Likums stājās spēkā 5. aprīlī, tā mērķis ir – sabiedrības drošības interesēs nodrošināt nepārtrauktu un efektīvu valsts institūciju darbību saistībā ar Covid-19 izplatību valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā. Likums nosaka valsts institūciju darbības pamatprincipus un atsevišķas valsts institūciju un privātpersonu tiesības un pienākumus ar Covid-19 izplatību saistītā valsts apdraudējuma un tā seku novēršanai un pārvarēšanai. Likumā noteiktais regulējums piemērojams saistībā ar Covid-19 izplatību valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā, ja vien šajā likumā nav noteikts citādi.

Likumprojekta izstrādi koordinēja Tieslietu ministrija (turpmāk – TM), bet dažādas nozares regulējošo pantu saturu iniciēja attiecīgās ministrijas un citas valsts institūcijas.

Šajā "Jurista Vārdā" piedāvājam likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" komentārus, ko TM valsts sekretāra vietnieces Lailas Medinas un Valststiesību departamenta direktores Sanitas Armaganas koordinācijā operatīvi sagatavojušas TM ierēdnes – Inita Ilgaža (valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos), Kristīne Miļevska (Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore), Indra Gratkovska (Krimināltiesību departamenta direktore), Liene Zariņa (Konstitucionālo tiesību nodaļas juriste), Iveta Brīnuma (Konstitucionālu tiesību nodaļas vadītāja), Guna Žvīgure (Administratīvo tiesību nodaļas vadītāja), Natālija Laveniece-Straupmane (Administratīvās atbildības politikas nodaļas juriste), kā arī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks un Juridiskā departamenta direktors Vilnis Vītoliņš un Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Zita Mustermane.

Vairākiem pantiem komentāra teksta pamatā ir likumprojektam pievienotā anotācija. Tehniska satura pantiem komentāri nav sniegti, un arī paši panti šajā publikācijā nav ievietoti.

Redakcija sirsnīgi pateicas komentāru autoriem par sevišķo ieguldījumu un paveiktā darba ātrumu! Ņemot vērā radikālās pārmaiņas, ko valstī izsludinātā ārkārtējā situācija radījusi ne vien veselības aizsardzībā un sabiedrības drošības sistēmā, ekonomiskajā apritē, bet arī valsts institūciju darbībā, likums "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" un tā komentāri kļūs par tiesību piemērotāju ("Jurista Vārda" lasītāju lielākās daļas) būtisku darba instrumentu.

Tāpat kā visi citi "Jurista Vārda" materiāli, kas saistīti ar Covid-19 pandēmijas tiesiskajiem aspektiem, arī šie jaunā likuma komentāri sabiedrības interešu vārdā tiks piedāvāti ne vien žurnāla abonentiem, bet jebkuram interesentam bez maksas (portālā juristavards.lv).

1. pants

(1) Likuma mērķis ir sabiedrības drošības interesēs nodrošināt nepārtrauktu un efektīvu valsts institūciju darbību saistībā ar Covid-19 izplatību valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā.

(2) Likums nosaka valsts institūciju darbības pamatprincipus un atsevišķas valsts institūciju un privātpersonu tiesības un pienākumus ar Covid-19 izplatību saistītā valsts apdraudējuma un tā seku novēršanai un pārvarēšanai.

2020. gada 20. martā valstī ar MK rīkojumu Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" tika izsludināta ārkārtējā situācija saistībā ar Covid-19 izplatību. Ārkārtējās situācijas izsludināšanu un MK kompetenci nosaka likums "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli", savukārt MK kompetence epidemioloģiskās drošības jomā noteikta Epidemioloģiskās drošības likumā. Tomēr Covid-19 izplatības situācijā minētajos likumos paredzētais pilnvarojums MK nebija pietiekams, lai radītu tādu visaptverošu normatīvo regulējumu institūciju darbībai un personu tiesībām, kas būtu savienojams ar šīs infekcijas ierobežošanu. Ievērojot minēto, ir izstrādāts likums "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" (turpmāk – likums), kas nosaka valsts institūciju darbības pamatprincipus un atsevišķas valsts institūciju un privātpersonu tiesības un pienākumus. Valsts institūcijas šā likuma izpratnē ir gan valsts, gan pašvaldību iestādes.

2. pants

(1) Šajā likumā paredzētais regulējums piemērojams saistībā ar Covid-19 izplatību valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā, ja vien šajā likumā nav noteikts citādi.

(2) Valsts institūcijas darbojas atbilstoši savai kompetencei, ievērojot šo likumu, likumu "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli", kā arī citus ārējos normatīvos aktus. Valsts institūcijas savā darbībā ievēro šādus pamatprincipus:

1) darbu organizē tā, lai pēc iespējas nodrošinātu normatīvajos aktos noteiktās funkcijas un izpildītu uzdevumus;

2) pastiprināti koordinē savu darbību un savstarpēji sadarbojas, atturoties no juridiskā formālisma un resorisma;

3) darba organizācija tiek pielāgota ārkārtējās situācijas apstākļiem (piemēram, tiešu savstarpējo kontaktu ierobežošana, attālināta darba režīms, izvērsta darbība elektroniskajā vidē).

Projektā paredzētais regulējums izstrādāts ar mērķi nodrošināt privātpersonu un valsts tiesisko attiecību noteiktību, un tas piemērojams valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas saistībā ar Covid-19 izplatību laikā. Vienlaikus atsevišķas normas attiecinātas arī uz periodu pēc ārkārtējās situācijas beigām. Piemēram, likuma 17. pants par sertifikātu, licenču, apliecinājumu, apliecību, caurlaižu, atļauju, reģistrācijas dokumentu un citu tamlīdzīgu dokumentu izsniegšanas apturēšanu, kas paredz, ka jau spēkā esošo dokumentu, kam ārkārtējās situācijas laikā beidzas derīgums, izmantošanas termiņš nevar būt ilgāks par trim mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām.

Valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā vispārīgi regulē likums "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli", savukārt likumā paredzētais regulējums attiecas vienīgi uz ārkārtējo situāciju saistībā ar Covid-19 izplatību.

Likuma 2. pantā paredzēti pamatprincipi, kas ievērojami valsts institūciju darbībā ārkārtējās situācijas laikā. Likumā ietvertie pamatprincipi sasaucas ar Valsts prezidenta 2020. gada 23. marta paziņojumu Nr. 8 "Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā", kurā norādīts, ka visām valsts institūcijām un amatpersonām pastiprināti jākoordinē sava darbība un jāsadarbojas savā starpā. Juridiskais formālisms un resorisms kavē Satversmes mērķu īstenošanu, ārkārtējā situācijā jo īpaši. Tas nozīmē, ka iestāžu vienotība un sadarbība Covid-19 ierobežošanai ir īpaši būtiska un nav pieļaujama iestāžu nesaskaņota rīcība un tikai attiecīgā resora kompetences ietvara jautājumu aizstāvēšana. Valsts iestāžu sadarbībai jābūt vērstai uz kopēju mērķi ierobežot Covid-19 izplatību un valsts funkciju pēc iespējas pilnvērtīgu īstenošanu. Piemēram, ārkārtējās situācijas laikā var tikt izdarītas zināmas atkāpes no normatīvajām prasībām par steidzamu MK lēmumu starpministriju saskaņošanas procedūrām (piemēram, rakstveida atzinumi un termiņi). Šādas atkāpes pieļaujamas, ja to neievērošana nerada risku lēmuma tiesiskumam.

Kā jau norādīts minētajā Valsts prezidenta paziņojumā, nepieciešamības gadījumā iestāžu un amatpersonu darbības formas ir piemērojamas apstākļiem, ko nosaka ārkārtējā situācija. Tas ietver arī attālināta darba režīmu, cilvēku tiešo savstarpējo kontaktu ierobežošanu, izvērstu darbību elektroniskajā vidē un citus pasākumus, kas iespēju robežās nodrošina to funkciju veikšanu un uzdevumu pildīšanu.

3. pants

(1) Iesniegumu administratīvā akta izdošanai, ie­stādes nodoma mainīšanai attiecībā uz tās faktisko rīcību, uzziņas saņemšanai vai iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu var iesniegt tikai rakstveidā. Ārkārtējās situācijas laikā iestāde atsevišķos gadījumos var pieņemt telefonisku iesniegumu par administratīvā akta izdošanu, ja iestādei ir citas iespējas identificēt iesniedzēju un viņa izteikto prasījumu. Uzziņas par likuma "Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību" un tam pakārtoto normatīvo aktu piemērošanu neizsniedz.

(2) Iestāde var pagarināt administratīvā akta izdošanas termiņu uz laiku, ne ilgāku par diviem mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām, par to paziņojot iesniedzējam, ja objektīvu iemeslu dēļ likumā noteikto administratīvā akta izdošanas termiņu nav iespējams ievērot un iestāde ir izmantojusi Administratīvā procesa likumā vai citā likumā paredzētās termiņa pagarināšanas iespējas. Lēmumu par termiņa pagarināšanu var apstrīdēt un pārsūdzēt. Tiesa sūdzību izskata rakstveida procesā.

(3) Administratīvā akta izpildes noilguma termiņā neieskaita ārkārtējās situācijas laiku. Administratīvā akta piespiedu izpildi, kas uzsākta līdz ārkārtējās situācijas izsludināšanai, aptur uz ārkārtējās situācijas laiku, izņemot Administratīvā procesa likuma 360. panta otrajā un trešajā daļā noteiktos gadījumus.

(4) Šā panta trešās daļas noteikumus nepiemēro nodokļu administrācijas administratīvo aktu piespiedu izpildei.

(5) Valsts ieņēmumu dienests var apturēt uzsāktos nodokļu un muitas kontroles pasākumus (arī tad, ja uzsāktais administratīvais process ir apstrīdēšanas stadijā) uz laiku, kamēr valsts teritorijā ir spēkā ārkārtējā situācija. Minētais laikposms netiek ieskaitīts nodokļu kontroles pasākumuieviešanai noteiktajos termiņos.

(6) Administratīvā procesa dalībniekam ir tiesības uz procesuālā termiņa pagarinājumu vai atjaunošanu, ja procesuālā termiņa beigas iestājas ārkārtējās situācijas laikā, izņemot gadījumu, kad iepriekš noteiktā procesuālā termiņa ievērošana ir nepieciešama Covid-19 izplatības apkarošanai vai valsts demokrātiskās iekārtas pastāvēšanai ārkārtējās situācijas laikā.

[1] Likuma 3. panta pirmā daļa paredz personas tiesības ierosināt administratīvo procesu iestādē tikai uz rakstveida iesnieguma pamata. Tas ir noteikts kā izņēmums ārkārtējās situācijas laikā no Administratīvā procesa likuma 56. panta, kurš paredz, ka iesniegumu var iesniegt mutvārdos vai rakstveidā. Mutvārdu iesniegumu iestāde tūlīt noformē rakstveidā, un iesniedzējs to paraksta. Šāds izņēmums ir noteikts, lai ierobežotu Covid-19 izplatību un pēc iespējas samazinātu inficēšanos ar Covid-19 tiešu personisku kontaktu ceļā. Likums uzskaita gadījumus, uz kuriem tas attiecas, proti, tas ir iesniegums administratīvā akta izdošanai, iestādes nodoma mainīšanai attiecībā uz tās faktisko rīcību, uzziņas saņemšanai vai iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu. Faktiskās rīcības ierosināšanai likums rakstveida formu kā obligātu nosacījumu nenosaka, ievērojot, ka nereti persona lūdz veikt faktisko rīcību mutvārdos pa telefonu vai izmantojot citu saziņas formu (piemēram, tiek izsaukts Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests).

Iesnieguma rakstveida forma ietver gan pašrocīgi parakstītu dokumentu, gan elektronisku dokumentu, kas atbilst Elektronisko dokumentu likumam. Likums neregulē iesnieguma iesniegšanas veidu, proti, to var nosūtīt pa pastu, ievietot iesniegumu iestādes nodrošinātā pastkastē, ja iestāde tādu ir paredzējusi (piemēram, pie iestādes ieejas durvīm), nosūtīt to elektroniski (ja iesniegums parakstīts ar drošu elektronisko parakstu). Tāpat Valsts pārvaldes pakalpojumu portāla tīmekļa vietnē www.latvija.lv ir iespējams iesniegt iesniegumu dažādu pakalpojumu (administratīvā akta) saņemšanai. Ja personai nepieciešamā administratīvā akta izdošanai atsevišķs pakalpojums šajā tīmekļa vietnē nav izveidots, ārkārtējās situācijas laikā ir pieļaujams iesnieguma iesniegšanai izmantot pakalpojumu "Iesniegums iestādei". Tas ir pamatojams ar to, ka saskaņā ar likuma 2. panta otrās daļas 3. punktā ietverto pamatprincipu nepieciešams ierobežot tiešus savstarpējus kontaktus un izvērst darbību elektroniskajā vidē. Tīmekļa vietnē www.latvija.lv iesniegtam iesniegumam tiek pārbaudīta personas identitāte atbilstoši šajā portālā pieejamiem autentifikācijas veidiem. Jānorāda, ka normatīvajos tiesību aktos paredzētā prasība pēc personas paraksta ir ietverta ar mērķi pārliecināties, ka konkrētā persona ir tā, kas vēlas iniciēt procesu iestādē. Attiecībā uz iesniegumiem, kas ārkārtējās situācijas laikā tiek iesniegti, izmantojot portālu www.latvija.lv, šis mērķis būtu uzskatāms par sasniegtu. Ārkārtējās situācijas laikā ir īpaši svarīgi nepieļaut formālu pieeju jautājumu risināšanā. Kā norādīts juridiskajā literatūrā, procesuālo normu ievērošana nav pašmērķis. Katra procesuālā norma ir radīta, lai nodrošinātu kāda lietderīga mērķa sasniegšanu, un līdz ar to, piemērojot procesuālo normu, tā jāinterpretē, ņemot vērā tās mērķi. Iesniegumam izvirzīto prasību mērķis ir nodrošināt, lai iestādei būtu iespējams saprast, kas un ko lūdz, lai secīgi varētu attiecīgo iesniegumu adekvāti izskatīt.³

Likums paredz, ka ārkārtējās situācijas laikā iestāde atsevišķos gadījumos var pieņemt telefonisku iesniegumu par administratīvā akta izdošanu, ja iestādei ir citas iespējas identificēt iesniedzēju un viņa izteikto prasījumu. Šāds regulējums ir noteikts kā izņēmums, kas ir piemērojams tikai īpašos gadījumos, ja iestāde, saņemot iesniegumu telefoniski, var identificēt iesniedzēju un viņa prasījumu. Tā, piemēram, iestāde personas identificēšanai var lūgt nosaukt kādu īpašu viņu identificējošu informāciju, piemēram, attiecīgās iestādes piešķirto klienta numuru, attiecīgā īpašuma datus, ja attiecināms, kā arī fiksēt telefonsarunu iesnieguma iesniegšanas pierādīšanas nolūkos.

Likums paredz, ka uzziņas par šo likumu un tam pakārtoto normatīvo aktu piemērošanu neizsniedz. Šāds ierobežojums ir ieviests, lai iestādes varētu mērķtiecīgi izmantot tām pieejamos cilvēkresursus ārkārtējās situācijas laikā, nodrošinot ierosināto administratīvo lietu izskatīšanu. Uzziņa ir tiesību institūts, ar kuru pirms lietas uzsākšanas persona var uzzināt iestādes viedokli par savām tiesībām konkrētā situācijā. Ņemot vērā, ka tiesiskā situācija ārkārtējās situācijas laikā ir dinamiska, kā arī ie­stādēm tiek piešķirta papildu kompetence tādu administratīvo aktu izdošanā, kuru mērķis ir novērst un pārvarēt ar Covid-19 izplatību saistīto sabiedrības apdraudējumu un tā sekas, likumdevējs ir paredzējis uzziņas sniegšanas regulējumu sašaurināt, neattiecinot to uz šo likumu un tam pakārtotajiem normatīvajiem aktiem. Jāņem vērā, ka likums neparedz, ka citos gadījumos, kas nav saistīti ar šo likumu vai tam pakārtoto normatīvo aktu piemērošanu, uzziņu iestāde drīkstētu nesniegt. Šādos gadījumos ie­stādei uzziņa jāsniedz Administratīvā procesa likumā vai speciālajā likumā noteiktajā kārtībā.

[2] Administratīvā procesa likuma 64. pants noteic administratīvā akta izdošanas termiņu – tas ir viens mēnesis, ko iestāde var pagarināt līdz četriem mēnešiem vai, ja nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija, – līdz vienam gadam (lēmumu pieņem augstāka iestāde, ja tāda ir). Citos likumos var būt noteikti citi termiņi, MK noteikumos – īsāki termiņi administratīvā akta izdošanai.

Ārkārtējās situācijas laikā var rasties objektīvi iemesli, kuru dēļ normatīvajos aktos noteiktos termiņus nevar ievērot. Tāpēc likuma 3. panta otrā daļa paredz iestādes tiesības pagarināt administratīvā akta izdošanas termiņu uz laiku, ne ilgāku par diviem mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām, par to paziņojot iesniedzējam, ja objektīvu iemeslu dēļ likumā noteikto administratīvā akta izdošanas termiņu nav iespējams ievērot un iestāde ir izmantojusi Administratīvā procesa likumā vai citā likumā paredzētās termiņa pagarināšanas iespējas.

Jānorāda, ka likuma 3. panta otrā daļa nepiešķir tiesības pagarināt jebkura administratīvā akta izdošanas termiņu tāpēc vien, ka ir izsludināta ārkārtējā situācija. Iestādei katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē, vai saistībā ar izsludināto ārkārtējo situāciju pastāv tādi objektīvi iemesli, kas liedz administratīvā akta izdošanu normatīvajā aktā noteiktajā termiņā (piemēram, normatīvais akts paredz personas klātbūtni iestādē noteiktu darbību veikšanai, un ārkārtējās situācijas laikā to nav iespējams nodrošināt). Tāpat arī iestādei ir jāizdara apsvērumi, tieši cik ilgs laiks ir nepieciešams lēmuma pieņemšanai.

No likuma 3. panta otrās daļas izriet, ka tās mērķis ir neradīt pārmērīgu administratīvo slogu iestādēm Covid-19 radīto apstākļu dēļ. Tādēļ, ja, piemēram, iestāde ir pagarinājusi administratīvā akta izdošanas termiņu uz laiku līdz četriem mēnešiem, tad šī iestāde ir kompetenta lemt par termiņa pagarinājumu saskaņā ar šajā likumā paredzēto regulējumu. Likums ļauj objektīvu iemeslu dēļ pagarināt arī tos administratīvo aktu izdošanas termiņus, kas noteikti citos likumos.

Lēmums par termiņa pagarinājumu var būtiski ietekmēt administratīvās lietas dalībnieku tiesības vai tiesiskās intereses, tāpēc ir paredzēts, ka šo lēmumu var apstrīdēt un pārsūdzēt.

[3] Administratīvā procesa likuma 360.¹ pants paredz administratīvā akta izpildes noilguma termiņus. Ievērojot, ka ārkārtējās situācijas laikā daudzi iedzīvotāji lielākoties ir nonākuši finansiālās grūtībās un administratīvā akta izpilde varētu būt apgrūtināta, kā arī ņemot vērā iestāžu kapacitātes samazināšanos, lai nodrošinātu administratīvā akta piespiedu izpildi, likums noteic, ka administratīvā akta izpildes noilguma termiņā neieskaita ārkārtējās situācijas laiku. Administratīvā akta piespiedu izpildi, kas uzsākta līdz ārkārtējās situācijas izsludināšanai, aptur uz ārkārtējās situācijas laiku, izņemot Administratīvā procesa likuma 360. panta otrajā un trešajā daļā noteiktos gadījumus.

Administratīvā procesa likuma 360. panta otrajā un trešajā daļā ir noteikts:

"(2) Administratīvo aktu var izpildīt piespiedu kārtā jau ar spēkā stāšanās brīdi, negaidot, kad tas kļuvis neapstrīdams un līdz piespiedu izpildes sākumam vēl nav izpildīts labprātīgi, ja:

1) izpilde ar spēkā stāšanās brīdi paredzēta citā likumā;

2) iestāde administratīvajā aktā īpaši nosaka, ka tas izpildāms jau ar spēkā stāšanās brīdi, pamatojot steidzamību ar to, ka jebkura kavēšanās tieši apdraud valsts drošību, sabiedrisko kārtību, vidi, personas dzīvību, veselību vai mantu;

3) administratīvais akts izdots saskaņā ar šā likuma 69. panta pirmās daļas noteikumiem.

(3) Policijas, robežsardzes, ugunsdzēsības dienesta un citu likumā pilnvarotu amatpersonu administratīvie akti, kas izdoti, lai nekavējoties novērstu tiešus draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai, videi, personas dzīvībai, veselībai un mantai, ir izpildāmi piespiedu kārtā jau ar to spēkā stāšanās brīdi."

Administratīvā akta piespiedu izpildes apturēšana paredz, ka ārkārtējās situācijas laikā netiek veiktas darbības uzsāktās administratīvā akta piespiedu izpildes ietvaros. Tajos gadījumos, kad administratīvā akta piespiedu izpilde vēl nav uzsākta, pēc administratīvā akta labprātīgas izpildes termiņa beigām ārkārtējās situācijas laikā administratīvā akta piespiedu izpildi neuzsāk. Tas izriet no likuma 3. panta otrās daļas pirmā teikuma, saskaņā ar kuru administratīvā akta izpildes noilguma termiņā neieskaita ārkārtējās situācijas laiku.

Ir jāuzsver, ka šis regulējums ir attiecināms uz administratīvā akta piespiedu izpildi. Administratīvā akta labprātīga izpilde ir veicama parastajā kārtībā.

[4] Likums paredz izņēmumu no iepriekš minētā attiecībā uz nodokļu administrācijas izdoto administratīvo aktu piespiedu izpildi, proti, šādu administratīvo aktu piespiedu izpilde ārkārtējās situācijas laikā netiek apturēta.

Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta 5. punktu nodokļu administrācija ir Valsts ieņēmumu dienests un tā izveidotas institūcijas, pašvaldības domes ieceltas amatpersonas vai izveidotas iestādes, kā arī citas valsts institūcijas, ja tās paredzētas konkrētos likumos. No minētā secināms, ka Valsts ieņēmumu dienesta administrēto nodokļu piespiedu izpilde tiek turpināta vispārējā kārtībā. Tāpat arī pašvaldības, kas administrē nekustamā īpašuma nodokli saskaņā ar likumu "Par nekustamā īpašuma nodokli", turpina uzsākto piespiedu izpildi par nesamaksātajiem nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem.

Šāds izņēmums likumā ir noteikts, lai nodrošinātu budžeta ieņēmumus un tautsaimniecības stabilitāti kopumā. Ir jāņem vērā, ka arī ārkārtējā situācijā nodokļu maksātāju rīcībā ir tiesiski instrumenti, lai rastu risinājumu gadījumiem, kad jāuzsāk vai tiek veikta nodokļu administrācijas izdotā administratīvā akta piespiedu izpilde, piemēram, vērsties Valsts ieņēmumu dienestā ar iesniegumu, lūdzot pieņemt lēmumu par nodokļu samaksas termiņa pagarināšanu vai labprātīgu izpildi.

[5] Valsts ieņēmumu dienestam ir noteiktas tiesības apturēt uzsāktos nodokļu un muitas kontroles pasākumus (arī tad, ja uzsāktais administratīvais process ir apstrīdēšanas stadijā) uz laiku, kamēr valsts teritorijā ir spēkā ārkārtējā situācija. Minētais laikposms netiek ieskaitīts terminētajos nodokļu kontroles pasākumu termiņos. Kontroles pasākumu norisē ir ļoti svarīga nodokļu administrācijas un nodokļu maksātāja sadarbība. Tā, piemēram, neatņemama nodokļu revīzijas (audita) sastāvdaļa ir sākumsaruna, kad nodokļu auditors tiekas ar nodokļu maksātāju, lai iegūtu plašāku informāciju par nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, grāmatvedības uzskaiti, noskaidro personas, kuras ir atbildīgas par nodokļu audita procesā izskatāmo jautājumu risināšanu, vienojas ar nodokļu maksātāju par darba telpām, grāmatvedības dokumentu saņemšanu, informācijas apmaiņas veidu un citiem jautājumiem. Tāpat sadarbošanās ar nodokļu administrācijas amatpersonām izpaužas kā tās pieprasījumu par papildu informāciju iesniegšanu izpilde. Ņemot vērā, ka ir dokumenti, kurus nesaņemot Valsts ieņēmumu dienestam nav iespējama vai ir apgrūtināta konkrētā vai cita nodokļu maksātāja budžetā iemaksājamās nodokļa summas vai pārmaksas summas noteikšana, nodokļu administrācijas amatpersonām nereti ir būtiski tikties klātienē ar nodokļu maksātāju dokumentu saņemšanai. Tomēr, tā kā Latvijas teritorijā ir izsludināta ārkārtējā situācija un ievērojot to, ka, veicot nodokļu un muitas kontroles pasākumus, ir nepieciešama nodokļu maksātāja aktīva klātbūtne, kaut vai tajā aspektā, ka viņam administratīvā procesa ietvaros ir arī nodrošinātas tiesības iesniegt ie­stādei savus pierādījumus, kas nereti ir daudz un dažādu veidu darījumu dokumenti, kurus nav iespējams nodokļu administrācijai iesniegt elektroniski (bet tikai papīra veidā, tos klātienē nogādājot Valsts ieņēmumu dienestā), ir nepieciešams paredzēt Valsts ieņēmumu dienesta tiesības ārkārtējās situācijas laikā apturēt uzsāktos nodokļu un muitas kontroles pasākumus. Tādējādi Valsts ieņēmumu dienestam būs tiesības izvērtēt un noteikt, vai konkrētais uzsāktais pasākuma veids ir apturams (piemēram, konstatējot, ka tā sekmīgai norisei ir nepieciešama aktīva nodokļu maksātāja līdzdalība un to nevar nodrošināt elektroniskā veidā) vai turpināms (piemēram, konstatējot, ka nodokļu maksātāja aktīva līdzdalība ir notikusi jau pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas un turpmākais process ir tikai iesniegto pierādījumu izvērtēšana). Tāpat saistībā ar valstī notiekošajiem procesiem nodokļu maksātāji lielākoties ir nonākuši finansiālās grūtībās, līdz ar to šobrīd, neraugoties uz notikušajiem normatīvo tiesību aktu pārkāpumiem, nevajadzētu vēl uzrēķināt papildu maksājumus, kurus visdrīzāk nodokļu maksātāji šobrīd nebūs spējīgi samaksāt. Ņemot vērā, ka atsevišķi nodokļu kontroles pasākumi ir terminēti, kā, piemēram, nodokļu revīzija (audits), kas saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 23. panta trešo daļu ir jāpabeidz ne vēlāk kā 90 dienu laikā no nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienas, un ievērojot to, ka minētajā likumā ir noteikti konkrēti laikposmi, kas netiek ieskaitīti nodokļu revīzijā (auditā), attiecīgi ar likumu ir noteikts, ka laikposms, kad ir apturēts uzsāktais nodokļu kontroles pasākums, netiek ieskaitīts nodokļu kontroles pasākumu veikšanai noteiktajā termiņā.

[6] Likuma 3. panta sestā daļa paredz administratīvā procesa dalībnieka tiesības uz procesuālā termiņa pagarinājumu vai atjaunošanu, ja procesuālā termiņa beigas iestājas ārkārtējās situācijas laikā, izņemot gadījumu, kad iepriekš noteiktā procesuālā termiņa ievērošana ir nepieciešama Covid-19 izplatības apkarošanai vai valsts demokrātiskās iekārtas pastāvēšanai ārkārtējās situācijas laikā. Šis regulējums ir vērsts uz administratīvā procesa dalībnieku tiesību aizsardzību ārkārtējās situācijas laikā, lai personas savas tiesības, piemēram, apstrīdēt vai pārsūdzēt lēmumu, varētu izmantot pēc ārkārtējās situācijas beigām. Ir jāņem vērā, ka ārkārtējās situācijas laikā, ievērojot MK 2020. gada 12. marta rīkojumā Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" noteiktos ierobežojumus, personām var nebūt iespējas (vai tā varētu būt būtiski apgrūtināta) saņemt juridisko palīdzību vai izmantot elektronisko vidi dokumentu iesniegšanai, ja tāda nav pieejama dzīvesvietā, kā arī nosūtīt pasta sūtījumu, ja nepieciešams iegādāties pastmarkas. Ievērojot minēto, attiecīgo procesuālo darbību ir pieļaujams veikt pēc ārkārtējās situācijas beigām.

Administratīvā procesa likums paredz dažādus procesuālos termiņus. Piemēram, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 185. panta pirmo daļu pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu tiesā var iesniegt viena mēneša laikā no dienas, kad stājies spēkā augstākas iestādes lēmums par apstrīdēšanas iesniegumu. Ja termiņš administratīvā akta pārsūdzēšanai beidzas ārkārtējās situācijas laikā, tad personai ir tiesības pieteikumu iesniegt pēc ārkārtējās situācijas beigām. Lai gan likumā tiešā tekstā nav paredzēts, cik ilgā laikā pēc ārkārtējās situācijas beigām attiecīgā procesuālā darbība jāveic, administratīvā procesa dalībniekam tas būtu jādara saprātīgā termiņā. Saprātīgs termiņš ir tāds, kas ir pietiekams un nav pārmērīgs attiecīgās darbības veikšanai. Par mērauklu sapratīga termiņa noteikšanai var izmantot normatīvajos aktos noteiktos termiņus, kas paredzēti attiecīgas procesuālas darbības veikšanai. Piemēram, pieteikuma iesniegšanas tiesā gadījumā tas būtu viens mēnesis pēc ārkārtējās situācijas beigām.

Administratīvā procesa likuma 46. un 47. pants noteic, ka attiecīgo procesuālo termiņu var atjaunot vai pagarināt pēc administratīvā procesa dalībnieka lūguma, iesniedzot šo lūgumu attiecīgajai iestādei vai tiesai. Tulkojot šīs normas kopsakarā ar likuma 3. panta sesto daļu, administratīvā procesa dalībniekam, kurš vēlas izmantot tiesības veikt attiecīgo procesuālo termiņu pēc ārkārtējās situācijas beigām, ir jāiesniedz attiecīgs lūgums iestādei vai tiesai. Iepriekš minētajā piemērā par pieteikuma iesniegšanu tiesā vienlaikus ar pieteikumu ir jālūdz nokavētā procesuālā termiņa atjaunošana. No likuma 3. panta sestās daļas izriet, ka procesuālā termiņa iestāšanās ārkārtējās situācijas laikā ir pietiekams pamats termiņa pagarināšanai vai atjaunošanai.

4. pants

(1) Mutvārdu tiesas sēdes tiesās tiek noturētas lietās, kas saistītas ar nozīmīgu personas tiesību aizskārumu un objektīvu steidzamību. Par mutvārdu tiesas sēžu pārcelšanu tiesa laikus informē procesā iesaistītās personas.

(2) Civillietas tiesa izskata rakstveida procesā, ja ir iespējams nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu un tiesa nav atzinusi par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē. Par civillietas iztiesāšanu rakstveidā tiesa laikus informē lietas dalībniekus, nosakot termiņu papildu paskaidrojumu vai citu procesuālo lūgumu iesniegšanai.

(3) Krimināllietu apelācijas kārtībā var iztiesāt rakstveida procesā arī citos Kriminālprocesa likumā neminētos gadījumos, ja pret to neiebilst prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar.

(4) Augstākās tiesas priekšsēdētājs, konsultējoties ar apgabaltiesu un rajonu (pilsētu) tiesu priekšsēdētājiem, var noteikt tiesas procesa organizēšanas kārtību ārkārtējās situācijas laikā.

(5) Ārkārtējai situācijai beidzoties, tiesa nodrošina to lietu izskatīšanu ārpus kārtas, kurās saistībā ar ārkārtējo situāciju iztiesāšana tika atlikta vai iztiesāšanā tika izsludināts pārtraukums.

Līdz ar ārkārtējās situācijas ieviešanu pārskatīta tiesu darba organizācija.

Lietu izskatīšana klātienē, tas ir, mutvārdu procesā, tiek organizēta atsevišķos gadījumos, ja lieta saistīta ar nozīmīgu personas tiesību aizskārumu un objektīvu steidzamību. Mutvārdu procesu ierobežošana kā piesardzības pasākums ir noteikts vairākās ES valstīs, tomēr reti kura valsts ir noteikusi konkrētu lietu katalogu, uzskaitot lietas, kas skatāmas mutvārdos. Tādu ir noteikusi, piemēram, Igaunija, tikmēr pārējās valstis to atstājušas tiesas vērtējumam, ņemot vērā katras individuālas lietas apstākļus. Vienlaikus uzsverams, ka arī Igaunijas izveidotajam uzskaitījumam ir tikai rekomendējošs raksturs un tajā ir ietvertas lietas, kas saistītas ar bērna nošķiršanu no vecākiem; aizgādnības nodibināšana; rīcībspējas lietas; patvēruma meklētāju lietas; pārkāpumi, kas saistīti ar ārkārtējās situācijas ierobežojumiem; izsludināšana meklēšanā; apcietinājuma noteikšana vai pārskatīšana; pirmstermiņa atbrīvošana sakarā ar smagu slimību; atbrīvošana pret galvojumu un citas lietas, ja tiesa tās atzīst par steidzamām.

Līdzīgi arī Latvijā primāri tās ir lietas, kas saistītas ar:

1) personas fiziskās brīvības vai rīcībspējas ierobežošanu;

2) lietas, kas skar bērna tiesības un ir risināmas neatliekami;

3) lietas, kas saistītas ar neatliekamiem pasākumiem, lai novērstu draudus personu dzīvībai vai veselībai;

4) lietas, kas saistītas ar ārkārtējās situācijas laikā noteikto noteikumu ievērošanas uzraudzību.

Ja tiek atzīts, ka ir pamats lietu izskatīt mutvārdu procesā, primāri izvērtējama attālināta procesa organizēšana. Ja process tiek organizēts klātienē, ievērojami obligātie piesardzības pasākumi ārkārtējās situācijas laikā (2 metru distance starp tiesas zālē esošajām personām, virsmu dezinfekcija u.c.).

Attiecībā uz civillietām likumdevējs ir noteicis, ka tiesas visās trijās instancēs visas civillietas skata rakstveida procesā, ja iespējams nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu un taisnīgai lietas izspriešanai mutiska lietas izskatīšana nav būtiska. Izņēmuma gadījumā mutvārdu procesā var skatīt lietas, kas saistītas ar nozīmīgu personas tiesību aizskārumu un objektīvu steidzamību, ja tās nevar izskatīt rakstveida procesā.

Ja tiesa atzīst, ka lietu nevar izskatīt rakstveida procesā un lieta nav saistīta ar nozīmīgu personas tiesību aizskārumu vai objektīvu steidzamību, lietas izskatīšanu pārceļ. Beidzoties ārkārtējai situācijai, tiesa nodrošina pārcelto lietu izskatīšanu ārpus kārtas.

Tiesa katru lietu vērtē individuāli. Tajā skaitā tiesa vērtē samērību starp strīda noregulējuma savlaicīgu panākšanu rakstveida procesā pret lietas izskatīšanas pārcelšanu uz vēlāku pēckrīzes laiku (nepastāvot situācijai, kas saistīta ar nozīmīgu personas tiesību aizskārumu vai objektīvu steidzamību).

Tiesa, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, izvērtē, vai taisnīgai lietas izspriešanai mutiska lietas izskatīšana noteikti ir vajadzīga, tātad vai CPL 74. panta otrajā daļā noteiktās pušu civilprocesuālās tiesības (piedalīšanās tiesas sēdē (2. punkts), tiesības dot tiesai mutvārdu paskaidrojumus (7. punkts), piedalīšanās pierādījumu pārbaudē (5. punkts) un CPL 10. panta otrajā daļā noteiktās tiesības (piedalīšanās liecinieku un ekspertu nopratināšanā, piedalīšanās tiesu debatēs) var ietekmēt faktisko apstākļu noskaidrošanu un pareizu strīda izšķiršanu.

Tā kā lietas dalībniekam ārkārtas situācijas laikā pastāv ierobežojumi iepazīties ar lietas materiāliem klātienē, tiesai jānodrošina, ka visiem lietas dalībniekiem tiek nosūtīti visi lietā iesniegtie pierādījumi, nodrošinot iespēju tos vērtēt, pārbaudīt un par tiem izteikties (sniegt viedokli).

Savukārt attiecībā uz civillietu sagatavošanu iztiesāšanai tiesai (tiesnesim) piešķirtas tiesības noteikt lietas, kura bijusi nolikta izskatīšanai tiesas sēde, izskatīšanu rakstveidā, ja ir iespējams pilnvērtīgi nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu, tostarp, ja tiesas rīcībā ir visa informācija, kas nepieciešama lietas izskatīšanai un tiesai nav jānoskaidro papildu apstākļi tiesas sēdē.

Attiecībā uz krimināllietām norādāms, ka Kriminālprocesa likuma 559. panta ceturtā daļa un 563. panta pirmā prim daļa jau šobrīd paredz vairākus gadījumus, kad krimināllieta apelācijas kārtībā var tikt izskatīta un tiesa nolēmumu taisa rakstveida procesā, tomēr šis uzskaitījums ir pārāk šaurs un ārkārtējās situācijas apstākļos bija paplašināms, nodrošinot raitu kriminālprocesu norisi un vienlaikus mazinot riskus gan lietu dalībnieku, gan tiesnešu un tiesu darbinieku veselībai. Attiecīgi 4. panta trešā daļa paredz tiesības tiesai iztiesāt krimināllietu apelācijas kārtībā arī Kriminālprocesa likuma 559. panta ceturtajā daļā neminētos gadījumos, taisot kādu no Kriminālprocesa likuma 563. pantā noteiktajiem nolēmumiem. Proti, ārkārtējās situācijas laikā tiesa būtu tiesīga pieņemt Kriminālprocesa likuma 563. panta pirmajā daļā minētos nolēmumus arī lietās, kas izskatītas rakstveida procesā.

Papildus 4. panta ceturtajā daļā noteikts, ka ārkārtējās situācijas apstākļos, lai nodrošinātu tiesu spēju operatīvi piemēroties situācijas izmaiņām, paredzēts, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs, konsultējoties ar rajonu (pilsētu) un apgabaltiesu priekšsēdētājiem, var noteikt tiesas procesa organizēšanas kārtību, proti – noteikt vienotu kārtību attiecībā uz citiem šajā likumā neminētiem jautājumiem, ja tādu nepieciešamību noteic ierobežojumi, kas noteikti, lai ierobežotu Covid-19 izplatīšanos.

Attiecībā uz 4. panta trešo daļu: Kriminālprocesa likuma 559. panta ceturtā daļa un 563. panta pirmā prim daļa šobrīd paredz vairākus gadījumus, kad krimināllieta apelācijas kārtībā var tikt izskatīta un tiesa nolēmumu taisa rakstveida procesā. Tomēr šis uzskaitījums ir pārāk šaurs un ārkārtējās situācijas apstākļos nedod tiesības krimināllietu izskatīt rakstveidā arī citos objektīvi nepieciešamos gadījumos, nodrošinot raitu kriminālprocesu norisi un vienlaikus mazinot riskus gan lietu dalībnieku, gan tiesnešu un tiesu darbinieku veselībai. Attiecīgi likuma 4. panta trešajā daļā ir noteiktas tiesības tiesai iztiesāt krimināllietu apelācijas kārtībā arī Kriminālprocesa likuma 559. panta ceturtajā daļā neminētos gadījumos. Tāpat likuma 4. panta trešā daļa nosaka, ka ārkārtējās situācijas laikā tiesa ir tiesīga pieņemt Kriminālprocesa likuma 563. panta pirmajā daļā minētos nolēmumus arī rakstveidā.

5. pants

(1) Ja administratīvā pārkāpuma lietu neizskata uzreiz pēc pārkāpuma konstatēšanas, administratīvā pārkāpuma protokolu var sastādīt bez tās personas klātbūtnes, kuru sauc pie administratīvās atbildības, un institūcija (amatpersona) administratīvā pārkāpuma lietu izskata un lēmumu lietā pieņem rakstveida procesā, pamatojoties uz lietā esošajiem dokumentiem. Izskatot lietu rakstveida procesā, institūcija (amatpersona) rakstveida procesa būtībai atbilstošā veidā procesa dalībniekiem nodrošina to pašu tiesību apjomu, ko mutvārdu procesā.

(2) Tiesa administratīvo pārkāpumu lietas izskata rakstveida procesā.

(3) Institūcija (amatpersona), kas izskata administratīvā pārkāpuma lietu, var pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu, bet ne ilgāk par diviem mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām. Šādā gadījumā uzskatāms, ka attiecīgi pagarinās arī administratīvā pārkāpuma lietvedības noilguma termiņš.

(4) Iepazīšanās ar administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem tiek nodrošināta attālināti pēc attiecīga personas parakstīta pieteikuma nosūtīšanas iestādei, uz personas norādīto e-pasta adresi triju darbdienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas tiek nosūtot skenētas lietas materiālu kopijas.

Likuma 5. pantā ir regulēta administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšana ārkārtējās situācijas laikā. Administratīvo pārkāpumu lietas var iedalīt divās lietu kategorijās – lietas, ko izskata uzreiz pēc pārkāpuma konstatēšanas pārkāpuma izdarīšanas vietā, un lietas, ko izskata iestādē. Ja administratīvā pārkāpuma lietu nav iespējams izskatīt pārkāpuma izdarīšanas vietā, procesa dalībnieki tiek aicināti ierasties uz iestādi uz lietas izskatīšanu. Ievērojot to, ka vienas lietas izskatīšanas laikā vienuviet var pulcēties samērā liels cilvēku skaits (persona, kuru sauc pie atbildības, aizstāvis, amatpersona, cietušais, ja tāds ir lietā, vai tā pārstāvis, liecinieki utt.), ārkārtējās situācijas laikā epidemioloģiskās drošības risku mazināšanai likums paredz instrumentus, kā ierobežot klātienes kontaktus administratīvo pārkāpumu lietvedības ietvaros.

Likums piešķir institūcijai (amatpersonai) tiesības administratīvā pārkāpuma protokolu sastādīt bez tās personas klātbūtnes, kuru sauc pie administratīvās atbildības. Tās ir amatpersonas tiesības, bet ne pienākums. Proti, ja amatpersona atzīst to par lietderīgu, tā var sastādīt protokolu pie atbildības saucamās personas klātbūtnē, taču tam ir jābūt pamatotam ar īpašu vajadzību. Pie atbildības saucamajai personai nav subjektīvo tiesību pieprasīt protokola sastādīšanu tās klātbūtnē. Ja institūcija (amatpersona) nolemj protokolu sastādīt klātienē, ir jāievēro valstī noteiktās epidemioloģiskās drošības prasības.

Likums noteic, ka institūcija (amatpersona) administratīvā pārkāpuma lietu izskata un lēmumu lietā pieņem rakstveida procesā, pamatojoties uz lietā esošajiem dokumentiem. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (turpmāk – LAPK) šobrīd paredz iespēju lietas izskatīt rakstveida procesā tikai tiesas stadijā, taču iestādēm šādas tiesības LAPK nepiešķir. Tā kā ārkārtējā situācija pati par sevi nav pamats administratīvo pārkāpumu lietvedības apturēšanai, taču vienlaikus ir jāpasargā personas no veselības apdraudējuma, likumdevējs ir noteicis, ka iestādes stadijā administratīvo pārkāpumu lietas ir izskatāmas rakstveida procesā. Vienlaikus likums paskaidro rakstveida procesa būtību – lēmumu lietā pieņem, pamatojoties uz lietā esošajiem dokumentiem.

Institūcijām (amatpersonām) jāņem vērā, ka rakstveida process ir viena no procesa iespējamām formām, kas atšķiras ar komunikācijas veidu, taču procesa norises kārtību un procesa dalībnieku tiesību apjomu tas neietekmē. Likums expressis verbis noteic, ka, izskatot lietu rakstveida procesā, institūcija (amatpersona) rakstveida procesa būtībai atbilstošā veidā procesa dalībniekiem nodrošina to pašu tiesību apjomu, ko mutvārdu procesā.

Likums paredz detalizētāku regulējumu attiecībā uz vienu no personām nodrošināmajām tiesībām – likuma 5. panta ceturtā daļa regulē kārtību, kādā ir nodrošināmas procesā iesaistīto personu tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, proti, lietas materiāli triju darbdienu laikā pēc attiecīga pieteikuma saņemšanas ir nosūtāmi uz personas norādīto e-pasta adresi. Taču apstāklis, ka likums īpaši atrunā tikai vienu no procesa dalībnieku tiesībām, nenozīmē, ka citas tiesības nav jānodrošina. Rakstveida procesā personām ir jānodrošina tiesības tikt uzklausītām, tiesības izteikt lūgumus utt. Organizējot savu darbu, amatpersonām ir jāņem vēra likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 2. pantā noteiktos principus, tostarp atsakoties no juridiskā formālisma un darba organizāciju pielāgojot ārkārtējās situācijas apstākļiem.

Ņemot vērā, ka lietas izskatīšana rakstveida procesā prasa vairāk laika nekā mutvārdu procesā, kā rezultātā iestādēm varētu būt grūtības iekļauties LAPK 270. pantā noteiktajā lietas izskatīšanas termiņā, likums paredz iespēju pagarināt lietas izskatīšanas termiņu, bet ne ilgāk par diviem mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām. Kaut arī likums to nenoteic, institūcijai (amatpersonai) lēmums par lēmuma pieņemšanas termiņa pagarinājumu ir jāpaziņo procesa dalībniekiem.

Lai nerastos pārpratumi attiecībā uz lēmuma pieņemšanas pieļaujamību termiņa pagarinājuma gadījumā, likums arī noteic, ka, pagarinot lēmuma pieņemšanas termiņu, attiecīgi pagarinās arī administratīvā pārkāpuma lietvedības noilguma termiņš. Tas nozīmē, ka, ja ārkārtējās situācijas laikā būs iestājies lietvedības noilgums, taču amatpersona līdz noilguma termiņa beigām būs pieņēmusi lēmumu par lēmuma pieņemšanas termiņa pagarinājumu, lēmumu lietā varēs pieņemt arī pēc noilguma termiņa notecējuma. Taču tas nevar notikt vēlāk par diviem mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām.

Tiesām LAPK paredz iespēju lietas izskatīt rakstveida procesā, taču vienlaikus LAPK paredz, ka rajona (pilsētas) tiesa mutvārdu procesu nosaka, ja to lūdz persona, kura saukta pie administratīvās atbildības, cietušais vai prokurors. Ārkārtējās situācijas laikā tiesas būs tiesīgas visas lietas neatkarīgi no procesa dalībnieku lūguma izskatīt rakstveida procesā.

6. pants

(1) Procesa virzītājs uz valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laiku var apturēt kriminālprocesu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 378. pantā noteikto kārtību, ja ir veiktas visas procesuālās darbības, kas iespējamas bez aizdomās turētā vai apsūdzētā, un ja ir noskaidroti apstākļi, kas liedz aizdomās turētajam vai apsūdzētajam piedalīties kriminālprocesā saistībā ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju.

(2) Valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā var nepiemērot Kriminālprocesa likuma 140. panta 2.¹, piekto un septīto daļu, ja procesa virzītājam ir iespējams ar tehniskiem līdzekļiem pārliecināties par citā telpā vai ēkā esošās personas identitāti.

[1] Attiecībā uz likuma 6. panta pirmo daļu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 378. pantu procesa virzītājs aptur kriminālprocesu, ja ir veiktas visas procesuālās darbības, kas iespējamas bez aizdomās turētā vai apsūdzētā, un ja ir konstatēts kāds no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem. Starp šiem apstākļiem nav minēts neviens tāds apstāklis, uz kura pamata kriminālprocesu varētu apturēt, ja, piemēram, aizdomās turētais vai apsūdzētais ir spiests atrasties pašizolācijā uz noteiktu laiku, proti, ievērojot valstī izsludināto ārkārtējo situāciju, kriminālprocesos var tikt konstatēti gadījumi, kad kriminālprocesa turpmāka virzība nav iespējama bez aizdomās turētā vai apsūdzētā, kuram procesuālajās darbībās liedz piedalīties ārkārtējā situācijā noteiktie ierobežojumi. Tādēļ procesa virzītājam ar šā likuma 6. panta pirmo daļu ir noteiktas tiesības lemt jautājumu par kriminālprocesa apturēšanu (nevis kā pienākums), ievērojot Kriminālprocesa likuma 378. pantā noteikto kārtību. Vienlaikus jāatzīmē, ka kriminālprocesa apturēšana neietekmēs Kriminālprocesa likuma 277. pantā noteikto apcietinājuma termiņa tecējumu.

Norma atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām, kas izriet no Konvencijas 6. panta un 1. protokola 1. panta, jo procesa apturēšana un ar to saistīto personas tiesību ierobežošanas termiņu apturēšana nepieciešama vispārējo sabiedrības interešu nodrošināšanai. Turklāt norma pieprasa procesa virzītājam pirmstiesas kriminālprocesa apturēšanai noskaidrot, ka attiecībā uz aizdomās turēto vai apsūdzēto pastāv apstākļi, kas liedz viņam piedalīties kriminālprocesā saistībā ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju, proti, pirms kriminālprocesa apturēšanas virzītājam ir jāveic individuālo apstākļu izvērtējums.

[2] Attiecībā uz 6. panta otro daļu.

Ievērojot valstī izsludināto ārkārtējo situāciju, lai varētu turpmāk nodrošināt iespēju veikt atsevišķas procesuālās darbības attālināti, tādējādi pēc iespējas izvairoties no kriminālprocesā iesaistīto personu tieša kontakta klātienē, likumprojekta 6. panta otrajā daļā iekļauta norma, kas atļauj atkāpes no Kriminālprocesa likuma 140. pantā noteiktās telefonkonferences vai videokonferences norises kārtības, t.i., procesuālā darbība vietā, kur atrodas persona, kura piedalās procesuālajā darbībā, noritētu bez pilnvarotās personas klātbūtnes gadījumos, kad procesa virzītājs pats var pārliecināties par iesaistītās personas identitāti, piemēram, videokonferences režīmā, ja tiek uzrādīts personu apliecinošs dokuments. Minētais būtiski atvieglos procesuālās darbības norisi gadījumos, kad tā tiek veikta videokonferences režīmā, proti, persona varētu atrasties savā dzīvesvietā un tai nebūtu vajadzība doties uz institūciju, lai pilnvarotā persona pārliecinātos par viņas identitāti.

7. pants

Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome un Latvijas Zvērinātu notāru padome var noteikt ierobežojumus apmeklētāju pieņemšanai klātienē vai lemt par tās pārtraukšanu zvērinātu tiesu izpildītāju un zvērinātu notāru prakses vietās. Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome un Latvijas Zvērinātu notāru padome var noteikt nosacījumus, atbilstoši kuriem zvērināts tiesu izpildītājs un zvērināts notārs var lemt par amata darbības atlikšanu, ja tās izpilde nav saistīta ar nozīmīgu tiesību aizskārumu vai objektīvu steidzamību un tās izpilde var būt saistīta ar paaugstinātu risku iesaistītajām personām inficēties ar Covid-19.

Tā kā gan Tiesu izpildītāju likums, gan Notariāta likums noteic pienākumu noteiktu stundu skaitu pieņemt apmeklētājus klātienē zvērinātu tiesu izpildītāju un zvērinātu notāru prakses vietās, šis likums Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomei un arī Latvijas Zvērinātu notāru padomei kā attiecīgi zvērinātu tiesu izpildītāju un zvērinātu notāru pārstāvības un uzraudzības institūcijām piešķir tiesības noteikt ierobežojumus apmeklētāju pieņemšanai klātienē vai lemt par tās pārtraukšanu.

Tāpat paredzēts, ka minētās institūcijas var noteikt nosacījumus, atbilstoši kuriem zvērināts tiesu izpildītājs un zvērināts notārs var lemt par amata darbības atlikšanu, ja amata darbības izpilde nav saistīta ar nozīmīgu tiesību aizskārumu vai objektīvu steidzamību un tās izpilde iesaistītajām personām var būt saistīta ar paaugstinātu risku inficēties ar Covid-19.

Piemēram, paredzēt, ka noteiktu izpildu darbību, kas paredz tiešu kontaktu ar personām, piemēram, izlikšanu, ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā, kustamās mantas vai nekustamā īpašuma apķīlāšanu, tāpat arī notariālo darbību veikšanas iespējamība un nepieciešamība ir vērtējama no iespējamiem riskiem amata darbību izpildē iesaistītajām personām inficēties ar Covid-19.

8. pants

(1) Ja Latvijas Republikā izsniegtam personu apliecinošam dokumentam beidzies derīguma termiņš, šis personu apliecinošais dokuments joprojām ir izmantojams personas identificēšanai ārkārtējās situācijas laikā Latvijas Republikā. Personu apliecinoša dokumenta turētājs dokumentus jauna personu apliecinoša dokumenta izsniegšanai iesniedz 30 dienu laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas.

(2) Persona, kurai personas apliecība nepieciešama elektroniskai identitātes pārbaudei, kā arī droša elektroniskā paraksta radīšanai, attālināti var saņemt pagaidu personas apliecību, piesakoties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Pagaidu personas apliecībā iekļauj iepriekš izsniegtajā personu apliecinošā dokumentā iekļautos biometrijas datus un informāciju, kas nepieciešama personas apliecības turētāja elektroniski identitātes pārbaudei, kā arī droša elektroniskā paraksta radīšanai.

Personu apliecinošu dokumenta likuma 16. panta pirmajā daļā ir uzskaitīti tie tiesiskie pamati, kuriem iestājoties personu apliecinošs dokuments kļūst lietošanai nederīgs. Viens no šādiem tiesiskajiem pamatiem ir personu apliecinoša dokumenta derīguma termiņa izbeigšanās. Minētais tiesiskais pamats personu apliecinoša dokumenta nederīgumam ir visbiežākais iemesls jauna personu apliecinoša dokumenta izsniegšanai.

Savukārt šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt sociālo distancēšanos un nepakļaut personas inficēšanās riskam, samazinot tiešus kontaktus ar citām personām. Proti, tiek mazināts personu skaits sabiedriskā transportā, kuras dodas uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, un attiecīgā pakalpojuma gaidīšanas rindā, gan arī tiek mazināts tiešs kontakts ar personām un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodarbinātajiem.

Norādāms, ka personu apliecinoša dokumenta turētājam ir pienākums iesniegt dokumentus jauna personu apliecinoša dokumenta izsniegšanai 30 dienu laikā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka personu apliecinošs dokuments, kuram ir beidzies derīguma termiņš, ir izmantojams tikai personas identificēšanai ārkārtējās situācijas laikā Latvijas Republikā. Ceļošanai šāds dokuments nav izmantojams. Tāpat arī ar ārkārtējās situācijas atcelšanu šāds dokuments vairs nav izmantojams personas identificēšanai.

Visos citos gadījumos, izņemot gadījumu, kad personu apliecinošam dokumentam ir beidzies derīguma termiņš, kad personu apliecinošs dokuments ir kļuvis lietošanai nederīgs vai personu apliecinošs dokuments ir saņemams pirmreizēji (personai sasniedzot 15 gadu vecumu), personai ir pienākums saņemt (jaunu) personu apliecinošu dokumentu, pēc iespējas attālināti sazinoties ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, piesakot apmeklējumu.

Lai ārkārtējās situācijas apstākļos personai nodrošinātu iespēju apliecināt savu identitāti elektroniskajā vidē un izmantot drošu elektronisko parakstu, tiesību norma paredz personai, attālināti sazinoties ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, izteikt nepieciešamību saņemt droša elektroniskā paraksta un identitātes elektroniskajā vidē apliecināšanas sertifikātus.

Uz personas pieprasījuma pamata Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, izmantojot personas iepriekš sniegtos biometrijas datus un informāciju, sagatavos pagaidu personas apliecību ar derīgiem droša elektroniskā paraksta un identitātes elektroniskajā vidē apliecināšanas sertifikātiem.

Lai nodrošinātu sociālo distancēšanos un nepakļautu personas inficēšanās riskam, persona, iepriekš piesakot savu apmeklējumu, pagaidu personas apliecību saņems attiecīgajā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļā. Līdz ar to personai attiecīgā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļa būs jāapmeklē tikai vienu reizi, nevis divas reizes, kā tas būtu parastā situācijā.

Pagaidu personas apliecība saturēs skaidri saskatāmu atzīmi, ka šis ir pagaidu dokuments un tajā esošie droša elektroniskā paraksta un identitātes elektroniskajā vidē apliecināšanas sertifikāti tiks anulēti pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas.

11. pants

Administratīvā soda – administratīvais arests – izpilde neatkarīgi no soda izciešanas noilguma termiņa tiek atlikta. Administratīvais arests, kurš šā iemesla dēļ netiks izpildīts un kuram iestājies noilgums, pēc ārkārtējās situācijas beigām nav izpildāms.

Regulējums par administratīvā aresta izpildi ārkārtējās situācijas apstākļos ir ietverts MK 2020. gada 12. marta rīkojumā Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" un ir pārņemts likumā "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību".

LAPK 317. panta noteic, ka lēmumu par administratīvo arestu izpilda divu gadu laikā no lēmuma par administratīvo arestu nodošanas izpildei. Administratīvo arestu izpilda Valsts policijas telpās, kurās vienlaikus atrodas vairākas personas. Šāda personu plūsma ārkārtējās situācijas laikā nav pieļaujama, jo rada nekontrolējamas inficēšanās riskus gan attiecīgajās telpās jau esošajiem, gan sabiedrībā kopumā.

Visas personas, kurām ir jāizpilda administratīvais arests, var nosacīti iedalīt divās grupās:

1) personas, attiecībā uz kurām ārkārtējās situācijas laikā aresta izpildes noilgums nebūs iestājies. Šajā gadījumā nav saskatāmas problēmas aresta izpildes atlikšanai, jo arī šobrīd praksē aresta izpilde nereti notiek, policijai un sodītajai personai vienojoties par izpildes laiku;

2) personas, attiecībā uz kurām ārkārtējās situācijas laikā iestāsies aresta izpildes noilgums. Šajā situācijā ir jāizvērtē aresta izpildes atlikšanas pieļaujamība.

Vērtējot iestādes iespējas neizpildīt arestu, konstatējama divu sabiedrības interešu sadursme – no vienas puses, jānodrošina sabiedrības drošība, pēc iespējas samazinot bīstamās infekcijas slimības izplatības risku, no otras puses, jānodrošina soda neizbēgamības princips, kas ir viens no būtiskākajiem sodu tiesību principiem. Šajā situācijā ir pamatoti atzīt, ka sabiedrības drošībai ir dodama priekšroka, īpaši ņemot vērā, ka personām, kurām ir jāizcieš administratīvais arests, tas nav vienīgais piemērotais soda veids – lielākoties tiek piemērots arī naudas sods un tiesību atņemšana, tāpēc personas nepaliek nesodītas.⁴

Ievērojot iepriekš minēto, gadījuma, ja ārkārtējās situācijas laikā arestam būs iestājies izpildes noilgums, tas vairs nebūs izpildāms – to expressis verbis noteic likuma 11. panta otrais teikums. Tas ir pamatojams arī ar apstākli, ka personai ir tiesības paļauties uz to, ka likumā noteiktajā termiņā neizpildītajam sodam vairs nav tiesisko seku. Turklāt jāņem vērā apstāklis, ka 2020. gada 1. jūlijā, spēkā stājoties Administratīvās atbildības likumam, administratīvais sods – administratīvais arests – vairs netiks nedz piemērots, nedz izpildīts. Tādējādi sabiedrības interešu aizkārums, neizpildot arestus, kam būs iestājies noilgums, ir ievērojami mazāks nekā indivīda tiesību aizskārums aresta izpildes noilguma termiņa pagarināšanas gadījumā.

17. pants

(1) Ārkārtējās situācijas laikā ar atsevišķu lēmumu var apturēt valsts institūciju vai valsts kapitālsabiedrību izdotu sertifikātu, licenču, apliecinājumu, apliecību, caurlaižu, atļauju, reģistrācijas dokumentu un citu tamlīdzīgu dokumentu izsniegšanu.

(2) Ja atbilstoši ārējiem normatīvajiem aktiem minēto dokumentu izsniegšana ir Ministru kabineta kompetencē, šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu pieņem Ministru kabinets. Ja atbilstoši ārējiem normatīvajiem aktiem minēto dokumentu izsniegšana ir ministra vai ministra padotībā esošo iestāžu vai valsts kapitālsabiedrību kompetencē, šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu pieņem attiecīgais ministrs. Ja atbilstoši ārējiem normatīvajiem aktiem minēto dokumentu izsniegšana ir valsts drošības iestādes vadītāja kompetencē, šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu pieņem attiecīgās valsts drošības iestādes vadītājs. Ja atbilstoši ārējiem normatīvajiem aktiem minēto do­kumentu izsniegšana ir pašvaldības vai neatkarīgas pilntiesīgas autonomas institūcijas kompetencē, šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu pieņem attiecīgi pašvaldība vai neatkarīgā pilntiesīgā autonomā institūcija.

(3) Pieņemot šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu, vienlaikus tiek pieņemts lēmums, ar kuru tiek noteikts jau izsniegtā sertifikāta, licences, apliecinājuma, apliecības, caurlaides, atļaujas, reģistrācijas dokumenta un citu tamlīdzīgu dokumentu izmantošanas termiņš, kas nevar būt ilgāks par trim mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām.

Likuma izstrādes gaitā tika saņemti daudzi ierosinājumi no ministrijām par apliecinošo dokumentu izsniegšanas apturēšanu un termiņu pagarinājumu. Lai izvairītos no pārlieku apjomīga regulējuma likuma līmenī, norma paredz, ka ārkārtējās situācijas laikā ar atsevišķu lēmumu var apturēt valsts institūciju vai valsts kapitālsabiedrību izdotu sertifikātu, licenču, apliecinājumu, apliecību, caurlaižu, atļauju, reģistrācijas dokumentu un citu tamlīdzīgu dokumentu izsniegšanu. Vienlaikus tiek pieņemts lēmums, ar kuru tiek noteikts jau izsniegto dokumentu izmantošanas termiņš, kas nevar būt ilgāks par trim mēnešiem pēc ārkārtējās situācijas beigām.

Šādam lēmumam jābalstās uz objektīva pamata – mazināt Covid-19 izplatīšanās iespējamību un attiecīgi samazināt iedzīvotāju savstarpējo saskarsmi. Tādējādi šī norma piemērojama gadījumos, kad apliecinošo dokumentu saņemšanai nepieciešama personiska klātbūtne, piemēram, jākārto eksāmens vai jāfotografējas.

Piemēram, ārkārtas stāvokļa laikā ir ierobežota iespēja transportlīdzekļu vadītājiem apmainīt tādu vadītāja apliecību, kurai ir beidzies derīguma termiņš. Tādējādi var noteikt, ka tāda Latvijas Republikā izsniegta transportlīdzekļu vadītāja apliecība, kurai ir beidzies derīguma termiņš un normatīvajos aktos nepastāv šķēršļi šādas transportlīdzekļu vadītāju apliecības apmaiņai, ir izmantojama attiecīgās kategorijas atbilstošu transportlīdzekļu vadīšanai ārkārtējās situācijas laikā.

Saskaņā ar šo pantu ministrs drīkst pieņemt lēmumus arī par tādu atļauju un dokumentu termiņa pagarināšanu, kuru izsniegšana ir deleģēta privātpersonām (piemēram, medicīniskā izziņa vai atzinums, kas nepieciešams transportlīdzekļu vadītāja tiesību izmantošanai vai ieroču atļaujai).

Likumā "Par valsts noslēpumu" ir noteikti speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpuma objektiem pārbaužu termiņi. MK noteikumos ir noteikts pārbaudes termiņš komersantam industriālā drošības sertifikāta izsniegšanai. Lai veiktu pilnu personas vai komersanta pārbaudi, valsts drošības iestādei ir jāveic intervija par neskaidrajiem jautājumiem. Speciālās atļaujas anulēšanas vai atteikuma gadījumā personas uzklausīšana un intervija ir obligāta. Ņemot vērā, ka šie jautājumi ir klasificēti, to nav iespējams veikt tiešsaistē, neklātienē, izmantojot publiskos sakaru kanālus. Valstī noteiktās ārkārtējās situācijas gadījumā ir jābūt iespējai valsts drošības iestādes vadītājam pagarināt personas vai komersanta pārbaudes termiņu un vienlaikus pagarināt izsniegto speciālās atļaujas derīguma termiņu vai industriālās drošības sertifikāta termiņu. Šī norma tiks piemērota gadījumos, kad, lai varētu pieņemt galīgo lēmumu par speciālo atļauju pieejai valsts noslēpuma objektiem vai industriālā drošības sertifikāta izsniegšanu, ir nepieciešama personiska klātbūtne.

20. pants

Ar valsts institūcijas vadītāja lēmumu uz ārkārtējās situācijas laiku var pagarināt Iesniegumu likumā noteikto termiņu atbildes sniegšanai uz personas iesniegumu, ja iesniegums nav saistīts ar konkrētu personas tiesību aizskārumu vai interešu nodrošināšanu vai ārkārtējās situācijas apstākļiem.

Iesnieguma likuma 5. panta trešā daļa paredz, ka ie­stāde atbildi uz privātpersonas iesniegumu sniedz ne vēlāk kā viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas, ja likumā nav noteikts citādi. Lai dotu iespēju iestādēm maksimāli orientēt visus resursus uz ārkārtējās situācijas novēršanu, likumprojekts paredz iespēju iestādes vadītājam tiesības pagarināt atbildes sniegšanu uz privātpersonas iesniegumu, ja iesnieguma saturs nav saistīts ar konkretizētu privātpersonas tiesību aizskārumu vai interešu aizsardzību vai ārkārtējās situācijas apstākļiem. Minētās tiesības nekādā gadījumā nav izmantojamas pārmērīgi, jo personām īpaši ir jānodrošina iespēja operatīvi saņemt atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar apdraudējuma apstākļiem un ārkārtējo situāciju, kā arī personu tiesību nodrošināšanu, taču iesniegumu, kas ir, piemēram, globāla rakstura, nekonkretizēti utt., izskatīšana var tikt atlikta pēc krīzes laika. Jāņem vērā, ka minētā ierobežojošā tiesību norma ir jāvērtē Satversmes 104. panta kontekstā, kas paredz: "Ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības." Līdz ar to iestādei netiek piešķirtas tiesības neatbildēt uz iesniegumu, bet gan tikai atlikt atbildes sniegšanas termiņu uz vēlāku laiku. Krīzes apstākļos iestādēm steidzami ir jāpārstrukturē darba metodes, tāpat nevar izslēgt iespēju, ka, epidēmijai izplešoties, iestādei var trūkt personālsastāva, kas pilda pamata svarīgākās funkcijas, līdz ar to objektīvi mazsvarīgāku uzdevumu izpilde var tikt pagarināta, lai primāri iestāde maksimāli efektīvi darbotos krīzes novēršanai un situācijas stabilizēšanai, kā arī sniegtu nepieciešamo palīdzību iedzīvotājiem. Iestādes vadītājam ir jāvērtē konkrētā situācijā iesnieguma saturs, iestādes pamatfunkciju izpilde krīzes situācijā un pieejamie resursi.

21. pants

Ministru kabinetam ir tiesības noteikt ārkārtējā situācijā nepieciešamus pasākumus un valsts institūciju kompetenci papildus tam, kas noteikts likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 8. pantā, ja tas nepieciešams valsts apdraudējuma novēršanai vai tā seku pārvarēšanai, atbilst likumā "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" paredzētajam pieļaujamam tiesību ierobežojumu apjomam un nerada Latvijas Republikas Satversmē minēto institūciju kompetences ierobežojumu.

Valsts prezidenta 2020. gada 23. marta paziņojumā Nr. 8 "Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā" uzsvērts, ka ārkārtējās situācijas vadība ir MK uzdevums. Pārējie valsts konstitucionālie orgāni mūsu demokrātiskās valsts iekārtas noteiktās līdzsvara un atsvara sistēmas ietvaros, sargājot Satversmes pamatprincipus, savu kompetenci un procedūras īsteno tā, lai tiktu nodrošināta ārkārtējās situācijas vadība.

Ievērojot ar Covid-19 izplatības ierobežošanu saistīto pasākumu daudzveidību un neprognozējamo situācijas attīstību, likuma 21. pantā paredzēts paplašināt MK kompetenci ārkārtējās situācijas laikā. Tas nepieciešams, lai vajadzības gadījumā MK varētu lemt arī par tādu pasākumu noteikšanu un iestāžu kompetenci, kas nav minēti likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 8. pantā, un cīņā ar Covid-19 izplatību sabiedrības un valsts drošības nolūkā nepieciešamie soļi tiktu sperti savlaicīgi un tie neradītu bažas par pieņemto lēmumu leģitimitāti. MK lēmumiem jāatbilst likumā "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" paredzētajam pieļaujamajam tiesību ierobežojumu apjomam, un tie nedrīkst radīt Satversmē minēto institūciju kompetences ierobežojumu. Attiecīgi Saeima īstenos parlamentāro kontroli pār MK darbību.

25. pants

Ja attiecībā uz personu, kurai valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā jāveic īpaši epidemioloģiskās drošības pasākumi, pieņemts policijas lēmums par nošķiršanu vai tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas aizliedz atrasties mājoklī, un tā pati nav spējīga nodrošināt pašizolāciju, pašvaldība iespēju robežās nodrošina šai personai pašizolācijas vietu. Persona (izņemot personu ar invaliditāti un personu, kura atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu) sedz izdevumus, kas saistīti ar pašizolācijas vietas nodrošināšanu.

Likuma "Par policiju" 12. panta pirmās daļas 10.¹ punkts nosaka, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus, atbilstoši dienesta kompetencei ir tiesības, ja pastāv tūlītēji draudi, ka persona, kas atrodas mājoklī vai tā tuvumā, var nodarīt kaitējumu šajā mājoklī pastāvīgi dzīvojošas personas (turpmāk – aizsargājamā persona) dzīvībai, brīvībai vai veselībai, uz rakstveida pieteikuma pamata pieņemt lēmumu, kas uzliek par pienākumu pilngadīgai personai, kura rada draudus, atstāt mājokli, kur pastāvīgi dzīvo aizsargājamā persona, neatgriezties un neuzturēties šajā mājoklī un tā tuvumā (turpmāk – policijas lēmums par nošķiršanu) tuvāk par lēmumā noteikto attālumu uz laiku līdz astoņām dienām no lēmuma pieņemšanas brīža. Policijas lēmumā par nošķiršanu var noteikt arī aizliegumu personai, kas rada draudus, kontaktēties ar aizsargājamo personu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 250.⁴⁷ panta pirmo daļu tiesa var lemt par vairākiem pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļiem, tai skaitā tādu līdzekli, kas liedz atrašanos mājoklī, kur ir neizbēgama saskare ar vardarbībā cietušo personu, proti, pienākumu atbildētājam atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo prasītājs, un aizliegumu atgriezties un uzturēties tajā.

Vienlaikus MK 2020. gada 12. marta rīkojums Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" nosaka personu loku, kurām jāveic īpaši epidemioloģiskās drošības pasākumi, proti, tās ir personas, kuras ieradušās no ārvalstīm, personas, kuras Slimību profilakses un kontroles centrs ir noteicis kā Covid-19 infekcijas slimības kontaktpersonas un personas, kurām laboratoriski apstiprināta Covid-19 diagnoze un kuru veselības stāvoklis pieļauj ārstēšanos mājās.

Tādējādi, no vienas puses, jānodrošina draudu novēršana, pieņemot lēmumu par nošķiršanu vai pagaidu aizsardzības līdzekli, no otras puses, jānodrošina pārējo personu drošība saistībā ar noteiktajiem epidemioloģiskajiem drošības pasākumiem. Ja persona, kura ir minēto lēmumu adresāts, ietilpst to personu lokā, kurām jāveic īpaši epidemioloģiskās drošības pasākumi, pieņemot attiecīgo lēmumu, jābūt nodrošinātai vietai, kurā tā var izpildīt pašizolācijas (mājas karantīnas) pienākumu.

Tomēr ievērojot to, ka ne visām personām pašām būs iespējams pašizolēties ārpus savas dzīvesvietas, pašvaldība iespēju robežās nodrošinās šādas personas ar vietu, kurā tās var pašizolēties. Tāpat personai, izņemot personu ar invaliditāti un personu, kura atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu, ir noteikts pienākums segt pašvaldībai izdevumus, kas saistīti ar pašizolācijas vietas nodrošināšanu.

Lai tiktu nodrošināta tiesību normas efektīva piemērošana, ir nepieciešama institūciju mērķtiecīga un ātra sadarbība.

27. pants

Pašvaldība nekavējoties nodrošina bērna aprūpi bērnu aprūpes iestādē vai citās telpās, kuras ir pielāgotas bērnu īstermiņa aprūpei, pēc vecāka lūguma, ja vecāks ir saslimis ar Covid-19 un nav iespējams nodrošināt bērna atrašanos drošos apstākļos pie otra vecāka, radiniekiem vai citām bērnam tuvām personām.

Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 29. panta pirmajai daļai pašvaldības sociālais dienests sadarbībā ar bāriņtiesu nodrošina bērnam aprūpi pie ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniedzēja pēc vecāku lūguma, ja viņi veselības stāvokļa dēļ nespēj bērnu aprūpēt.

Savukārt likuma "Par valsts institūciju darbību ārkārtas situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" 27. pants paredz, ka situācijā, ja vecāks ir saslimis ar Covid-19 un nav iespējams nodrošināt bērna atrašanos drošos ap­stākļos pie otra vecāka, radiniekiem vai citām personām, pašvaldība pēc vecāka lūguma nekavējoties nodrošina bērna aprūpi bērnu aprūpes iestādē vai citās telpās, kas ir pielāgotas bērnu īslaicīgai aprūpei. Tas nozīmē, ka bērnu īslaicīgas aprūpes nodrošināšanai vecāks pats primāri apzina radiniekus un bērnam tuvākās personas un, ja nav iespējams nodrošināt bērna aprūpi pie minētajām personām, pašvaldība nodrošina bērna aprūpi drošos apstākļos tikai bērnu aprūpes iestādē vai citās telpās, kas ir pielāgotas bērnu īslaicīgai aprūpei. Bērna aprūpe nav nodrošināma pie aizbildņa vai audžuģimenē. Minētais pamatojas ar to, ka bērns, kurš ir dzīvojis vienā mājsaimniecībā kopā ar vecāku, kuram ir apstiprināta Covid-19 infekcija, ir uzskatāms par augsta inficēšanās riska kontaktpersonu un viņam ir jāievēro mājas karantīna.

Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 23. punktu pašvaldības īsteno bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā. Tādējādi pašvaldību pienākums ir proaktīvi apzināt iespējas pašvaldību teritorijā esošās ēkas pielāgot bērnu īslaicīgai izmitināšanai un aprūpei (piemēram, slēgto izglītības iestāžu, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju ēkas), lai nodrošinātu bērnu īslaicīgu aprūpi drošos apstākļos (laikā, kamēr vecāks atrodas stacionārā un nav iespējams bērnam nodrošināt aprūpi pie radiniekiem vai citām bērnam tuvām personām), vienlaikus ievērojot nepieciešamību bērnam nodrošināt 14 dienu izolācijas pasākumus un novērot bērna veselības stāvokli. Ja pašvaldībai nav iespējas pielāgot kādu ēku bērnu īslaicīgas aprūpes nodrošināšanai savā administratīvajā teritorijā, pašvaldībai jāapzina blakus esošo pašvaldību iespējas nodrošināt bērnu īslaicīgu aprūpi drošos apstākļos.

Lēmumu par bērna īslaicīgas aprūpes nodrošināšanu (vecāka slimības dēļ) pieņem attiecīgās administratīvās teritorijas bāriņtiesa.

33. pants

Valsts policija pēc Slimību profilakses un kontroles centra lūguma pieprasa un elektronisko sakaru komersanti tai sniedz datus (telefona numurs un atrašanās vieta) par personu, kuru Slimību profilakses un kontroles centrs ir identificējis kā ar Covid-19 inficētas personas kontaktpersonu vai personu, kurai laboratoriski apstiprināta Covid-19 diagnoze. Valsts policija no elektronisko sakaru komersanta saņemtos datus nodod Slimību profilakses un kontroles centram epidemioloģiskās izmeklēšanas veikšanai.

Slimību profilakses un kontroles centrs, konstatējot Covid-19 saslimšanas gadījumu, veic epidemioloģisko izmeklēšanu, lai noskaidrotu inficēšanās avotu un cilvēku loku, ar kuru saslimušajam notika ciešs kontakts. Ja slimnieks slikta veselības stāvokļa dēļ nav spējīgs sniegt informāciju vai arī nesadarbojas, vai sniedz epidemiologiem nepatiesu informāciju, tiek apdraudēta saslimšanas gadījuma patieso faktu noskaidrošana. Šādos gadījumos, veicot epidemioloģisko izmeklēšanu, ir nepieciešams iegūt pēc iespējas precīzāku informāciju par personas pārvietošanos noteiktā laikā. Informāciju par personas pārvietošanos noteiktā laikā var sniegt mobilā tālruņa atrašanās vietas dati, kuri saskaņā ar Elektronisko sakaru likumā ietverto regulējumu ir saglabājamie dati.

Elektronisko sakaru likuma 71.¹ panta pirmā daļa noteic, ka saglabājamie dati tiek saglabāti un nodoti pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, operatīvās darbības subjektiem, valsts drošības iestādēm, prokuratūrai un tiesai, lai aizsargātu valsts un sabiedrisko drošību vai nodrošinātu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un krimināllietu iztiesāšanu, kā arī Konkurences padomei, izmeklējot konkurences tiesību pārkāpumus, kas izpaužas kā aizliegtas vienošanās.

Lai operatīvi noskaidrotu saslimšanas apstākļus, precīzāk noteiktu iespējamās kontaktpersonas un veiktu atbilstošus epidemioloģiskās drošības pasākumus, arī Slimību profilakses un kontroles centram ir jāiegūst atrašanās vietas dati.

Ievērojot to, ka atrašanās vietas dati ļauj noteikt personas pārvietošanos noteiktā laikā un līdz ar to arī sadzīves paradumus, saglabājamo datu nodošana valsts iestādēm bez personas piekrišanas ir būtisks cilvēka pamattiesību ierobežojums. Proti, tā ir iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību, kuras ir nostiprinātas Satversmes 96. pantā. Tomēr šīs Satversmē nostiprinātās cilvēka tiesības nav absolūtas un tās var tikt ierobežotas. No Satversmes 116. panta izriet, ka Satversmes 96. pantā noteiktās personas tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Satversmes tiesa 2011. gada 14. marta spriedumā lietā Nr. 2010-51-01 norādīja, ka no starptautiskajiem cilvēktiesību aizsardzības dokumentiem vispirms izriet vispārīgie personas datu aizsardzības pamatprincipi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte un anonimitāte. Šo principu kontekstā likumdevējam ir konstitucionāli noteikts pienākums pieņemt tādus tiesību aktus, kas garantētu datu drošību, kā arī noteiktu samērīgus ierobežojumus to izmantošanai. Minētos principus konkretizē Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulas Nr. 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk – datu regula) 5. pants. Atbilstoši datu regulas 6. panta 1. punkta "d" apakšpunktam personas datu apstrāde ir atļauta, ja apstrāde ir vajadzīga, lai aizsargātu datu subjekta vai citas fiziskas personas vitālas intereses, saskaņā ar datu regulas 9. panta 2. punkta "c" un "i" apakšpunktā noteikto īpašu kategoriju personas datu apstrāde ir tiesiska, ja apstrāde ir vajadzīga, lai aizsargātu datu subjekta vai citas fiziskas personas vitālas intereses, ja datu subjekts ir fiziski vai tiesiski nespējīgs dot savu piekrišanu, kā arī apstrāde ir vajadzīga sabiedrības interešu dēļ sabiedrības veselības jomā, piemēram, aizsardzībai pret nopietniem pārrobežu draudiem veselībai vai augstu kvalitātes un drošības standartu nodrošināšanai, cita starpā zālēm vai medicīniskām ierīcēm, pamatojoties uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas paredz atbilstošus un konkrētus pasākumus datu subjekta tiesību un brīvību, jo īpaši dienesta noslēpuma, aizsardzībai.

Arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 15. pants ļauj Eiropas Savienības dalībvalstīm ieviest likumdošanas pasākumus sabiedrības drošības garantēšanai. Šādi izņēmuma tiesību akti ir iespējami tikai tad, ja tie ir nepieciešami, piemēroti un samērīgs pasākums demokrātiskā sabiedrībā.

Izvērtējot likumā paredzamās personu datu apstrādes samērīgumu, nepieciešamību un piemērotību, secināms, ka konkrētajā gadījumā ir ievēroti datu regulas 5. panta nosacījumi, paredzamajai personas datu apstrādei ir tiesisks mērķis un nolūks – sabiedrības drošības nodrošināšana, kas nav sasniedzams, izmantojot citus, personas tiesību uz datu aizsardzību mazāk aizskarošus līdzekļus, kā arī sabiedrības drošības nodrošināšana konkrētajā gadījumā ir prioritārāka pār atsevišķa datu subjekta tiesībām.

Papildus jānorāda, ka personas datu apstrādi veiks likumprojektā konkrēti noteiktas iestādes, ir noteikts konkrēts datu apjoms, apstrādi veicošajām iestādēm un amatpersonām ir saistošas datu regulas prasības par tehnisko un organizatorisko prasību nodrošināšanu un ievērošanu.

Ievērojot minēto un to, ka personas pamattiesības tiek ierobežotas, lai nodrošinātu sabiedrības drošību, proti, novērstu sabiedrības veselības apdraudējumu un mazinātu Covid-19 izplatību, personas pamattiesību ierobežojums ir uzskatāms par attaisnojamu un samērīgu.

Līdz ar to likums paredz, ka Valsts policija, pamatojoties uz Slimību profilakses un kontroles centra pieprasījuma, pieprasīs un elektronisko sakaru komersanti sniegs Valsts policijai datus par personu, kuras Slimību profilakses un kontroles centrs ir noteicis kā Covid-19 infekcijas slimības kontaktpersonas, un personu, kurām laboratoriski apstiprināta Covid-19 diagnoze, telefona numuru un atrašanās vietu. Savukārt Valsts policija šos datus nodos Slimību kontroles un profilakses centram, nodrošinot datu apmaiņu diennakts režīmā.

36. pants

(1) Pašvaldības saistošie noteikumi, kas izdoti, lai noteiktu ārkārtējās situācijas laikā īstenojamos pasākumus, stājas spēkā nākamajā dienā pēc to parakstīšanas, ja tajos nav noteikts cits spēkā stāšanās laiks. Republikas pilsētas domes un novada domes saistošos noteikumus un to paskaidrojuma rakstu publicē oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" un pašvaldības mājaslapā.

(2) Saistošos noteikumus pašvaldība triju dienu laikā rakstveidā vai elektroniski nosūta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai zināšanai.

Lai nodrošinātu pašvaldību operatīvu rīcību ārkārtējās situācijas laikā un dotu iespēju pieņemt pamatotus un lietderīgus lēmumus, piešķirot atbalstu iedzīvotājiem, nepieciešams tiesiskais pamats pielāgot saistošo noteikumu normas valstī izsludinātā ārkārtējā situācijā saistībā ar Covid-19.

37. pants

Iepirkumu uzraudzības birojam ir tiesības organizēt apstrīdēšanas iesniegumu izskatīšanu bez lietas dalībnieku uzklausīšanas klātienē. Lietas dalībniekiem ir tiesības iesniegt papildu viedokli rakstveidā, to nosūtot elektroniski Iepirkumu uzraudzības birojam, ne vēlāk kā vienu darbdienu pirms paziņotā iesnieguma izskatīšanas sēdes datuma.

Likuma 37. pants paredz īpašu kārtību apstrīdēšanas iesniegumu izskatīšanai Iepirkumu uzraudzības birojā. Proti, tas noteic, ka Iepirkumu uzraudzības birojam ir tiesības organizēt apstrīdēšanas iesniegumu izskatīšanu bez lietas dalībnieku uzklausīšanas klātienē. Lietas dalībniekiem ir tiesības iesniegt papildu viedokli rakstveidā, to nosūtot elektroniski Iepirkumu uzraudzības birojam, ne vēlāk kā vienu darbdienu pirms paziņotā iesnieguma izskatīšanas sēdes datuma.

Publisko iepirkumu likuma 71. pantā ir noteikta iesnieguma par administratīvā akta apstrīdēšanu izskatīšanas kārtība, saskaņā ar kuru Iepirkumu uzraudzības birojam ir jārīko iesnieguma izskatīšana klātienes sēdēs, uzklausot lietas dalībnieku viedokļus. Lai nodrošinātu piesardzības pasākumus Covid-19 laikā un samazinātu klātienes dalības pienākumus, kas izriet no Publisko iepirkumu likuma, šajā likumā ir paredzētas lietas dalībnieku tiesības savu viedokli sniegt rakstveidā.