Citējot Satversmes tiesas priekšsēdētajas vietnieci profesori Sanitu Osipovu, “kamēr tiesneši taisa spriedumus sabiedrības un konkrēta cilvēka tiesību interesēs, savos spriedumos izmantojot tiesību sistēmā pastāvošas vērtības un principus, nevis veic zinātniskus eksperimentus vai pierāda savu taisnību ar spriedumiem, tikmēr mēs runājam par tiesisku valsti, kurā tiek nodrošināta konstitucionalitāte un pamattiesības” . Un otrādi – tiesām taisot spriedumus, kas neatbilst juridiskajai metodei, likumam un judikatūrai, savu lomu zaudē tautas leģitimētais likumdevējs – parlaments, kur par “īsto likumdevēju” kļūst šim pienākumam neleģitimētais tiesnesis, tā apdraudot tautas suverēno varu lemt par noteiktas vērtības politiski aizstāvošu likumdevēju.
Šādos gadījumos tiesneši, bieži vien pat paši to pat neapzinoties, savos nolēmumos aizstāv nevis tās vērtības, kuras likumdevējs atbilstošā procedūrā ir iestrādājis likumos, bet pašu tiesnešu vērtības jeb dzīvē gūtās atziņas par labo un slikto, kur pārprasta taisnīguma vārdā tiesneši ir gatavi spert tādus soļus, kuru sekas tiesību zinātnē jau apzīmē ar spilgtiem epitetiem "oligarhiskā tiesnešu valsts", "tiesnešu tirānija" un "juristu anarhija". Šādā sabiedrībā tiesības vairs neizriet no likuma, bet ir tas, ko augstākās tiesu instances ir atzinušas par tiesībām – līdz nākamajām tiesu prakses izmaiņām.
Likumdevējs, liedzot Augstākajai tiesai likumdošanas iniciatīvu, bija vieds, jo tas būtu bijis klajš interešu konflikts. Pilnīgi pietiek ar jau aplinkus jeb likumu apejot iesniegtajiem priekšlikumiem, piemēram, ka pat Satversmes tiesas vai Eiropas Savienības tiesas tiesnesim, lai kļūtu par Augstākās tiesas tiesnesi, vajag attiecīgā departamenta akceptu.
Tāpēc tiesas blakus lēmums, ar kuru Valsts prezidents un Ministru kabinets tiek aicināti nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu, vērtējams kā rīcība, kas ir vērsta uz liekuma apiešanu.
Savukārt Senāta blakus lēmuma, kurā likumdevējs tiek aicināts grozīt tiesību normas nosūtīšana Saeimai ir vērtējams kā Latvijas Republikas Satversmes 65. panta tīšs pārkāpums. Satversmes tiesa, skaidrojot Satversmes 65. panta jēgu (skat., Satversmes tiesas 2008.gada 16.decembra sprieduma lietā Nr.2008-09-0106 6.2 punktu), ir norādījusi, ka ar likumdošanas iniciatīvu saprot priekšlikuma par likuma izdošanu, grozīšanu vai atcelšanu iesniegšanu Saeimā. Iesniegt šādu iniciatīvu var tikai tie subjekti, kuriem šādas tiesības piešķir Satversme.
Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta arī tiesām. Secināms, ka Senāts, iesniedzot tieši Saeimā, nevis, piemēram, adresējot visiem Saeimas deputātiem, priekšlikumu par likuma grozīšanu, lai arī nekonkrētu, faktiski ir nācis klajā ar likumdošanas iniciatīvu.