Jēdzienu "mākslīgais intelekts" 1956. gadā ieviesa Džons Makartijs (John McCarty), tomēr sabiedrības plašāku atpazīstamību tas ieguva 1997. gadā, kad šaha mašīna Deep Blue uzvarēja pasaules čempionu Gariju Kasparovu (Гарри Каспаров). Tādu pašu panākumu 2006. gadā atkārtoja Deep Fritz, ar 4:2 uzvarot Vladimiru Kramņiku (Владимир Крамник), savukārt Saūda Arābija spēra soli tālāk un 2017. gadā piešķīra pilsonību cilvēkveidīgam robotam "Sofija", tādējādi radot plašas diskusijas par mākslīgo intelektu. Tomēr jāņem vērā, ka ar jēdzienu "mākslīgais intelekts" tiek apzīmēts ne tikai "vājais", bet arī "stiprais" mākslīgais intelekts, lai gan tāds vēl nav radīts. Kā to norādījis Augstākās tiesas tiesnesis Aigars Strupišs, pagaidām mākslīgā intelekta jēdziens tiek lietots pārāk bieži un ne visai precīzi, kā arī atbilstoši.¹

Tai pašā laikā jāuzsver, ka tehnoloģija, kurai tiek piedēvēta mākslīgā intelekta definīcija, pavērusi jaunas iespējas, kuras ne tikai uzlabo un atvieglo ikdienas dzīvi, bet arī veic sarežģītus uzdevumus ātrāk un precīzāk nekā cilvēks. Piemēram, Dānijā neatliekamās palīdzības dienesti diagnosticē sirdsdarbības apstāšanos, pamatojoties uz to, kā skan zvanītāja balss, bet Austrijā mākslīgais intelekts palīdz radiologiem precīzāk konstatēt audzējus.²

Tomēr jo vairāk pieaug digitalizācija un tās ietekme uz cilvēka dzīvi, jo vieglāk cilvēks ir ietekmējams savu lēmumu pieņemšanā, kā arī tiesību realizācijā. Piemēram, pamatojoties uz noteiktu algoritmu, persona var tikt diskriminēta, lai arī tas nav bijis sākotnējais mērķis, bet tas tā ir noticis, ievērojot konkrētus parametrus, kuri ņemti par pamatu noteiktam algoritmam. Uz minēto problēmu norādīja arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāre Dunja Mijatoviča (Dunja Mijatovič) – Helsinkos notikušajā konferencē viņa cita starpā vērsa uzmanību uz to, ka Francijā skolēni, kuri 2018. gadā pēc vidusskolas absolvēšanas plānoja turpināt studijas augstskolās, tika pakļauti diskriminācijai atkarībā no vidusskolas, kurā tie bija mācījušies.³

Tādējādi, lai nākotnē šādas situācijas novērstu un mākslīgais intelekts nepiedzīvotu līdzīgu likteni, kā tas bija kazas gadījumā, kura 1996. gadā tika klonēta, un tikai tad, ņemot par pamatu šo notikumu, tika pieņemta Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā, jau laicīgi jāparedz noteikumi saistībā ar tehnoloģiju piemērošanu, kā arī pamattiesību aizsardzību, nosakot saprātīgu robežu. Tāpēc ka ar tehnoloģiju starpniecību sasniegtajam rezultātam jābūt objektīvam, taisnīgam, kā arī visus kritērijus aptverošam. Turklāt šiem noteikumiem nebūtu jākavē, bet gan jāveicina tehnoloģiju attīstība, vienlaikus paturot prātā, ka tehnoloģijai, kas spēj pārliecināt, ir jāpalīdz un jāatvieglo cilvēka dzīve, nevis jāietekmē tā.

Minētais nozīmē, ka lēmumu pieņemšanas procesā jātiek garantētai cilvēka autonomijai, kā arī nodrošinātai Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā noteikto vērtību aizsardzībai, skatot šo jautājumu Eiropas Savienības kontekstā. Tomēr mākslīgā intelekta jautājums ir ļoti komplicēts un tas jāskata arī plašāk, t.i., pasaules mērogā. Turklāt nebūtu vēlams, lai Eiropas Savienība, cenzdamās aizsargāt vērtības, uz kuru pamata tā dibināta, atpaliktu, piemēram, no Āzijas tehnoloģiju attīstībā, tādējādi nostādot sevi vājākā pozīcijā.

Līdz ar to, lai arī tehnoloģiju un to piemērošanas iespējas attīstās strauji un likumdevējs (gan Eiropas Savienības, gan nacionālais) nevar tikpat ātri reaģēt uz šo attīstību, būtiski, raugoties nākotnē, jau laicīgi atrast līdzsvaru, starp tehnoloģijām un to piemērošanu, no vienas puses, un pamattiesībām (to aizsardzību), kā arī vērtībām, no otras puses.