Vai kāds literatūras, mākslas vai mūzikas objekts, kuru izveidojis dators bez cilvēka tiešas iejaukšanās, var būt ar autortiesībām aizsargāts darbs? Ja var, tad kam pieder tiesības uz šo darbu? Kāds varētu būt aizsardzības termiņš? Vai uz šādiem darbiem attiecas autortiesību izņēmumi vai ierobežojumi? Vai mākslīgi veidotiem darbiem ir piemērojami klasiskie autortiesību principi, vai ir nepieciešams kaut kas jauns un atšķirīgs? Šie un vēl daudzi citi jautājumi kļūst aizvien aktuālāki, un juristiem būs jāmeklē un jāatrod atbildes uz tiem.

Vārdnīcā varam atrast skaidrojumu jēdzienam "dators" – tā ir elektroniska mašīna, kas var uzglabāt, organizēt un atrast informāciju, kā arī veikt aprēķinus.¹ Ja tā ir mašīna, tad kādas tai var būt tiesības!? Tomēr jāatzīst, ka tajās radošajās jomās, kuras aizsargā autortiesības, datorsistēmas jau ir spējušas ģenerēt visdažādākos darbus: dzejoļus, romānus un ziņu rakstus, kā arī mūziku, gleznas un citus mākslas darbus.

Ja autortiesības tiek uzskatītas par cilvēkam piešķirtajām pamattiesībām, kā var piešķirt aizsardzību darbiem, ko rada algoritmi, pat ja tie iemācās radīt stāstus, mūziku un attēlus, kas nav atšķirami no cilvēku darbiem?² Neviens dators, programma vai algoritms nevarētu pastāvēt, ja to nebūtu radījis cilvēks! Cilvēka darbība datora ģenerēta darba izveides procesā notiek visdažādākajos veidos – gan ievadot datorā datus, gan dodot tam uzdevumu, gan izvēloties kādu no datora izveidotajiem darbiem, gan veicot citas radošas darbības. Šīm darbībām ir nepieciešams cilvēkam piemītošais intelekts. Dažādas vārdnīcas nedaudz atšķirīgi definē jēdzienu "intelekts". Tas tiek skaidrots kā saprašana, saprāts,³ kā spēja loģiski domāt un saprast lietas, it sevišķi augstākā līmenī,⁴ vai kā intelektuālo spēju struktūra, kas nodrošina prāta darbības spēju racionāli izzināt priekšmetu un parādību īpašības, to savstarpējās attiecības, kā arī, izmantojot izziņas rezultātus, darboties jaunā situācijā, risināt jaunus uzdevumus.