Kopīpašuma institūts vienmēr ir bijis un būs aktuāls, jo trīs kopīpašuma izveidošanās cēloņi vienmēr ir pastāvējuši un pastāvēs. Proti, pirmkārt, kopīpašums izveidojas ar privātu gribu, piemēram, atsavinot domājamo daļu no nekustamā īpašuma. Likums šādu gribu neierobežo. Otrkārt, kopīpašums izveidojas mantošanas rezultātā. Treškārt, kopīpašums izveidojas laulību šķiršanu rezultātā gadījumos, kad laulātajiem ir bijušas likumiskās laulāto mantiskās attiecības vai līgumiskās laulāto mantiskās attiecības, nosakot visas mantas kopību.

Pēdējos gados kopīpašums īpašu aktualitāti ir ieguvis ar atsevišķu indivīdu vēlmi izmantot tiesiskā regulējuma nepilnības, lai gūtu ievērojamu peļņu. Proti, par salīdzinoši nelielu atlīdzību tiek iegūtas īpašumā kopīpašuma domājamās daļas no nekustamā īpašuma un neilgi pēc tam tiek prasīts izbeigt kopīpašumu,¹ pamatojoties uz kopīpašuma izbeigšanas obligātumu. Ņemot vērā, ka pastāvošā tiesu prakse kopīpašuma izbeigšanas gadījumā visa nekustamā īpašuma tirgus vērtību (nevis atsevišķu domājamo daļu tirgus vērtību) nosaka kā atskaites punktu kopīpašuma izbeigšanas lietās, kad nekustamais īpašums tiek nodots vienam no kopīpašniekiem ar pienākumu samaksāt pērējiem kopīpašniekiem viņu domājamo daļu vērtību naudā, dažkārt peļņa no šāda veida neētiska biznesa ir piecas un pat vairāk reižu lielāka nekā ieguldījums.

Šādas biznesa iespējas turpmāk būs ievērojami apgrūtinātas, pateicoties Senāta Civillietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2019. gada 17. decembra spriedumā lietā Nr. C04169414, SKC-259/2019² ietvertajiem motīviem, no kā izriet, ka tiesai kopīpašuma izbeigšanas lietās ir jāvērtē, vai prasītājs rīkojas labā ticībā. Senāts minētajā spriedumā ir norādījis: "Nevar liegt personai subjektīvo tiesību izlietošanu, ja tā savas tiesības izlieto labā ticībā. Prasības celšanu tiesā par kopīpašuma dalīšanu, nespējot kopīpašniekiem vienoties par kopējās lietas lietošanu un rīcību ar to, nevar uzskatīt par tiesību izmantošanu neattaisnojamu mērķu sasniegšanai. Turpretī, ja civiltiesību subjekts šo tiesību izlieto netaisnprātīgi, viņš nebauda tiesisku aizsardzību."

Šī raksta mērķis ir vērst lasītāju, likumdevēja kā arī Tieslietu ministrijas kā atbildīgās institūcijas par civiltiesību nozares reglamentējošo tiesību aktu izstrādāšanu un grozīšanu uzmanību uz autora ieskatā būtiskākajiem kopīpašuma problēmu jautājumiem un to iespējamiem risinājumiem. Rakstā ir apskatīta kopīpašuma izbeigšanas tiesiskā regulējuma neatbilstība attiecībā uz daudzdzīvokļu mājām mūsdienās, kad pastāv dzīvokļa īpašuma institūts, tas ir, tiesiski ir iespējams sadalīt daudzdzīvokļu mājas dzīvokļos, pretēji tam, kā tas bija vēsturiski starpkaru periodā. Tāpat ir vērtēts kritērijs nekustamo īpašumu reālo sadali pieļaut tikai tad, ja to pieļauj attiecīgais teritoriālais plānojums. Rakstā ir arī apskatīta kopīpašuma dalītas lietošanas kārtība, kas de facto ir cieši saistīta gan ar dzīvokļu lietošanu dzīvokļu īpašumos nesadalītās mājās un attiecīgi šo māju sadalīšanu dzīvokļu īpašumos, gan ar jebkura cita nekustamā īpašuma, kuru ir iespējams dalīti lietot, lietošanas kārtību un kopīpašuma izbeigšanu reālas sadales gadījumā.

Apjoma ierobežojuma dēļ rakstā nav apskatītas citas problēmas, kas pastāv saistībā ar kopīpašuma institūtu un tā izbeigšanu. Piemēram, Civilprocesa likumā³ nav paredzēts atsevišķs tiesiskais regulējums kopīpašuma izbeigšanas lietām. Tas rada grūtības gan valsts nodevas noteikšanā (nav vienotas tiesu prakses, kādā apmērā ir maksājama valsts nodeva par prasības celšanu par kopīpašuma izbeigšanu), gan arī tiesas spriedumu izpildes stadijā. Proti, lai gan kopīpašuma izbeigšanas lietas pēc savas būtības ir divpusējas prasības un prasītājs vienlaikus ir arī atbildētājs (ne procesuāli, bet būtībā) un vice versa, tiesas sprieduma izpildes stadijā prasītājam, ja viņa prasība būs apmierināta, būs piedzinēja statuss, bet atbildētājam – parādnieka. Pavisam strikti skatoties, tas var liegt atbildētājam piedalīties zvērināta tiesu izpildītāja rīkotajā nekustamā īpašuma izsolē, ja kopīpašuma izbeigšanas veids ir noteikts – nekustamā īpašuma pārdošana izsolē un naudas sadalīšana kopīpašnieku starpā proporcionāli viņiem piederošajām domājamām daļām. Šis ierobežojums izriet no Civilprocesa likuma 607. panta trešās daļas, kurā ir noteikts, ka izsolē nav tiesību piedalīties parādniekam, viņa aizbildnim vai aizgādnim. Nav šaubu, ka šāds formāls ierobežojums neatbilst kopīpašuma izbeigšanas būtībai, jo neviens normatīvais akts nenosaka, ka kopīpašnieki nedrīkstētu piedalīties nekustamā īpašuma izsolē. Taču formāli šāda kārtība pastāv un būtu vēlams to pārskatīt, paredzot atsevišķu civilprocesuālo regulējumu tieši kopīpašuma izbeigšanas lietām.