Divās aktuālās Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) lietās (lietā C-273/181 un lietā C-329/182) ir sniegta daudziem Latvijas uzņēmējiem nozīmīgu pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) normu interpretācija priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību jautājumos. EST sniegusi būtiskas atziņas gan jautājumā par to, kādi pierādījumi nodokļu administrācijai ir jāiegūst, lai tie varētu kalpot par tiesisku pamatu priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai, gan arī par apjomu, kādā komersantam būtu jāveic savu darījumu partneru pārbaude. Šī raksta ietvaros autori aplūko abās EST lietās paustās nozīmīgākās atziņas un to nozīmi turpmākajā Latvijas PVN regulējuma piemērošanā iestādē un tiesās.
Minētās EST lietas ierosinātas pēc Latvijas Republikas Augstākās tiesas (turpmāk – Augstākā tiesa) prejudiciālā nolēmuma lūgumiem lietās,3 kuru ietvaros Latvijā reģistrēti komersanti ir apstrīdējuši Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) nodokļu audita ietvaros pieņemtos lēmumus, ar kuriem VID tiem noteica pienākumu iemaksāt papildus aprēķināto PVN valsts budžetā. Augstākajai tiesai, vērtējot saņemtās kasācijas sūdzības, radās šaubas par lietu ietvaros veiktās likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"4 normu interpretācijas atbilstību Eiropas Savienības (turpmāk – ES) regulējumam, ņemot vērā, ka attiecīgajā likumā iestrādātas ES Padomes Direktīvas 2006/112/EK5 par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (grozīta ar Padomes Direktīvu 2010/45/ES6) (turpmāk – PVN direktīva) normas.
Augstākā tiesa lūdza EST sniegt PVN direktīvas 168. panta a) punkta interpretāciju. Šī norma noteic vispārīgās nodokļa maksātāja tiesības atskaitīt PVN par preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu darījumos ar citu PVN maksātāju, ciktāl saņemtās preces un pakalpojumi tiek izmantoti ar nodokli apliekamiem darījumiem.
Par nodokļu iestādes pierādīšanas pienākumu darījumu ķēdes gadījumā – spriedums lietā C-273/18
Augstākajā tiesā skatāmās pamatlietas faktiskie apstākļi ir šādi: SIA "Kuršu zeme" 2012. gadā deklarēja pārtikas preču (zivju produkcijas) iegādes darījumus ar citu Latvijas komersantu un atskaitīja ar šiem darījumiem saistīto priekšnodokli. VID konstatēja, ka preču iegādes darījumi notika vairāku secīgu darījumu ietvaros, kas sākās ar Lietuvā reģistrētu sabiedrību un noslēdzās ar SIA "Kuršu zeme". Preču faktisko transportēšanu nodrošināja SIA "Kuršu zeme" uzreiz no Lietuvas sabiedrības noliktavas uz savu rūpnīcu Latvijā. VID uzskatīja, ka vairākas starpniecības sabiedrības nav veikušas nekādu darbību attiecīgo preču iegādes īstenošanai un SIA "Kuršu zeme" esot apzināti iesaistījusies darījumu ķēdē nodokļu priekšrocību gūšanai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
