Šajā žurnāla "Jurista Vārds" laidienā publicējam statistiku par sabiedrības uzticību tiesu varai Latvijā salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm (skat. 7. lpp.). Diemžēl rādītājs joprojām nav būtiski uzlabojies – gadiem ilgi, neskatoties uz daudzajiem pārkārtojumiem un uzlabojumiem, Latvijas iedzīvotāji justīcijai vairāk netic (50 %) nekā tic (37 %). Tepat kaimiņos Lietuvā tiesām uzticas 43 %, bet Igaunijā pat 63 % iedzīvotāju. Eiropas rekordiste ir Dānija (86 %), savukārt antirekords fiksēts Horvātijā, kur tiesu sistēmai tic tikai 20 % sabiedrības. Šiem skaitļiem vienmēr ir vērts pievērst uzmanību, jo sabiedrības uzticēšanās ir valsts varas, tai skaitā tiesu varas, darbības stingrais pamats.

Kāpēc Latvijas Temīdai joprojām neizdodas "izkārpīties" no neuzticības gūsta – to nav viegli izskaidrot, jo tiesu sistēmas darba statistika pēdējās desmitgadēs objektīvi ir būtiski uzlabojusies. Kaut gan arī problēmu joprojām netrūkst: savs desmits folklorizētu "mūžīgo" tiesas procesu, pāris amatpersonu reputācijas skandālu, daži nesaprotami un pat skandalozi tiesu nolēmumi vai žurnālistu priekšā aizcirstas durvis – un tūkstošiem laicīgi un taisnīgi izspriestu gadījumu no sabiedrības apziņas izkūp kā nebijuši.

Protams, sabiedrības uzticēšanās ir būtisks, tomēr ne vienīgais tiesu varas darba vērtēšanas kritērijs – nozīme ir arī tiesu neatkarībai, darba efektivitātei, kā arī pieejamībai, un arī šajās jomās Latvijas rādītāji ir jāuzlabo (skat. citu regulāro tiesu darba apskatu Justice Scoreboard, ko veido Eiropas Komisija). Šai sakarā jāmin jaunākā aktualitāte – Tieslietu padomes 10. februāra lēmums aicināt Augstāko tiesu izveidot darba grupu, kas izvērtētu civillietu, krimināllietu un administratīvo lietu tiesvedību ilgumu ietekmējošos faktorus Latvijas tiesās (skat. 19. lpp.). Šajā "Jurista Vārdā" (30. lpp.) lasāms arī Ingas Bites raksts par to, cik pieejama ir tiesu sistēma Igaunijā un Latvijā, resp., kā tiek sniegta valsts juridiskā palīdzība.

Uz šī fona gribētos lasītājiem daļēji kā izklaidi, bet varbūt arī kā vielu pārdomām (piemēram, par to, cik tomēr labi dzīvot Latvijā) piedāvāt informāciju par tiesas spriešanas apstākļiem citās pasaules daļās. Konkrēti – Brazīlijā, vienā no pasaules lielākajām demokrātiskajām valstīm, kuras iedzīvotāju skaits ir līdzvērtīgs pusei visas ES iedzīvotāju.

Janvāra beigās vācu žurnāls Spiegel publicēja aizraujošu reportāžu par tiesu darbu Brazīlijas mūžamežos, konkrēti – Amazones deltas salu Bailique arhipelāgā. Tā ir vieta, kur nav neviena ceļa un darbojas tikai ūdenstransports. Jebkura taka vai māja tiek būvēta uz koka pāļiem, jo arhipelāgs pāris reižu gadā applūst. Elektrība tiek piegādāta neregulāri, bet interneta nav vispār. Darba iespējas aprobežojas ar zveju, kas cilvēkus nespēj glābt no postoša trūkuma. Arī varas iestāžu šajā 14 tūkstošu cilvēku apdzīvotajā teritorijā nav, taču, kā jebkurā cilvēku sabiedrībā, arī šeit tiek pastrādāti noziegumi un veidojas civiltiesiskas domstarpības.

Lai nodrošinātu likuma varu, uz Bailique arhipelāgu reizi divos mēnešos dodas kuģītis Joao Bruno II ar "izbraukuma tiesu" aptuveni 50 cilvēku sastāvā: viņu vidū ir daži tiesneši, kā arī tiesu darbinieki, advokāti, prokurori, sociālie darbinieki, policisti u.c. Gan ilgstošā brauciena laikā, gan trijās "tiesu dienās" uz vietas arhipelāgā viņi nakšņo uz kuģa iekārtos guļamtīklos. Jau piestātnē kuģi sagaida vietējie iedzīvotāji, nereti pie tā stāv cilvēku rinda, kam nepieciešams taisnīgums. Tiesas procesi vai nu uz kuģa klāja, vai turpat krastmalā ilgst pāris stundu, un tiesnešiem nākas likt lietā intuīciju, jo, piemēram, nozieguma gadījumā nav nekādu lietisko pierādījumu – atliek paļauties uz liecinieku vai pušu vārdiem. Savukārt, piespriežot brīvības atņemšanas sodu, jārēķinās, ka notiesātais ar to pašu kuģīti būs jāved līdzi uz tuvāko pilsētu soda izciešanai. Protams, gadījumā, ja notiesātais nepagūs "ienirt" džungļu valstībā, kur likuma kalpi to vairs nespēj notvert. Problemātiska ir arī tiesas spriedumu izpilde, jo, ierodoties reizi divos mēnešos, ir pagrūti izkontrolēt, piemēram, uzturlīdzekļu izmaksu bērniem.

Neskatoties uz dramatiskajiem apstākļiem, brazīliešu tiesneši un tiesu darbinieki tomēr uzņemas dalību šādās "tiesu ekspedīcijās", jo pretējā gadījumā no pilsētām attālajās teritorijās likuma varas vietā stātos linča tiesa un "stiprākam taisnība" princips.

Interesanti, protams, būtu zināt, vai Amazones deltas iedzīvotāji uzticas tiesu varai, kas pietauvojas laipas galā. Arī to, kā viņi (un Brazīlijas tiesu statistiķi) vērtē šādas tiesas efektivitāti, pieejamību un lietu izskatīšanas ātrumu. Diemžēl šādu statistiku Spiegel nepiedāvā.