozīmē, ka zaudējumiem ir jābūt tiešā cēloniskā sakarā ar starptautisko tiesību pārkāpumu. Tas izriet no Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām regulējuma.

Cēloņsakarība agresijas akta gadījumā ir tai sekojošais okupācijas režīms. No tā izriet, ka visi zaudējumi, kas radušies okupācijas režīma gaitā, ir tiešas agresijas akta sekas. Protams, arī pats agresijas akts kā tāds ir radījis Latvijas valstiskuma zaudējumu vai, citiem vārdiem, apturēšanu. Valstu arhīvi, aculiecinieku liecības un citi dokumenti kalpo kā pamats un pierādījumi agresijas un okupācijas sekām, proti, zaudējumiem.

Restitūcija

Restitūcija ir iepriekšējā stāvokļa atjaunošana. Autore uzskata, ka Latvijā restitūcija lielā mērā jau ir īstenota. Ir atjaunots Latvijas valstiskums un likumi, kā arī indivīdu īpašumi. Tas, kas nav izdarīts restitūcijas ietvaros, ir aizskarto cilvēku rehabilitācija.

Saskaņā ar Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām 35. pantu restitūcija var tikt prasīta visos gadījumos, izņemot: 1) kur tas materiāli ir neiespējams; 2) kur tas neietver nastu, kas ir neproporcionāla, salīdzinot ar kompensāciju. Jā, Latvijas gadījumā pastāv faktori, kur restitūcija materiāli nav iespējama. Tas ir zaudēto cilvēku dzīvību gadījumā. Restitūcija arī darbojas tiešā sasaistē ar kompensāciju gadījumos, kad kompensācijas apmērs ir lielāks par restitūcijas apmēru.

Starptautiskajā praksē pastāv diskusija, vai restitūcijai tik tiešām ir jāaptver situācijas atjaunošanu tādā stāvoklī, kāds varētu būt pastāvējis, ja starptautiski prettiesiskā darbība nebūtu notikusi.⁴ Taču Pastāvīgā Starptautiskā tiesa Korzovas fabrikas lietā ir noteikusi, ka "reparācijai ir, cik vien tas ir iespējams, jāaizslauka visas prettiesiskās darbības sekas un jāatjauno situācija, kāda tā, ņemot vērā visu iespējamību, varēja būt pastāvējusi, ja šī prettiesiskā darbība nebūtu tikusi īstenota".⁵ Šajā gadījumā Pastāvīgā Starptautiskā tiesa atsaucās uz pilnu reparāciju, kas ietver visus zaudējumu atlīdzības veidus – restitūciju, kompensāciju, satisfakciju jeb nemateriāla parāda nokārtošanu.⁶

Restitūcija var būt materiāla un juridiska.⁷ Materiālā restitūcija ietver teritorijas, indivīdu vai īpašumu atgūšanu. Restitūcijas prasība ir tikusi skatīta Prie Viher tempļa lietā (Kambodža pret Taizemi) ANO Starptautiskajā tiesā, kur Kambodža cēla prasību pret Taizemi, ka tā ir okupējusi daļu no tās teritorijas, kur atrodas Prie Viher tempļa drupas – svētceļojumu un lūgšanu vieta kambodžiešiem.⁸ Ar 2013. gada 11. novembra ANO Starptautiskās tiesas spriedumu Prasībā par 1962. gada 15. jūnija sprieduma lietā, kas skar Prie Viher templi (Kambodža pret Taizemi), interpretāciju tiesa nosprieda, ka 1962. gada 14. jūnija spriedums paredz, ka Kambodžai ir suverenitāte pār visu Prie Viher zemesraga teritoriju un Taizemei ir pienākums atvilkt no šīs teritorijas Taizemes militāros un policijas spēkus vai citus sargus vai uzraugus, kas tikuši tur novietoti.⁹

Palestīnas mūra lietā ANO Starptautiskā tiesa savā konsultatīvajā atzinumā ir norādījusi, ka Izraēlai ir pienākums restitūcijas ceļā "atgriezt zemi, augļu dārzus, olīvu birzis un citu nekustamo īpašumu, kas ir ticis paņemts no jebkuras fiziskas vai juridiskas personas ar mērķi uzbūvēt mūri okupētajā Palestīnas teritorijā".¹⁰

Juridiskā restitūcija nozīmē tiesiskās situācijas maiņu.¹¹ Kā jau autore norādīja, Latvija savu valstiskumu ir atjaunojusi. Latvija ir atjaunojusi arī Latvijas Republikas Satversmes, Civillikuma un pat atsevišķu starptautisko līgumu regulējumu. Latvija no jauna ir pievienojusies starptautisko cilvēktiesību dokumentiem. Piemēram, ANO Starptautiskā tiesa Beļģijas aresta ordera lietā¹² ir noteikusi pienākumu Beļģijai atcelt aresta orderi pret Demokrātiskās Kongo Republikas ārlietu ministru un lietā "Vācija pret Itāliju"¹³ paredzējusi, ka Itālijas nacionālo tiesu spriedumiem, kas pārkāpj Vācijas jurisdikcionālo imunitāti, nav tiesiska spēka.¹⁴

Restitūcija, protams, ir atkarīga no starptautisko tiesību pārkāpuma rakstura. Gadījumi, kur restitūcija ir materiāli neiespējama, ir, piemēram, Bosnijas genocīda lieta,¹⁵ kur ANO Starptautiskā tiesa lēma, ka Serbija ir pārkāpusi pienākumu novērst genocīdu un sodīt par to vainīgos, bet Bosnija atzinusi, ka ir nepiemēroti lūgt tiesu atzīt, ka Serbijai ir restitūcijas pienākums.¹⁶ Latvijas gadījumā restitūcija ir neiespējama situācijā, kad ir tikuši īstenoti noziegumi pret cilvēci (deportācijas).

Pamatā ANO Starptautisko tiesību komisija ir atzinusi, ka restitūcija ir neiespējama gadījumos, kad īpašums ir neatgriezeniski zaudēts vai iznīcināts.¹⁷ Lietā, kas skāra Grieķijas celto prasību tās pilsoņu vārdā pret Bulgāriju,¹⁸ par mežu sagrābšanu no Bulgārijas puses arbitrāžas tiesa lēma par dažādiem faktoriem šajā lietā, kāpēc restitūcija nav iespējama (1) prasību cēla tikai daži cilvēki, kas bija ieinteresēti mežniecībā; 2) meži nebija tādā stāvoklī kā tad, kad tie tika sagrābti; 3) kopš tā laika trešās puses bija ieguvušas tiesības uz mežiem).¹⁹ Latvijas gadījumā restitūcijas prasība var tikt ietverta prasījumā tiktāl, cik ir pierādāms, ka Krievijas Federācijai ir jāatjauno konkrētais lietu stāvoklis, kāds tas bija 1940. gadā. Tā būtu industriālās vides atjaunošana vietās, kur ir bijuši militārie objekti (bāzes) un kur ir tikuši celti kolhozi. Krievijas Federācija nevar atsaukties uz praktiskajiem vai juridiskajiem šķēršļiem,²⁰ lai situāciju neatjaunotu. To nosaka Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām 32. pants, ka valsts nevar atsaukties uz tās nacionālajām tiesībām, lai nepildītu starptautisku pienākumu.

Restitūcija arī nedrīkst ietvert nastu, kas ir neproporcionāla, salīdzinot ar kompensāciju (Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām 35(b). pants). Lielās joslas (Great Belt) lietā²¹ 1991. gadā, kur Dānija bija starp salām uzbūvējusi tiltus, kuru dēļ Somijas kuģi (ierindas apmācību kuģi un naftas takelāža) nevarēja kuģot caur tās teritoriālajiem ūdeņiem, Dānija ANO Starptautiskajā tiesā argumentēja, ka, ja tiesa saturiskajā daļā lems par labu Somijai, tādā gadījumā Somijai nevarēs būt restitūcijas prasība, jo tā būs pārmērīgi apgrūtinoša.²² ANO Starptautiskās tiesas lietā "Argentīna pret Urugvaju"²³ 2010. gadā, kur Urugvaja bija uzbūvējusi celulozes dzirnavas pār Urugvajas upi, kas atrodas uz valstu robežas, Argentīna iesniedza restitūcijas prasību.²⁴ Argentīna dzirnavu būvniecībai nebija piekritusi sarunu ceļā, pārkāpjot procesuālu pienākumu saskaņā ar 1975. gada statūtiem par Urugvajas upi.²⁵ ANO Starptautiskā tiesa secināja, ka dzirnavu nojaukšana nav piemērots tiesību aizsardzības līdzeklis procesuālo pienākumu pārkāpuma gadījumā.²⁶

ANO Starptautisko tiesību komisija nosaka, ka restitūcijas gadījumos, kas neskar personu, īpašuma vai teritorijas atgriešanu aizskartajai valstij, ir jāņem vērā attiecīgo valstu attiecīgās tiesības un kompetences. Tie ir gadījumi, kad ir iesaistīts procesuāls pienākums, kas ir ar nosacījumu, lai valsts varētu pildīt tās saturisko varu. Šis ir gadījums par zaudētiem Latvijas finanšu līdzekļiem. Šādos gadījumos aizskartā valsts restitūcijas ceļā nevar saņemt vairāk, nekā tai būtu pienācies, ja pienākums būtu ticis pildīts.²⁷ Tas ir atkarīgs no konkrētā pienākuma pārkāpuma no PSRS puses, proti, agresijai sekojošas okupācijas, ka, piemēram, Latvijas teritorijā gūtie ekonomiskie ienākumi tika sūtīti uz Maskavu. Ja nebūtu agresijas un okupācijas, šie finanšu līdzekļi būtu palikuši Latvijas teritorijā.

Latvijas gadījumā, piemēram, deportācijas ir starptautisko tiesību pārkāpums kā viens no noziegumiem pret cilvēci elementiem, bet restitūcija šajā gadījumā vairs nav iespējama. Taču pastāv iespēja lūgt Krievijas Federācijai nodrošināt apstākļus dzīvi palikušajām deportētajām personām un viņu tuviniekiem atgriezties Latvijā. Saskaņā ar lietu "Meksika pret ASV"²⁸ tā tomēr būtu arī Krievijas Federācijas kompetence apsvērt dot iespēju atgriezties šīm deportētajām personām un viņu pēcnācējiem Latvijā. Lai, piemēram, Krievijas Federācija sniegtu kompensāciju par šo cilvēku uzbūvētajām mājām vai iekārtoto dzīvi Krievijas Federācijā, tas būtu Krievijas Federācijas tiesību un, iespējams, atsevišķu tiesas procesu jautājums. ASV gadījumā tai arī tika sniegta ievērojama rīcības brīvība, kā tā īstenos konkrēto restitūcijas pienākumu.²⁹

Vēl kā viena no parauga starptautisko tiesu lietām šajā aspektā minama ANO Starptautiskās tiesas lieta "Lihtenšteina pret Gvatemalu".³⁰ Tā skāra Gvatemalas īstenotu Lihtenšteinas pilsoņa prettiesisku aizturēšanu, ieslodzīšanu kara laika apstākļos, izsūtīšanu, īpašuma apķīlāšanu un konfiskāciju. Šajā lietā kā zaudējumu atlīdzība tika prasīta gan monetāra prasība, gan procenti. Latvija šāda veida prasību varētu celt par deportācijām kā noziegumiem pret cilvēci un padomju režīma īstenotām fiziskām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem.

Kompensācija

Kompensācijas prasība neapšaubāmi daudzās starptautisko tiesu lietās ir viena no populārākajiem zaudējumu atlīdzības prasību veidiem, taču ANO Starptautiskā tiesa par to ir lēmusi tikai divas reizes.

Te minama ANO Starptautiskās tiesas viena no pašām lielākajām lietām – "Bosnija un Hercegovina pret Serbiju".³¹ Šajā lietā, kas ir lieta par Serbijas īstenotajām zvērībām Balkānos, Bosnija un Hercegovina lūdza tiesu likt Serbijai maksāt kompensāciju – vai nu pilnu, vai simbolisku. Taču ANO Starptautiskā tiesa atteica abas prasības.

Latvijai līdzīgas lietas ANO Starptautiskās tiesas praksē ir lietas "Kambodža pret Taizemi" un "Nikaragva pret ASV".³² Pirmā no lietām skāra militāru iebrukumu un okupāciju, savukārt otrā – iejaukšanos valsts iekšējās lietās. Tas, kas Latvijai būtu jāpierāda finansiālas kompensācijas gadījumā, būtu finansiāli novērtējami zaudējumi par agresiju un okupāciju, noziegumiem pret cilvēci, cilvēktiesību pārkāpumiem un ekonomiskajiem noziegumiem.

Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām 36. panta pirmā daļa paredz, ka valstij, kas ir izdarījusi starptautiski prettiesisku darbību, ir pienākums kompensēt zaudējumus, ja šādi zaudējumi nav atlīdzināti ar restitūciju. Autore uzskata, ka Latvijas gadījumā zaudējumi lielā mērā ir atlīdzināti ar restitūciju. Taču ir vērts apskatīt kompensācijas prasības galvenās juridiskās komponentes.

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām kompensācijai ir jāaptver visi finansiāli novērtējamie zaudējumi, ieskaitot negūto peļņu.³³ Tiek uzskatīts, ka kompensācija kā termins ir piemērota finansiāli novērtējamiem zaudējumiem, kamēr satisfakcija ir attiecināma uz nemateriāliem zaudējumiem.³⁴

ANO Starptautisko tiesību komisija ir lēmusi, ka finansiāli novērtējamie zaudējumi ir tādi zaudējumi, ko var aprēķināt finansiālos jēdzienos.³⁵ Tas neietver morālu zaudējumu valstij,³⁶ bet šādi zaudējumi aptver morālo kaitējumu valsts pilsoņiem gadījumos, kur valsts ceļ prasību viņu vārdā diplomātiskās aizsardzības ceļā.³⁷ Te būtu jāpierāda, kā Krievijas Federācija ir pārkāpusi starptautiskās tiesības attiecībā uz katru konkrēto Latvijas pilsoni, sākot ar 1940. gada 17. jūniju. Šādas prasības gadījumā "finansiāli novērtējamie zaudējumi" ietvertu ne tikai materiālos, bet arī nemateriālos zaudējumus – tādus kā tuvo cilvēku zaudējums, sāpes, ciešanas.³⁸

Tiek uzskatīts, ka kompensācija nav piemērotākais mehānisms, lai risinātu morāla rakstura zaudējumus valstij. Zaudējumi ir tikuši prasīti tikai vienā trešdaļā Pastāvīgās Starptautiskās tiesas un ANO Starptautiskās tiesas lietu.³⁹ Turklāt divās no pašām prominentākajām ANO Starptautiskās tiesas lietām "Nikaragva pret ASV"⁴⁰ un "Demokrātiskā Kongo Republika pret Ugandu"⁴¹ tiesa ir pateikusi, ka tā skatīs zaudējumu atlīdzības prasību tikai pēc tam, kad valstis būs mēģinājušas divpusējā ceļā atrisināt konfliktu.⁴²

Vēl jo vairāk, Gabčikovo-Nagymaros lietā⁴³ ANO Starptautiskā tiesa pateica, ka, "ņemot vērā faktu, ka abām pusēm ir bijuši pārkāpumi, tiesa uzskata, ka kompensācijas jautājums kopsummā var tikt apmierinoši atrisināts, ja katra no pusēm atsauks vai atcels jebkādas finansiālas prasības vai pretprasības". Tādējādi ir vērts apspriest jautājumu par to, vai Latvijai no kompensācijas prasības kā tādas būtu jāatsakās. Starptautiskās tiesas savu viedokli ir devušas.

Lietā "Kamerūna pret Nigēriju" ANO Starptautiskā tiesa ir norādījusi, ka, neskatoties uz faktu, ka Kamerūna uzskatīja, ka tā ir piedzīvojusi materiālus zaudējumus,⁴⁴ tiesa nolēma, ka sakarā ar jau tās esošo spriedumu un to, ka tikusi evakuēta Kamerūnas teritorija no Nigērijas puses, aizskārums, ko cietusi Kamerūna saistībā ar tās teritorijas okupāciju, jebkurā gadījumā ir pietiekami izskatīts.⁴⁵ Līdzīgi ir bijis arī salīdzinoši nesenā Palestīnas mūra lieta,⁴⁶ kur, lai arī joprojām pastāv okupācijas režīms, nekādas kompensācijas prasības valstis nav izvirzījušas. Lielāka nozīme šajā lietā ir dota iepriekšējā stāvokļa atjaunošanai, – līdzīgi, kā autore to ir minējusi sadaļā par restitūciju. Autore atkārtoti uzskata, ka restitūcija Latvijas gadījumā būtu vispiemērotākā prasība Krievijas Federācijai. Vēl Palestīnas mūra lietā tika izskatīts jautājums par to, ka neviena valsts nedrīkst atzīt šo starptautiskā pārkāpuma stāvokli, kā arī palīdzēt to uzturēt. Latvijas gadījumā attiecībā uz Krievijas Federāciju tas jau ir noticis caur kolektīvās neatzīšanas faktu un Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

Visplašāk pazīstamā lieta starptautiskajā kompensāciju lietu praksē ir Korfu kanāla lieta.⁴⁷ Šī lieta skāra Albāniju, ar kuras ziņu Dienvidslāvija bija novietojusi mīnas Korfu kanālā, kā rezultātā eksplodēja divi Lielbritānijas kuģi – Saumarez un Volage. Lielbritānija ļoti skrupulozi aprēķināja kompensācijas prasību Albānijai. Un, lai arī pēc daudziem gadiem, Lielbritānija tomēr ieguva cerēto mantisko atlīdzību. Kompensācijas prasības aprēķināšanā bija iesaistīti īpaši apmācīti eksperti.⁴⁸ Šī lieta ir svarīga arī ar to, ka zaudējumu atlīdzības prasībā tika ietvertas zaudētās cilvēku dzīvības, tas ir, to cilvēku, kas atradās uz kuģiem, dzīvības. Par cilvēku zaudējumiem tika aprēķinātas 50 048 britu mārciņas. Latvijas gadījumā šis zaudēto dzīvību aspekts arī ir svarīgs. Piemēram, par Saumarez zaudējumu tika prasītas 700 087 britu mārciņas un par Volage zaudējumu 93 812 britu mārciņas. ANO Starptautiskā tiesa uzskatīja, ka ekspertu novērtētie zaudējumi ir adekvāti.

Otro reizi pēc Korfu kanāla lietas kompensācijas prasība ANO Starptautiskajā tiesā ir skatīta Diallo lietā,⁴⁹ kas ir diplomātiskās aizsardzības lieta.⁵⁰ Šajā lietā ANO Starptautiskā tiesa nenoteica konkrētu kompensācijas apjomu, bet atstāja šo lietu izskatīšanai starp pusēm, kā to bija lūgusi Gvineja.⁵¹ Tas norāda arī uz ANO Starptautiskās tiesas attieksmi, ka ļoti nozīmīgas kompensāciju lietas tomēr būtu jāskata divpusējās sarunās. Taču Diallo gadījumā abas valstis nespēja vienoties.

Diallo lieta skāra prasību, ko cēla Gvineja par sava pilsoņa prettiesisku arestu, apcietināšanu un izraidīšanu no Kongo Demokrātiskās Republikas. Kopējā summa, kas tika piešķirta par nemateriālajiem zaudējumiem, bija 85 000 ASV dolāru. Tas skāra psiholoģiskos aizskārumus un reputāciju. Nosakot kompensāciju apjomu, ANO Starptautiskā tiesa balstījās uz dažādiem citiem tribunāliem un cilvēktiesību tiesām. Šie tribunāli ir teikuši, ka nemateriālu zaudējumu aprēķināšana ir jābalsta uz "taisnīgiem apsvērumiem".⁵² Šis ir svarīgi arī Latvijas gadījumā, kad zaudētās cilvēku dzīves un dzīvības ir jāaprēķina saturiski taisnīgi un balstoties uz godu un cieņu.

Diallo lietā kompensācijas prasība ietvēra arī darba atlīdzības (algas) zaudējumu un īpašuma zaudējumu. Kamēr ANO Starptautiskā tiesa akceptēja, ka kompensācija var tikt maksāta par algu, kas ir tikusi zaudēta apcietināšanas gadījumā, kā arī izskatījās, ka tiesa akceptē kompensāciju par algas zaudējumu, kas sekoja izraidīšanai, tā nolēma, ka aprēķinātie zaudējumi nav pamatoti. Kas attiecas uz mēbelēm, kas pazudušas no Diallo dzīvokļa, tiesa piesprieda maksāt 10 000 ASV dolāru. Lai arī Gvineja nenoteica, ka īpašuma zaudējums bija izraisīts no Kongo Demokrātiskās Republikas puses, tiesa piesprieda šo summu atkal, balstoties uz "taisnīgiem apsvērumiem", ņemot vērā, ka Diallo būtu bijis jāmaksā par īpašuma transportēšanu no Kongo Demokrātiskās Republikas. Gvineja kopsummā prasīja no Kongo Demokrātiskās Republikas 7 310 148 ASV dolārus. Bet tiek uzskatīts, ka Gvineja neprata pamatot esošos zaudējumus.⁵³

Diallo lietā tiesnesis Grīnvuds uzskatīja, ka ANO Starptautiskajai tiesai bija jāpiespriež mazāki zaudējumi. Savā deklarācijā Grīnvuds apsvēra starptautisko cilvēktiesību judikatūru, ietverot lietu "Lupsa pret Rumāniju", kur 15 000 eiro tika uzskatīti par taisnīgu kompensāciju par morāliem un materiāliem zaudējumiem, ko cietis cilvēks, kas ir ticis prettiesiski izraidīts no Rumānijas, kur viņš ir rezidējis 14 gadus.⁵⁴ Šajā sakarībā var tikt citēta arī M/V Saiga lieta, kas izskatīta Starptautiskajā jūras tiesību tribunālā. Šajā lietā 17 750 ASV dolāri tika piešķirti par prettiesisku kuģa kapteiņa aizturēšanu uz 123 dienām un 76 000 ASV dolāri piešķirti par kuģa apkalpes aizturēšanu. 3300 ASV dolāri tika piešķirti par to, ka lielākā daļa apkalpes locekļu tika aizturēti uz periodu no 20 līdz 123 dienām.⁵⁵

Kompensācijas apmērs ir atkarīgs no primārā pienākuma pārkāpuma un lietas faktiem.⁵⁶ Latvijas gadījumā primārais pārkāpums ir agresijas akts, no kura izriet gan konstitucionālo tiesību pārkāpumi, gan arī humanitāro un cilvēktiesību pārkāpumi. Latvijas gadījumā šis pārkāpumu apjoms ir milzīgs, un, atskatoties uz Lietuvas kompensācijas prasības apjomu,⁵⁷ finansiālā ziņā Latvijas prasība varētu būt ļoti liela.

Satisfakcija

Satisfakcija jeb nemateriāla parāda nokārtošana galvenokārt ir saistīta ar to, ka pāridarītāja valsts atvainojas cietušajai valstij. Šai reparāciju formai ir dziļi simboliska nozīme. Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām 37. panta pirmā daļa nosaka, ka atbildīgai valstij ir pienākums nodrošināt satisfakciju par zaudējumiem, kur tie nav atlīdzināti caur restitūciju vai kompensāciju.

Satisfakcija var sastāvēt no aizskāruma atzīšanas, nožēlas, formālas atvainošanās vai citas piemērotas formas (Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām 37. panta otrā daļa). Satisfakcija nevar būt neproporcionāla aizskārumam un nedrīkst būt tāda, kas valsti pazemo.⁵⁸

Satisfakcija ir tiesiskās aizsardzības līdzeklis "tiem aizskārumiem, kas nav finansiāli novērtējami, kuri līdzinās valsts publiskam apvainojumam,"⁵⁹ citiem vārdiem sakot, morāls aizskārums valstij.⁶⁰ ANO Starptautisko tiesību komisijas komentāri atzīmē, ka satisfakcija nav standarta reparācijas forma, bet gan ar izņēmuma gadījuma raksturu.⁶¹

Latvijas gadījumā autore uzskata, ka ir pieļaujams prasīt satisfakcijas prasību Krievijas Federācijai, jo agresija un okupācijas režīms ir liels morāls zaudējums valstij un tās iedzīvotājiem. Ir vērts pārdomāt formu, kā to jautāt Krievijas Federācijai.

Nobeigums

Latvija okupācijas laikā ir cietusi gan materiālos, gan morālos zaudējumus. Tos ir iespējams atlīdzināt ar restitūcijas, kompensācijas un satisfakcijas prasību. Latvija ir piedzīvojusi milzīgu zaudējumu, kas bija ildzis 50 gadus. Taču autore uzskata, ka Latvijas prasība ir reāla un var garantēt konkrētu rezultātu. Pašreizējā stadijā jautājums ir par konkrētiem skaitļiem un faktiem, kas pierāda šos skaitļus.

Galvenais jautājums, kas pašreizējā stadijā būtu jārisina, ir kurā starptautiskā tiesā vai tribunālā varētu vērsties. Vispiemērotākā šajā gadījumā būtu ANO Starptautiskā tiesa. Taču citi tribunāli arī var būt piemēroti. Galvenais ir nodibināt jurisdikciju, kā arī ar faktiem pierādīt un aptvert visus tos Latvijas zaudējumus, kurus Latvija ir cietusi.