Kā iekšlietu iestādes tiek galā ar saviem pienākumiem ārkārtējās situācijas laikā? Kas sagādā lielākās grūtības? Vai pietiek individuālās aizsardzības līdzekļu, vai darbiniekiem ir droši darba apstākļi?

Šobrīd, manuprāt, iekšlietu dienesti paaugstinātas slodzes un riska apstākļos tiek galā ar saviem uzdevumiem. Uzskatu, ka tie profesionāli pilda savus dienesta pienākumus. Pilnībā pievienojos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšniekam ģenerālim O. Āboliņam, kurš ir teicis, ka iekšlietu sistēma neatkarīgi no situācijas jebkuros apstākļos izpildīs dienestiem uzticētos uzdevumus.

Tomēr tādai pašai attieksmei vajadzētu būt arī no valsts puses attiecībā uz iekšējās drošības un civilās aizsardzības stiprināšanu miera laikā. Ja jūs ielūkotos Nacionālajā attīstības plānā, jūs redzētu, ka tiesiskums un drošība līdz šim nav bijuši mūsu valsts prioritāte. Tāpēc ārkārtas situācijā nākas pieņemt ārkārtas lēmumus. Es gribu arī atgādināt, ka uz materiālo rezervju trūkumu es norādīju jau 2019. gadā un prasīju tām budžeta finansējumu, bet man tika norādīts, lai es virzu to kā Iekšlietu ministrijas politisko iniciatīvu. Atvainojiet – kā visas sabiedrības civilajai aizsardzībai paredzēti līdzekļi var būt viena ministra politiskā iniciatīva?

Gada sākumā, rēķinoties ar gaidāmajām problēmām, mēs konstatējām, ka lielākās grūtības noteikti būs ar mūsu darbinieku nodrošināšanu ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, jo to vienkārši nebija pietiekamā apjomā. Diemžēl līdz šim valstij materiālo rezervju, individuālās aizsardzības līdzekļu uzkrājumu veidošana nav bijusi prioritāte. Tuvojoties pandēmijai, valdība apzinājās šo problēmu un no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķīra finansējumu materiālo rezervju nodrošināšanai un individuālo aizsardzības līdzekļu iepirkumiem, kurus mēs operatīvi noorganizējām. Iekšlietu dienesti kopā ar Valsts nodrošinājuma aģentūru izveidoja rezervi zināmam laika posmam – mēs paši spējām nodrošināt Covid-19 pandēmijas mazināšanā iesaistītos darbiniekus ar individuālās aizsardzības līdzekļiem – sejas vizieriem, maskām, respiratoriem, gumijas cimdiem, kombinezoniem, brillēm. Pašreizējo stāvokli nevar salīdzināt ar situāciju, kādā mēs bijām janvārī. Šobrīd mums ir vairāku nedēļu rezerves.

Jāatzīst, ka tirgū ir jūtams individuālo aizsardzības līdzekļu trūkums, uzdarbojas arī spekulanti un viltus preču izplatītāji. Mums izdevās rast risinājumu un iegādāties individuālās aizsardzības līdzekļus par saprātīgu cenu, ar galveno fokusu uz vietējiem ražotājiem, no ārzemēm mēs iepirkām tikai to, ko nevarējām atrast Latvijā.

Šie mūsu iepirkumi notika neatkarīgi no plānotajiem kopējiem valsts centralizētajiem iepirkumiem, kas, manā skatījumā, joprojām nenorit pietiekami raiti. Turpmāk paredzēts, ka šāda veida iepirkumus veiks centralizēti Nacionālo bruņoto spēku vadībā. Es ceru, ka turpmāk tas tiks labi organizēts un koordinēts, lai apgādāti tiktu visi, kam tas nepieciešams, – mediķi, iekšlietu darbinieki, bruņotie spēki utt., izslēdzot korupcijas un valsts līdzekļu izšķērdēšanas riskus.

Šobrīd koronavīrusa izplatība Latvijā par laimi nenotiek tik strauji, kā mēs baidījāmies. Varbūt pārāk lielas aizsargtērpu rezerves šobrīd nemaz nevajag veidot? Vai nav tā, ka šie aizsarglīdzekļi var ar laiku kļūt nederīgi lietošanai un valsts nauda izrādīsies lieki iztērēta?

Ir draudi, kas diemžēl pastāv vienmēr un kas ir arī aprakstīti valsts aizsardzības plānos: uzbrukums ar bioloģiskiem vai kodolieročiem, teroristu uzbrukums, dažādas infekcijas slimības, kas, kā mēs redzam, ļoti viegli izplatās globalizācijas apstākļos. Bet nepietiek ar to, ka šie riski ir apzināti, ir nepieciešams būt gataviem to novēršanai. Mēs runājam par visas Latvijas civilo aizsardzību.

Vai jūs ar to domājat, ka mums būtu nepieciešama atgriešanās pie civilās aizsardzības mācībām, kādas, piemēram, skolās un darbavietās notika padomju okupācijas laikos?

Ja jūs paprasītu apkārt esošajiem cilvēkiem – cik daudzi varētu jums atbildēt, kas konkrēti viņiem būtu jādara apdraudējuma apstākļos, lai izglābtos paši un izglābtu citus? Mums noteikti ir nepieciešams ne vien veidot attiecīgo dienestu materiālās rezerves, bet arī apmācīt sabiedrību.

Tas, cik efektīvi valsts tiek galā ar šāda veida problēmām, noteikti ietekmē arī tās tālāko likteni. Es lasu zinātnieku pētījumus par 20. gadsimta sākuma epidēmiju – spāņu gripu. Tās valstis, kuras ātrāk un efektīvāk īstenoja karantīnas pasākumus un labāk spēja kontrolēt slimības izplatību, pēc tam ātrāk varēja atgriezties "normālajā" dzīvē un sākt ekonomikas atjaunošanu. Tāpēc es atbalstīju ideju, ka pandēmijas sākumposmā ir aktīvāk jārīkojas. Ja redzējām, ka vīrusa izplatības centrs ir Rīga, manuprāt, varēja lemt par karantīnas noteikšanu pilsētai, lai nepieļautu izplatību tālāk pa visu valsti. Tāpat, iespējams, vajadzēja ātrāk lemt par ārējo robežu slēgšanu, par tranzīta transporta kontroli, lai tas nevajadzīgi neapstātos Latvijā, utt. Jebkura vilcināšanās nozīmē, ka pēc tam visi pasākumi vīrusa ierobežošanai nepieciešami ilgāku laiku, bet tas savukārt nozīmē lielāku negatīvu ietekmi uz ekonomiku un lēnāku valsts atkopšanos.

Par saslimstības skaitļiem runājot, ir jāsaprot dažas lietas. Pirmkārt, oficiālajā statistikā netiek norādīti saslimušo cilvēku ģimenes locekļi, kaut gan tiek pieņemts, ka viņi arī visticamāk ir inficējušies. Otrkārt, jau vairākas nedēļas vairs nav iespējams izsekot tā sauktajai epidemioloģiskajai ķēdei, kas nozīmē, ka mēs nezinām visus, kas slimību pārnēsā. Tātad saslimušo faktiski, iespējams, ir daudz vairāk, nekā oficiāli zināms.

Latvija cenšas jaunu Covid-19 gadījumu atklāšanu, kontaktu meklēšanu un izolēšanu kombinēt ar sociālās distancēšanās pasākumiem. Ņemot vērā veselības dienestu, iekšlietu sistēmas, pašvaldības policijas ievērojamo preventīvo darbu, uzskatu, ka šobrīd varam aprobežoties ar valdības noteiktajiem ierobežojumiem. Turklāt redzam, ka arī sabiedrības vairākums cenšas ievērot distancēšanās noteikumus, kas ir priekšnoteikums vīrusa izplatības apstādināšanai. Laiks, kad bija nepieciešams pielietot vīrusa bloķēšanas stratēģiju, lai vēl vairāk samazinātu inficēto personu skaitu un nepieļautu vīrusa nekontrolētu transmisiju valstī, jau ir pagājis. Šobrīd daudz svarīgāki ir operatīvi valdības lēmumi, lai sabiedrība un ekonomika spētu ātrāk atgūties un atsākt funkcionēt. Drošības līmeni ietekmē bezdarbs un iedzīvotāju zemais ienākumus apmērs.

Jūs tātad sākotnēji būtu gribējis veikt cita veida vai arī stingrākus slimības ierobežošanas pasākumus?

Pirmkārt, es gribu uzsvērt, ka inficētos cilvēkus nedrīkst uzskatīt par spitālīgajiem vai izstumt no sabiedrības. Visi pasākumi, ko mēs veicam vai varētu veikt, ir nepieciešami tikai sabiedrības drošībai, nevis šo cilvēku "sodīšanai". Otrkārt, visus šos pasākumus vada Veselības ministrija, jo šeit ir runa par sabiedrības veselību, nevis valsts ārējo vai iekšējo apdraudējumu. Tāpēc iekšlietu dienesti var nākt ar savu iniciatīvu, bet mums savā ziņā ir arī sasaistītas rokas, jo situāciju saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu vada epidemiologi, mums jāņem vērā viņu lēmumi.

Atbildot uz jūsu jautājumu – jā, es esmu piedāvājis attiecīgajos formātos apspriešanai pasākumus, kas, manuprāt, būtu lietderīgi. Pirmkārt, ar eksprestestu palīdzību (ja tādi būtu valstī iepirkti) noteikti pārbaudīt pilnīgi visus atbraucējus, kas Latvijā ierodas ar repatriācijas reisiem. Šobrīd atbraucēji diemžēl var paši izvēlēties – veikt testus vai neveikt. Pie atbilstošas medicīnas personāla un ekipējuma kapacitātes šāda veida procedūra ir diezgan ātra un operatīva. Nav jāgaida vairākas stundas analīžu rezultāti. Šāda testēšana vai vismaz temperatūras mērīšana ir svarīga drošai transportēšanai, inficēto pasažieru norobežošanai no personām, kurām uz pārbaudes brīdi netiek konstatēta Covid-19 diagnoze vai vismaz raksturīgās pazīmes. Pret­argumenti, ka šādas pārbaudes uz robežas ir neefektīvas un uz pārbaudes brīdi persona var vēl nebūt saslimusi, neiztur kritiku, jo no publiskām intervijām redzu, ka manai pozīcijai piekrīt arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadība. Otrkārt, vīrusa mazināšanas pasākumiem ir jāsākas jau uz valsts robežas, nevis pārsvarā valsts teritorijā. Tā ir mana pārliecība, no kuras es neatkāpšos.

Paldies dievam, sadarbībā ar Ārlietu ministriju, Rīgas domes pagaidu administrāciju, Satiksmes ministriju un citām Latvijas pašvaldībām pa šo laiku pēc mūsu iniciatīvas ir izdevies sakārtot repatriantu transportēšanas jautājumu. Mēs jau pirms reisa ienākšanas saņemam informāciju, uz kurieni cilvēkiem būs jādodas uz vai viņiem būs savs transports. Noskaidrojam pašvaldību iespējas drošā veidā nogādāt šos cilvēkus uz viņu faktisko dzīvesvietu, kur persona ievēros noteikto pašizolāciju. Ja pasažierim nav sava personiskā transporta un arī attiecīgā pašvaldība to nevar nodrošināt, sadarbībā ar Satiksmes ministriju un Rīgas domes pagaidu administrāciju tiek nodrošināts speciāli sagatavots publiskais transports. Šādai kārtībai vajadzēja strādāt jau no pirmajiem repatriācijas reisiem. Sadarbībā ar Valsts policiju esam ieguldījuši lielus resursus, lai nodrošinātu ārvalstu pilsoņiem, kas ierodas ar šiem reisiem, konvoju caur Latviju, neļaujot viņiem uzturēties mūsu valstī.

Vai šajā situācijā redzat kaut ko, kas dienestiem būtu jāmācās nākotnei?

No pieredzes noteikti ir jāmācās. Jāpārstrādā civilās aizsardzības plāns, valsts katastrofu medicīnas plāns, jāveido sadarbības "tilti" un kopīga apmācība medicīnas, iekšlietu un aizsardzības resoriem. Jāplāno valsts materiālās rezerves. Mums kā iekšlietu resoram ir svarīgi precīzi zināt, pie kāda epidemioloģiskā riska līmeņa jāslēdz ārējās vai iekšējās robežas. Lēmumus attiecībā uz drošību nevar pieņemt sajūtu līmenī.

Manuprāt, valstī noteikti jāveido vienots civilās aizsardzības centrs, kurā būtu jāapvieno ārkārtas zvanu centrs 112, Valsts robežsardzes koordinācijas centrs robežu pārvaldībai, kā arī dažādu nozaru eksperti, kas, izmantojot analītiskos rīkus, 24/7 režīmā monitorētu pasaules un Latvijas epidemioloģiskos, klimata, drošības u.c. riskus. Šāda institūcija varētu profesionāli vadīt krīzes, redzot un pārvaldot detaļas līdz pat tam, ka zinātu, kura slimnīca un ar kādu tehniskā aprīkojuma gatavību ir gatava uzņemt cilvēkus dabas katastrofas, epidēmijas vai jebkādu citu draudu gadījumā. Šāds centrs koordinētu dažādu dienestu rīcību – arī, piemēram, personu meklēšanu un citus gadījumus.

Šādam civilās aizsardzības centram būtu jāpārvalda arī valsts materiālās rezerves: tas palīdzētu koordinēt iepirkumus, loģistiku visiem resoriem, kuri iesaistīti krīžu, ārkārtas situāciju pārvarēšanā. Šobrīd redzam, ka līdz šim Veselības ministrija primāri ir domājusi par savu padotības iestāžu apgādi ar individuālās aizsardzības līdzekļiem, nemaz nejautājot, vai ar kombinezoniem, maskām, aizsargbrillēm, cimdiem, respiratoriem ir apgādāti arī policisti un robežsargi, kuri strādā plecu pie pleca ar mediķiem. Ārkārtas stāvoklis ieviesa korekcijas sadarbībā starp ministrijām un iestādēm.

Es ceru, ka šāds vienota civilās aizsardzības centra koncepts tiks attīstīts un realizēts.

Nesen pēc Iekšlietu ministrijas iniciatīvas tika būtiski palielināti administratīvie sodi par epidemioloģiskās drošības un ārkārtējās situācijas noteikumu pārkāpumiem. Kādi bija sodu palielināšanas mērķi, un vai tie tiks sasniegti? Nesen izskanēja ziņas, ka kāda persona jau divas reizes sodīta ar 1000 eiro naudas sodu. Vai domājat, ka to būs iespējams piedzīt?

Soda mērķis ir atturēt no likuma pārkāpšanas – ne vairāk un ne mazāk. Vīrusa pandēmijas laikā cilvēkiem savas individuālās intereses nevajadzētu stādīt augstāk par sabiedrības kolektīvās veselības interesēm. Pirms šiem grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 176.² pantā maksimālais sods par ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšanu bija noteikts 350 eiro apmērā, un bija acīmredzams, ka tas nekādā veidā nesekmēja un nekoriģēja daudzu cilvēku paradumus ārkārtas situācijas stāvoklī. Arī pēc likuma grozījumiem, kas palielināja piemērojamā administratīvā soda slieksni – fiziskām personām līdz 2000 eiro un juridiskām personām līdz 5000 eiro, salīdzinot ar sodu apmēriem citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, Latvija joprojām ir viena no iecietīgākajām valstīm. Sazinoties ar kolēģiem, zinu, ka, piemēram, Spānijā ir sodi vairāku desmitu tūkstošu eiro apmērā.

Visiem, kas uztraucas par sodu apmēru, jāatgādina, ka sodītas tiek tikai tās personas, kas pārkāpj likumu. Personiski es neesmu orientēts uz represīvas sistēmas izveidi, cilvēku sodīšanu. Diemžēl joprojām nākas sastapties ar indivīdiem, kuru veselais saprāts šķiet aizēnots un kas apzināti pārkāpj ārkārtas situācijas ierobežojumus, apdraudot līdzcilvēkus. Mēs redzam diezgan daudz cilvēku, kas šobrīd agresīvi izturas pret likumā noteiktajām prasībām un ir gatavi tās pārkāpt arī atkārtoti. Man nav saprotams, kāpēc atsevišķi cilvēki pat šādā ārkārtējā situācijā savas individuālās intereses tur augstāk par sabiedrības veselības interesēm.

Vai nav tā, ka sodi ir tik lieli, ka cilvēki savā ziņā nenotic, ka tie vispār būs jāsamaksā?

Sodu politiku Latvijā nosaka Tieslietu ministrija. Galvenais, lai sodu politika reāli dabā spēj atturēt potenciālos likuma pārkāpējus. Man bija atšķirīga pozīcija arī jautājumā par sodiem saistībā ar nelegālo cigarešu tirdzniecību. Uzskatīju, ka ir veidi, kā panākt soda izpildi, ja cilvēka rīcību nespēj koriģēt administratīvā atbildība, piemēram, tādā gadījumā jāatsakās no naudas soda, jānosaka sabiedriski derīgie darbi vai arī jānosaka kriminālatbildība, ja likums tiek atkārtoti pārkāpts.

Otrkārt, es gribu atgādināt, ka par sanitāri higiēniskās un epidemioloģiskās drošības noteikumu neievērošanu, ja šāda rīcība izraisījusi epidēmiju, saskaņā ar Krimināllikumu var tikt piemērots arī cietumsods. Lai iestātos kriminālatbildība, nav nepieciešama tīša vēlme kādu inficēt. Pietiek ar iespējamo seku apzināšanos.

Ir jau ierosināta kāda krimināllieta?

Manā rīcībā nav šādas informācijas, pašlaik, cik man zināms, ir tikai administratīvie sodi, Valsts policija ir ierosinājusi vairākas resoriskās pārbaudes. Es arī gribu atgādināt, ka neviens policists nebrauc patruļā ar mērķi uzlikt administratīvo sodu vai uzsākt kriminālprocesu. Mūsu uzdevums ir preventīvi novērst ārkārtas stāvokļa prasību neievērošanu. Primārais akcents tiek likts uz amatpersonas dialogu ar sabiedrību, skaidrošanu par konkrētām prasībām, kuras jāievēro vīrusa epidēmijas ierobežošanai.

Ir izskanējušas bažas, ka policijas un pašvaldību policijas kontrole dažos gadījumos varētu būt pārspīlēta. Teiksim, ja personas atrašanos mājās pārbauda trīs reizes dienā.

Pirmkārt, es gribētu izteikt pateicību un atbalstu pašvaldības policistiem, kas ir iesaistīti kārtības nodrošināšanā šajā laikā. Otrkārt, ir jāsaprot, ka gan valsts, gan pašvaldības policija saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu sniedz atbalstu Slimību profilakses un kontroles centram (turpmāk – SPKC) un Veselības inspekcijai.

Publiski ir izskanējusi Veselības inspekcijas kritika par pašvaldības policijas veikto pārbaužu intensitāti. Domāju, ka gan valsts, gan pašvaldības policija šai situācijā godprātīgi pilda savus pienākumus. Jāsaprot, ka SPKC un Veselības inspekcija šobrīd bez policijas atbalsta nespēj veikt atbilstošos preventīvos epidemioloģiskos pasākumus. Policijas pārbaužu algoritmi, manuprāt, ir samērīgi ar potenciālo kaitējumu sabiedrībai un valstij kopumā. Neviena interesēs nav ilgstoši pagarināt ārkārtas stāvokli, tas tikai veicinātu dziļāku ekonomikas krīzi un vispārējo sabiedrības depresiju.

Vai policistiem ir vienotas vadlīnijas par sodu piemērošanas metodiku? LAPK 174.² pantā paredzētā soda amplitūda par ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu ir ļoti liela – fiziskajām personām no 10 līdz 2000 eiro, juridiskajām personām – no 140 līdz 5000 eiro.

Valsts policija izstrādā un piemēro vadlīnijas attiecībā uz visām tās kompetencē piekritīgām administratīvo lietu kategorijām. Jebkuram tiesību piemērotājam ir arī jāievēro vispārējie administratīvo sodu piemērošanas principi. Mēs pievēršam lielu uzmanību arī darbinieku izglītības un kvalifikācijas celšanas jautājumiem, horizontālai sadarbībai starp dienestiem un citu resoru iestādēm.

Daudz jautājumu rada personas datu aizsardzība pandēmijas apstākļos. Kā iekšlietu iestādes saņem datus? Un kā par slimajiem uzzina pašvaldību policija, ja ir izskanējis, ka pašas pašvaldības netiek informētas, kuri konkrēti cilvēki viņu teritorijā ir saslimuši?

Varu informēt par personas datu apriti. Sagaidot repatriācijas reisus, Valsts drošības dienests iegūst datus no pasažieru datu reģistra un nodod tos pēc pieprasījuma SPKC. Otrs veids, kā tiek iegūti dati, ir uz Eiropas Savienības iekšējām un ārējām robežām, kur kontroli veic robežsardze. Līdz šim brīdim¹ Valsts robežsardze ir veikusi vairāk nekā 50 tūkstošu personu anketēšanu, arī šī informācijas nonāk pie SPKC, Veselības inspekcijas, Valsts un pašvaldības policijas preventīvo pasākumu veikšanai.

Visus personas datus, kas nonāk Valsts policijas rīcībā, apkopo īpaši šim mērķim izveidotā analītiskā grupa, kas sastrukturētus datus nosūta attiecīgajiem policijas iecirkņiem, lai tie veiktu personu pašizolācijas kontroli. Vēlreiz jāatgādina, ka Valsts policija un pašvaldības policija kontroli pār vīrusa inficētām personām un to kontaktpersonām sāka veikt tikai tajā brīdī, kad, epidemioloģiskajai situācijai saasinoties, kļuva skaidrs, ka ar šo pienākumu Veselības aizsardzības inspekcija vairs nespēs tikt galā savas ierobežotās kapacitātes dēļ. Tātad policijas pienākumu apjoms nemitīgi pieaug.

Lai atvieglotu dienestu darbu un palīdzētu pašiem cilvēkiem, vēlējos šajā procesā iesaistīt arī Latvijas pašvaldību civilās aizsardzības komisijas un sociālos dienestus, kuri saslimušajām personām varētu veikt vismaz pārtikas piegādi. Šim nolūkam būtu svarīgi nodot datus pašvaldībām. Pagaidām šāds mans priekšlikums nav guvis atbalstu.

Pēc Iekšlietu ministrijas iniciatīvām kopumā redzam, ka esam tendēti uz operatīviem lēmumiem, kas vērsti uz ātru rezultātu sasniegšanu. Mums ir raksturīgi pieņemt arī nestandarta lēmumus. Lai realizētu savu redzējumu uz ārkārtas situācijas ātrāku pārvarēšanu, nākas meklēt kompromisus gan valdībā, gan ierēdniecības līmenī. Tomēr kopumā es valdības darbu šajā ārkārtējā situācijā noteikti vērtēju pozitīvi. Valdības lēmumi ir bijuši adekvāti. Vienmēr meklējam iespējas uzlabot procesus. Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, epidemioloģiskā situācija ir stabila.

Šobrīd Latvijā strauji aug bezdarbs, savukārt iekšlietu iestādes gadiem ilgi mokās ar kadru trūkumu. Vai izmantosit iespēju piesaistīt darbiniekus? Piemēram, lielveikali, kas pirms tam nevarēja atrast darbiniekus, tagad ziņo, ka ir darba meklētāju pieplūdums.

Ārkārtas stāvokli izmantojam, lai rekrutētu darbiniekus gan Iekšlietu ministrijai, gan padotības iestādēm. Darbinieku trūkums ir Valsts policijā un Valsts robežsardzē. Tomēr sagatavot amatpersonas mūsu dienestiem nav ne dienas, ne mēneša jautājums. Šobrīd daudzās nozarēs tiek atbrīvoti darbinieki. Atbilstoši mūsu specifikai mēs esam uzrunājuši aviācijas un dzelzceļa nozares arodbiedrības, lai darbinieki apsvērtu iespējas pārkvalificēties. Piemēram, pilotiem ir augstas fiziskās veselības un psiholoģiskās noturības prasības, un mums šādi cilvēki būtu ļoti noderīgi un viegli apmācāmi. Jautājums droši vien ir par atalgojumu, ko mēs spētu piedāvāt. Daudzi, kas ārkārtas stāvokļa dēļ zaudē darbu, arī noteikti cer, ka krīze ātri beigsies un viņi atgūs darbu. Tomēr ne visi spēs ātri atgriezties savās ierastajās profesijās. Daudziem tālredzīgi būtu pieņemt lēmumu par pārkvalificēšanos.

Kadru pieejamību nosaka daudzi faktori: ekonomikas stāvoklis, atalgojums konkrētajā nozarē, profesijas prestižs, darba apstākļi un cilvēka personiskā interese dienēt iekšlietu sistēmā. Gada laikā, kopš pildu savus amata pienākumus, redzu pozitīvas izmaiņas ministrijas padotības iestādēs: uzlabojas mikroklimats, darbinieki sāk saredzēt pozitīvas izmaiņas. Valsts budžeta veidošanas procesā maksimāli cenšamies domāt par darbinieku atalgojumu un sociālajām garantijām. Šobrīd kontekstā ar ārkārtas stāvokli un ekonomikas attīstības prognozēm galvenais uzdevums ir saglabāt esošo personāla sastāvu un atalgojuma līmeni. Tikko valdība apstiprināja piemaksu 20 % apmērā no mēnešalgas policijas, robežsardzes un Valsts drošības dienesta darbiniekiem, kuri tieši iesaistīti Covid-19 pandēmijas mazināšanā.

Kas pašlaik notiek Valsts policijas priekšnieka atlases procesā? Vai ir taisnība, ka uz izsludināto konkursu nepieteicās neviens pretendents? Vai domājat mainīt konkursa noteikumus, piedāvāto algu vai citus priekšnoteikumus? Kad policijai varētu būt pastāvīgs vadītājs?

Būtiskākais ir tas, ka Valsts policija šajā ārkārtējā situācijā strādā profesionāli un veic ievērojami lielāku darba apjomu nekā parasti. Valsts policija priekšnieka atlases konkursa termiņš šobrīd ir pagarināts, iekšlietu ministra birojs noteiks jaunu termiņu pieteikumu iesniegšanai pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas. Gribu arī uzsvērt, ka šobrīd policijā ir nodrošināta profesionāla pēctecība: priekšnieka amata pienākumus profesionāli pilda Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins, kuram valdība, izvērtējot darba pieredzi, sasniegumus un spēju profesionāli vadīt krīzes situāciju, atbilstoši Dienesta gaitas likuma normām piešķīrusi ģenerāļa pakāpi.

Nevaram nepajautāt to, kas publiski saistījās ar policijas priekšnieka amata konkursu. Varbūt potenciālos kandidātus atbaidīja nosacījums, ka būs jāiztur "melu detektora" pārbaude?

Publiskajā telpā izskanējusī informācija neiztur kritiku, jo acīmredzams, ka lielākā daļa no tiem, kas izsakās par pārbaudi ar poligrāfu, nemaz nav iepazinušies ar Valsts policijas priekšnieka konkursa nolikumu.

Mans lēmums par poligrāfa izmantošanu priekšnieka atlases procedūrā tiek kritizēts kontekstā ar kriminālprocesu un norādot, ka trūkst pārliecinošu pierādījumu par šīs metodes efektivitāti. Gribu teikt, ka tiesībsargājošo un drošības iestāžu personāla politikai nav nekāda sakara ar kriminālprocesu un vainas pierādīšanu, tāpat kā nav līdzību ar standartizētu privātā sektora vai ierēdņu potenciālo darba ņēmēju atlasi.

Svarīgi arī atzīmēt, ka poligrāfa tests tiešā veidā neuzrāda, vai kāds melo. Ar ierīci var izmērīt dažādas fizioloģiskas reakcijas, piemēram, asinsspiedienu, plauk­stu svīšanu, elpošanas ātrumu, pulsu, un minētā procedūra atbilstoši Valsts policijas priekšnieka konkursa nolikumam notiks sadarbībā ar profesionālu psihologu, kurš papildus veiks personas atbilžu un fiziskās reakcijas analīzi. Uzdodamo jautājumu loku veidos kompetents speciālists. Jebkurā gadījumā, ja cilvēks nespēj valdīt stresu, sniedz neloģiskas atbildes vai vērojamas nestandarta fizioloģiskās reakcijas, šāda amatpersona nevar vadīt tiesībsargājošu iestādi. Krīzes situācijās jāpieņem izsvērti, loģiski un adekvāti lēmumi neatkarīgi no drošības apdraudējuma veida un līmeņa.

Jāņem vērā, ka kompleksa poligrāfa un psiholoģiskā pārbaude jau kopš 20. gadsimta 50.–60. gadiem ir standarta procedūra vadošo virsnieku personāla politikai gan pirmspārbaudei, gan pārbaudei dienesta laikā. Poligrāfa un psiholoģiskās pārbaudes rezultāti nav pamats, lai ar personu automātiski pārtrauktu darba attiecības dienestā, bet rezultāti var būt par pamatu tālākas pārbaudes veikšanai citu procedūru ietvaros risku izslēgšanai.

Mana ieteiktā metode Valsts policijas priekšnieka atlasei noteikti nav unikāla un atbilst pasaules tiesībsargājošo, drošības un atsevišķu specializēto organizāciju personāla politikai. Turklāt konkursa nolikums paredz arī profesionāla personāla atlases kompānijas iesaisti, kas testēs kandidāta profesionālās kompetences.

Vai ir pamats bažām, ka šajos krīzes laikos var sagaidīt noziedzības pieaugumu valstī? Ģenerālprokurors Kalnmeiers nesen izteica šādu prognozi, redzot, ka valstī atgriežas daudzi, kas ārvalstīs palikuši bez darba, kā arī pieaug bezdarbs uz vietas Latvijā.

Neapšaubāmi. Ārkārtas situācija, krīzes rada bezdarbu – secīgi potenciālos drošības riskus. Zāles noziedzības mazināšanai vispirms saistās ar valdības operatīviem, pārdomātiem tieši mērķētiem lēmumiem un finansējuma piešķiršanu uzņēmumiem, darbiniekiem, ģimenēm ar bērniem, maznodrošināto atbalstam. Maksimāli paplašinot atbalstam nepieciešamo personu loku. Svarīgi ir izmantot krīzi, lai attīstītu ekonomiku un pieņemtu ātrākus lēmumus nekā mūsu konkurenti. Attiecībā uz noziedzības mazināšanu svarīgi ir turpināt ciešu sadarbību ar pašvaldības policiju un sabiedrību, koncentrējoties uz preventīviem pasākumiem. Redzam, ka aktivizējas profesionālu zagļu grupējumi. Esam aizturējuši šādus subjektus, kuri, izmantojot tehniskos līdzekļus, nekautrējas iekļūt ēkās pat periodā, kad tur atrodas īpašnieki. Mana pozīcija nav mainījusies, jāpaaugstina sadarbība, jāinvestē un jāintegrē tehniskie risinājumi, jāattīsta novērošanas kameru tīkls, kas sekmēs sabiedrisko kārtību, mazinās atsevišķu kategoriju noziegumu skaitu, palielinās iespēju atklāt noziegumus. Ļoti svarīgi ir apkarot ekonomiskos noziegumus, ieskaitot kontrabandu.

Izskanējis, ka iekšlietu struktūras šobrīd strādā pie digitāla infekciju izplatības kontroles rīka? Kas tas būs, un kā tiks ietekmēts pilsoņu privātums?

Sadarbojamies ar STRATCOM NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centru, kas mums prezentē Singapūras tehnisko risinājumu pandēmijas mazināšanai. Vai būs risinājums un kāds, laiks rādīs. Šobrīd Valsts policija sadarbojas ar mobilo sakaru operatoriem, kas informē par potenciālām vietām, kur pulcējas liels personu loks, attiecīgi mēs varam mērķēti nosūtīt patruļas ārkārtas situācijas kontrolei. Visādā ziņā nav pamata bažām par izsekošanu, nelikumīgu datu uzkrāšanu vai citiem cilvēktiesību pārkāpumiem no policijas puses.

Ir informācija, ka, neskatoties uz pulcēšanas aizliegumu, būs cilvēki, kas centīsies doties uz svinībām 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa Rīgā? Kā reaģēs policija?

Ministru kabineta rīkojums Nr. 103 par ārkārtējo situāciju aizliedz publiskus pasākumus un nosaka pulcēšanās ierobežojumus līdz 12. maijam. Attiecīgi 9. maija pasākumi pie Uzvaras pieminekļa nav atļauti. Pārkāpumu gadījumā sekos administratīvie sodi. Svarīgi arī būtu, lai Rīgas domes pagaidu administrācija laicīgi informētu attiecīgo pasākuma potenciālos apmeklētājus par aizliegumu un iespējamību pārkāpumu gadījumā saņemt administratīvo sodu.