2019. gada 17. decembrī Senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu par kopīpašuma – dzīvokļu īpašumos nesadalīta īres nama – dalīšanu, secinot, ka tiesai, konstatējot apstākļus, kas varētu būt par pamatu Civillikuma 1. panta piemērošanai, bija pienākums pārliecināties, vai likumā paredzēto tiesību prasīt kopīpašuma izbeigšanu prasītāja izlieto taisnprātīgi, respektējot pārējo kopīpašnieku pamatotās intereses, un attiecīgi lemt par prasības apmierināšanu vai noraidīšanu.

Senāts šajā lietā pieņēma arī blakus lēmumu, ar kuru Latvijas Republikas Saeimai, Valsts prezidentam un Ministru kabinetam darīja zināmu savu ieskatu par normatīvo tiesību aktu nepilnībām, kā arī nolēma informēt Latvijas Republikas Prokuratūru par lietā iesaistīto personu rīcības iespējamu neatbilstību likumam, bet Latvijas Zvērinātu advokātu padomi – par zvērinātu advokātu¹ un zvērinātu advokātu palīgu rīcības iespējamu neatbilstību Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksam. Cik tas ir likumīgi vai drīzāk – cik ļoti nelikumīgi un nepamatoti ir Senāta nolēmumi šajā lietā?

Ikvienas valsts tiesā, ieskaitot augstākās tiesu instances, tiesas nolēmumos būs nepilnības un kļūdas,² jo tiesu, vismaz pagaidām, spriež cilvēki, lai gan arī tiesas spriešanā aizvien vairāk ielaužas mākslīgais intelekts. Šai sakarā kā labs joks radies spārnotais teiciens – "labāk mākslīgais intelekts nekā dabiskais stulbums".³ Taču katrā jokā, kā zināms, ir daļa patiesības. Neapšaubāmi, mākslīgais intelekts spriedīs jeb tiesās precīzāk, jo citastarp atkritīs cilvēciskais jeb emocionālais faktors, taču tas nenozīmē, ka – labāk. Pat viena no pasaulē populārākā sporta veida – futbola – līdzjutēji pagaidām nav tam gatavi, piemēram, "aizmugures" vai vārtu guvuma fiksēšana pilnībā nav atdota robotiem. "Tiesnesi ziepēs!" ir pēcspēles neatņemams sauklis jeb šova elements. Tāpēc sporta tiesnesis ir spēles jeb sacīkstes dalībnieks un tās sastāvdaļa, taču tas, protams, nenozīmē, ka tiesnesis ir arī aktīvs spēlētājs.

Kā tiesas kļūdas savlaicīgi identificēt un kā novērst kaitējumu gan konkrētās lietas dalībniekiem, gan arī tiesiskumam kopumā, paturot prātā, ka res judicata jeb tiesiskās noteiktības princips ir viens no nozīmīgākajiem tiesību principiem? Jo vairāk, kā novērst to, lai nelikumīgais tiesas nolēmums nerada līdzīgu vai pat identisku aplamu nolēmumu ķēdi,⁴ ņemot vērā, ka tiesiskuma un likumības principam ir viena konstitucionālā ranga vērtība ar tiesiskās noteiktības principu.⁵ Sevišķi būtiski tas ir civillietās, ņemot vērā Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas prasību tiesai ņemt vērā judikatūru un paturot prātā, ka judikatūra Latvijā nav tiesību pamatavots.⁶ Te jāatgādina arī par Civilprocesa likuma prasību,⁷ ka likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna. Jāpiebilst, ka gadījumos, ja tiesa, konstatējot kļūdu Senāta lēmumā, atkāpjas no šīs prasības, pat pienācīgi to pamatojot, seko visai asa Senāta reakcija, šādu nolēmumu viennozīmīgi atceļot (skat., piem. SKC-1844/2016), neskatoties uz Senāta sākotnējā nolēmuma pirmšķietamo aplamību.⁸

Tādās senās demokrātijās kā, piemēram, Lielbritānijā vadošajos akadēmiskajos izdevumos par tiesu spriedumiem regulāri tiek publicēti vērtējoši raksti, kuri nereti ir ārkārtīgi kritiski.