Tomēr jāatzīst, ka likumdevējs šobrīd vēl spēkā esošajā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (turpmāk – LAPK) nav noteicis maznozīmīga pārkāpuma legāldefinīciju, kā arī kritērijus, pēc kuriem administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu. Šis jautājums vēl vairāk ir aktualizējies vienlaikus ar jauno Administratīvo atbildības likumu (turpmāk – AAL), kas stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī un kurā likumdevējs ir mēģinājis noteikt kritērijus, pēc kuriem administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu. Tomēr no tiesību teorijas viedokļa jēdziens "maznozīmīgs pārkāpums" tāpat paliks par nenoteikto juridisko jēdzienu jeb ģenerālklauzulu, kura satura konkretizācija atstāta tiesību piemērotāja ziņā.

Līdz ar to raksta mērķis ir analizēt kritērijus, pēc kuriem tiesību piemērotājs vērtē administratīvā pārkāpuma maznozīmīgumu, kā arī identificēt juridiskās problēmas, kas saistītas ar šī jēdziena piemērošanu. Lai sasniegtu uzstādīto mērķi, autors izpētīja aptuveni 800 tiesu spriedumus no 2016. gada sākuma līdz 2018. gada aprīlim, kuros tika vērtēts jautājums par administratīvā pārkāpuma maznozīmīgumu. Jānorāda, ka principā tiesu praksi, kas ir izveidojusies līdz šim, lielākoties varēs izmantot arī turpmāk, piemērojot jauno AAL regulējumu.

1. LAPK un AAL maznozīmīga pārkāpuma tvēruma salīdzinājums

Saskaņā ar LAPK 21. panta pirmo daļu, ja ziņas par administratīvo pārkāpumu ir pietiekamas, lai konstatētu, ka izdarītais pārkāpums ir maznozīmīgs, institūcija (amatpersona), kurai piekritīga lietas izskatīšana, ir tiesīga neuzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību vai izbeigt uzsākto lietvedību un atbrīvot personu no administratīvās atbildības, aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu.

Turpretim pēc AAL 11. panta pirmās daļas, ja personas izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to piemērotu sodu (maznozīmīgs pārkāpums), amatpersona var neuzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, bet, ja tas ir uzsākts, amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa jebkurā stadijā var to izbeigt, nepiemērojot sodu. Šajā gadījumā amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa, ja to atzīst par lietderīgu, izsaka personai aizrādījumu. Aizrādījums nerada tiesiskas sekas.

Iepriekš minētā sakarā svarīgi nodalīt trīs izmaiņas. Pirmkārt, tika noteikti kritēriji, pēc kuriem administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu. Otrkārt, tika konkretizēti subjekti, kuriem pastāv novērtējuma brīvība atzīt administratīvo pārkāpumu par maznozīmīgu un, pamatojoties uz lietderīguma apsvērumiem, izteikt personai aizradījumu jebkurā stadijā. Treškārt, šī tiesību norma, tika papildināta ar norādi, ka aizrādījums nerada tiesiskas sekas.

Attiecībā uz pirmajām divām izmaiņām nav saskatāmi būtiski grozījumi ar spēkā esošu regulējumu LAPK, vienīgi tiesību norma kļuva saprotamāka un skaidrāka. Turklāt no tiesību teorijas viedokļa jēdziens "maznozīmīgs pārkāpums" tāpat ir nenoteikts juridisks jēdziens jeb ģenerālklauzula, kuru satura konkretizācija atstāta tiesību piemērotāja ziņā.

Savukārt attiecībā uz trešo izmaiņu tiks veikti precizējumi tiesu praksē, proti, vairs nevarēs pārsūdzēt aizrādījumu. Autora ieskatā, teorētiski arī tagad, interpretējot spēkā esošu regulējumu, aizradījumu nevar pārsūdzēt. Tomēr no tiesu prakses viedokļa var uzskatīt, ka šāda iespēja pastāv.

Līdz ar to turpmākajās nodaļās autors izvērtēs būtiskākos problēmjautājumus spēkā esošajā regulējumā kontekstā ar jauno likumu, kas stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī.

Uzreiz jāsaka, ka rakstā netiks pētīti iespējamie problēmjautājumi, kas saistīti ar AAL 11.