Pilnībā piekrītu abiem Leilas Dundures komentāriem.
Turklāt attiecībā par fiktīvi izveidotās PVN pārmaksas izmantošanu - vēsturiski (aptuveni līdz 2009.gadam) tiesu prakse bija konsekventa, t.i., visos gadījumos, kad bija izveidota fiktīva PVN pārmaksa, neatkarīgi no tā, vai šī pārmaksa tika novirzīta nodokļu parādu segšanai vai izmaksāta personai kontā, nodarījums tika kvalificēts kā krāpšana.

2.) Bet piekrītu autoriem, ka problemātika ir attiecībā uz kvalifikācijas noteikšanu gadījumos, kad izkrāptā PVN pārmaksa tiek nevis izmaksāta uzņēmuma kontā, bet gan VID to novirza uzņēmumam esošu nodokļu parāda segšanai vai, piemēram, ar auditu uzrēķināta nodokļu parāda nomaksai. Šādas darbības pēc Augstākas tiesas 2013.gada judikatūras ir kvalificējamas kā KL 218.pantā paredzētais noziegums.
Uzskatu, ka šāda Augstākās tiesas judikatūra ir kļūdaina šādu apsvērumu dēļ.
Uzņēmums, aizpildot PVN deklarāciju un uzrādot tajos “fiktīvos” darījumus, vienlaikus arī aprēķina summas PVN deklarācijas pozīcijas “Valsts budžetā maksājamā summa” un “No valsts budžeta atmaksājamā nodokļa summa vai uz nākamo taksācijas periodu attiecināmā nodokļu summa”. Vienlaikus uzņēmumam ir jāzina, vai uz deklarācijas iesniegšanas brīdi viņam ir aktuāli nodokļu parādi vai nav. Uzņēmums ļoti labi apzinās, ka, ja ir nodokļu parādi, tad aprēķināto PVN pārmaksu VID viņam neizmaksās, bet gan novirzīs nodokļu parādu segšanai. Tāpēc deklarācijā ar “fiktīviem” darījumiem tiek izveidota "fiktīva" PVN pārmaksa, tādējādi maldinot VID, ka uzņēmumam no valsts pienākas nauda, un šī pārmaksa tiek novirzīta nodokļu nomaksai, kurus citādi uzņēmumam būtu pašam jāiemaksā valsts budžetā no uzņēmumam līdzekļiem. Šādas darbības, izveidojot "fiktīvu" PVN pārmaksu, uzņēmums var veikt un arī veic apzināti un mērķtiecīgi, izmantojot viltu, un nodokļu administrācija, būdama maldināta, apstiprina, ka uzņēmumam PVN pārmaksa pienākas un nolemj novirzīt to nodokļu nomaksai. Tādējādi faktiski VID "legalizē" uzņēmumam nepienākošo naudu par "fiktīvajiem" darījumiem. Citiem vārdiem, no uzņēmuma neatkarīgu iemeslu dēļ uzņēmums tieši nesaņem paša pieprasīto PVN pārmaksu par "fiktīvajiem darījumiem", jo tā tiek novirzīta nodokļu parādu segšanai. Manuprāt, krāpšanas tiešo nodomu veido uzņēmuma aktīvās darbības, pieprasot PVN pārmaksu par "fiktīviem" darījumiem, apzinoties, ka PVN pārmaksa uzņēmumam nepienākas un ka uzņēmumam nepienākošā (ar viltu iegūtā) PVN pārmaksa tiks novirzīta nodokļu parādu segšanai.
Līdz ar to šādas darbības arī būtu jākvalificē pēc KL 177.p. kā krāpšana, nevis pēc KL 218.p. kā izvairīšanās no nodokļu nomaksas.