Kopš, reaģējot uz globālās pandēmijas radītajiem draudiem, valdība šī gada 12. martā izsludināja ārkārtējo situāciju¹ un dienu vēlāk to apstiprināja parlaments,² dzīve Latvijā rit no ikdienas atšķirīgā režīmā, kura mērķis ir pēc iespējas ātrāk pārvarēt koronavīrusa izraisītās Covid-19 saslimšanas izplatību un ar to saistīto veselības aizsardzības un ekonomisko krīzi.

Cita starpā ir noteikti stingri sociālās distancēšanās pasākumi, kā arī obligāta karantīna un pašizolācija saslimšanas gadījumā vai pēc kontaktēšanās ar slimnieku. Šie noteikumi marta otrajā pusē lika attālinātā režīmā strādāt valdībai, kā arī divu nedēļu garumā traucēja uz sēdēm sanākt Saeimu (pēc tam, kad kļuva zināms par Saeimas deputāta A. Kaimiņa saslimšanu).

Lai pārvarētu organizatoriskās grūtības un kliedētu krīzes situācijas radītās šaubas par valsts varas orgānu funkcionēšanu, 23. martā uz apspriedi pulcējās konstitucionālo orgānu vadītāji (Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja, Satversmes tiesas priekšsēdētāja, Ministru prezidents, Augstākās tiesas priekšsēdētājs) un vienojās par kopīgu paziņojumu "Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā".³

Šo notikumu kontekstā krīzes pirmajās nedēļās izskanēja ne vien bažas par valdības, Saeimas un citu institūciju rīcībspēju, bet arī priekšlikums steidzami lemt par Satversmes 81. panta atjaunošanu (jaunā redakcijā), lai ārkārtējā situācijā ļautu valdībai izdot noteikumus ar likuma spēku. Par zināmiem "konstitucionāliem nemieriem" krīzes ēnā liecināja arī priekšlikumi valdības darbā iesaistīt opozīcijas partijas, tika aktualizēta ideja par ministra noteikumu kā normatīva akta veida ieviešanu, publiskajā telpā izskan bažas par cilvēktiesību pārmērīgu ierobežošanu ārkārtējās situācijas apstākļos.

Šobrīd, kad ārkārtējās situācijas apstākļos aizvadīti jau gandrīz divi mēneši, būtiskas problēmas valsts pārvaldībā tomēr nav pierādījušās, gluži pretēji – Latvija ar krīzes vadību līdz šim ir tikusi galā samērā veiksmīgi ne vien sabiedrības veselības nodrošināšanas ziņā, bet arī situācijai pielāgojoties un turpinot darboties gan valdībai, gan parlamentam,⁴ gan arī tiesu sistēmai.⁵

Tomēr pandēmijas krīze vēl nav beigusies, turklāt dažādu veidu ārkārtējas situācijas var nākties piedzīvot arī nākotnē. Tāpēc "Jurista Vārds" aicināja tieslietu un politikas lietpratējus piedalīties aptaujā un atbildēt uz šādiem jautājumiem.

1. Kā šajos krīzes apstākļos funkcionē Satversme? Vai Latvijas valsts varas orgāni darbojas efektīvi, pietiekami savstarpēji koordinēti un spēj īstenot savas funkcijas? Ja ir redzamas kādas konkrētas problēmas, lūdzu, nosauciet tās.

2. Vai šī krīzes situācija liek domāt, ka būtu nepieciešami kādi institucionāli pārkārtojumi / Satversmes grozījumi / jauni normatīvo aktu veidi vai citi ilgtermiņa pasākumi, kas ļautu labāk pārvarēt šādas ārkārtējas situācijas?

3. Kā vērtējat priekšlikumu atjaunot Satversmes 81. pantu?

4. Vai līdz šim pieņemtie normatīvie akti ārkārtējās situācijas risināšanai vai to piemērošanas prakse rada kādas konkrētas bažas par nesamērīgiem cilvēktiesību ierobežojumiem?

5. Vai saredzat kādus krīzes laikā ieviestus risinājumus (normatīvo regulējumu, institūciju darba organizāciju vai citu pieredzi), kas ir tik veiksmīgi, lai tos paturētu arī pēc krīzes, situācijai normalizējoties?

Uz redakcijas aicinājumu paust savu situācijas redzējumu atsaucās arī Valsts prezidents Egils Levits, kura domas publicējam atsevišķi – kā ievadu šim Latvijas vadošo valststiesībnieku un politikas lietpratēju viedokļu apkopojumam.

Šī aptauja tiek publicēta "Jurista Vārda" laidienā, kas veltīts Latvijas Republikas pirmā likumdevēja – Satversmes sapulces – simtgadei (uz pirmo sēdi pulcējās 1920. gada 1. maijā), kā arī 30 gadu jubilejai kopš valstiskās neatkarības atjaunošanai būtiska pavērsiena punkta – Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanas Latvijas PSR Augstākajā padomē (1990. gada 4. maijā).