I. Ievads

Man ir liels gods pirmo reizi pēc stāšanās amatā uzrunāt Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālās asamblejas dalībniekus. Vispirms vēlos apsveikt Dr. Muhamedu-Bandē ar iecelšanu Ģenerālās asamblejas 74. sesijas priekšsēdētāja godā. Varu jums apliecināt, ka Latvijas puse aktīvi un konstruktīvi iesaistīsies kopīgajā sesijas dalībnieku darbā.

Pirms 30 gadiem man kā jaunam politiķim un juristam bija iespēja piedalīties savas valsts neatkarības atgūšanā.

Līdzīgi kā Igaunija un Lietuva, arī Latvija Otrā pasaules kara sākumā nonāca Padomju Savienības okupācijas jūgā. Atšķirībā no Rietumeiropas valstīm, kurām karš beidzās 1945. gadā, Baltijas valstis spēja atgūt savu neatkarību tikai 1991. gadā. Mēs būsim vienmēr pateicīgi tām valstīm, kas neatzina Baltijas valstu okupācijas likumību (de iure).

Mēs atguvām neatkarību, pateicoties spēcīgām tautas kustībām, kuru galvenā prasība bija ievērot starptautiskās tiesības. Mēs esam viens no retajiem vēsturē atrodamajiem piemēriem tam, kā brīvība var tikt atgūta nevardarbīgā ceļā.

Vienlaikus tā bija arī starptautisko tiesību uzvara, kas apliecina, ka pat no šķietami bezcerīgas situācijas var atrast izeju, ja paļaujas uz tiesībām un pilsoniskās sabiedrības spēku.