1. Kā šajos krīzes apstākļos funkcionē Satversme?

Daudz labāk nekā vadonības vai okupācijas laikos. Sa­tversme ir, un amatpersonas to saprātīgi piemēro. Pēc Satversmes melnraksta autora atzinuma tā balstās Francijas un Anglijas demokrātijas principos un tradīcijās. Principi un tradīcijas palīdz laika straumes pagriezienos. Esošam tekstam atklājam līdz šim dusošu tvērumu.

Vai Latvijas valsts varas orgāni darbojas efektīvi, pietiekami savstarpēji koordinēti un spēj īstenot savas funkcijas?

Kas varētu traucēt konstitucionāliem orgāniem jeb konstitūtiem īstenot savas funkcijas? Ārkārtas stāvoklis noteikts laikus, sociāli distancējamies, mirstība zema, esam Rietumu pasaules līderos.

Efektivitāte mērāma dažādi: resursu ietilpība, lēmuma pieņemšanai nepieciešamais laiks, risinājuma ilgtspēja. Pusjuristiem ir raksturīgi pievērsties procedūras burtam. Ārkārtas stāvoklis dod vairāk laika saskatīt mērķi un apcerēt vērtības. Daļa amatpersonu vēlēsies tikpat jēgpilni strādāt arī pēc kara. Diezin vai tas būs iespējams bez karjeras civildienesta atjaunošanas.

Koordinācija būtu viedokļu izmīšana un izpratnes tuvināšana. Digitālas tehnoloģijas tam pat ir piemērotākas. Tikai jāizlīdzsvaro to izmaksas un drošības prasības. Iespējams, ka grūdienveidīgi nonāksim pie jēdzīgākas e-pārvaldības. Pagaidām tajā ieguldītais grūti samērojams ar atdevi.

Konstitūti – valdība, parlaments, prezidents – strādā, un to lēmumu pieņemšana gana ērti izsekojama. Tiesas visu, ko vien var, cenšas skatīt rakstveida procesā – tas ir racionālāk izmantots tiesu varas resurss. Satversmes tiesa arī pielāgojusies. Ir valsts pārvaldes uzdevumi, kurus, fiziski distancējoties, grūtāk pildīt. Taču ticu, ka arī Valsts kontrole spēs pilnvērtīgi pildīt savus uzdevumus. Atliek cerēt, ka, pat nebeidzoties ārkārtas stāvoklim, pamazām sāksim tuvināties cits citam, vienlaikus saglabājot e-pārvaldības efektivitāti.

Ja ir redzamas kādas konkrētas problēmas, lūdzu, nosauciet tās.

Acī vairāk duras juridiskā tehnika un spēkā esība. Var saprast steigas dēļ nenoslīpēto juridisko valodiņu. Taču tieši tāpēc nevajadzētu lietot tik daudz noliegumu, palīgteikumu un izņēmumu vienā teikumā. Juridiskā tehnika – varbūt vērts atteikties no grozījumiem grozījumos?

Šiem valdības rīkojumiem nepieciešami skaidrojumi. Jauki, ka ministrs tos izstāsta mutvārdiem. Vēl jaukāk būtu, ja skaidrojumus uzrakstītu – kā Dānijā.

Lēmums stājas spēkā ar pieņemšanas brīdi. Cikos tie ir pieņemti? Varbūt ar preses konferences beigu brīdi? Varbūt ar ministra tvīta publicēšanu oficiālajā laikrakstā? Gribētos kaut kādu prakses vienveidību. Izsludināšanas laidienu īpatnējā numerācija rada papildu iespēju kļūdīties arī likumklausīgai privātpersonai.

Tā nonākam pie filosofiskās dabas jautājuma – vai tiešām likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības? Pirmajās dienās sabiedrības uzmanība ir saasināta un informācija salīdzinoši viegli nonāk līdz vairumam adresātu. Pēc pāris nedēļām veidojas pieradums un publicētā informācija vairs tikpat efektīvi nesasniedz adresātu. Tiesību normas adresāta pienākumu skaidrojums ir vismaz tikpat svarīgs kā pašas tiesību normas izsludināšana. Ārkārtas stāvoklis to nekādi neatceļ – tieši otrādi. Kreatīvi izceļas Rīgas pašvaldība. Dažu ministriju informācija kavējas un ir grūti izlobāma. Var taču noalgot kādu ekspertu muļķi un jau PIRMS publicēšanas apvaicāties tantukam Bauskā vai onkulim Mērsragā – kā viņš šos tekstus saprot?...

Politiku neregulē juristi un viņu rakstīti likumi. Politikas procesā viedoklis nobriest, sarunājoties un tuvinot izpratnes. Sociāli distancējoties, šīs kuluāru sarunas izpaliek, līdz ar to lielāka atbildība ir frakciju līderiem. Visi līderi agrāk vai vēlāk pieļauj kļūdas.

2. Vai šī krīzes situācija liek domāt, ka būtu nepieciešami kādi institucionāli pārkārtojumi?

Pārvaldes procedūru un iestāžu sadarbību vienmēr iespējams pilnveidot:

a) kādam jāuzrauga iestāžu ieguldījumi tehnoloģijās un jāprasa pienācīga atdeve;

b) valsts ir viens darba devējs, un būtu loģiska ne tikai vienota, bet arī viena personālpolitika – vismaz katrā no varas atzariem;

c) ne tikai ministriju valsts sekretāriem, bet arī valsts iestāžu vadītājiem ik pēc 3–5–7 vadīšanas gadiem vismaz gadu jāpastudē un jārotē uz nākamo iestādi (pieņemu, ka jaunu apgūt nespējīgākā daļa ātri atbirs);

d) jāatjauno karjeras civildienests (pirms tam gan to iztīrot no dažādu kalibru budžeta izšķērdētāju draugiem – varbūt vērts īstenot korumpantu lustrāciju?);

e) ja varētu nonākt pie pienācīga tiesu finansējuma, būtu jēdzīgi noteikt tiesu un prokuratūras iestāžu institucionālo padotību Tieslietu padomei, samazinot politiķu ietekmi uz tiesnešu personālpolitiku.

Satversmes grozījumi?

Ļoti lēni un uzmanīgi – izslēgt opozīciju ir bīstami. Ja jau tuvojamies Ziemeļvalstu tradīcijām, tad to varētu ievērot, arī grozot Satversmi. Tos apspriest un pieņemt vairāku iesaukumu Saeimās. Taču, ja Saeima uzskata, ka grozījumi ir steidzami, tad tā pati sevi uzreiz pēc tam atlaiž. Tas tikai vairotu uzticību jeb varas leģitimitāti.

Jauni normatīvo aktu veidi?

Būtu labi tikt galā ar tiem, kas jau ir. Visbiežāk jaunu normatīvo aktu veidu fani vienkārši vēlas tikt vaļā no viņuprāt liekām procedūrām.

Citi ilgtermiņa pasākumi, kas ļautu labāk pārvarēt šādas ārkārtējas situācijas?

Vairums nākotnes apdraudējumu ir izrēķināmi, līdz ar to arī pārvaldāmi. Ārkārtas situācija ir tikai juridiska iespēja pagaidu noregulējumam. Tas nav nekas ārkārtējs. Uzreiz un skaidri redzams, kura amatpersona atbilst vai neatbilst ieņemamajam amatam.

3. Kā vērtējat priekšlikumu atjaunot Satversmes 81. pantu?

Ar milzīgu piesardzību – šādas iespējas atjaunošana vērtējama kopā ar politiskās kultūras vidi. Jāparedz vismaz dubulta valdības kontroles iespēja – gan Valsts prezidentam, gan Saeimas prezidijam.

4. Vai līdz šim pieņemtie normatīvie akti ārkārtējās situācijas risināšanai vai to piemērošanas prakse rada kādas konkrētas bažas par nesamērīgiem cilvēktiesību ierobežojumiem?

Bažām ir jābūt vienmēr. Ārkārtas stāvoklis pats par sevi nav pamats cilvēktiesību atcelšanai. Ja epidemioloģisku apsvērumu dēļ mazināta pulcēšanās brīvība, tad kompensācijai īpaši jāpadomā par vārda brīvību. Gan informācijas iegūšanas ziņā, gan viedokļu uzklausīšanas ziņā. Tas "ieguļas" kopējā līdzdalības demokrātijas straumē. Pieņemu, ka tūkstošeirīgie sodi par sociālās distances neievērošanu varētu būt nesamērīgi. Arī pulcēšanās ierobežojumi šķiet pārāk drastiski. Varbūt tiem var paredzēt izņēmumus atvadu pasākumos vai maija svētkos. Lai ļaudis arī paši izvērtē riskus, ne tikai pildot citu gribu kā pakļautās personas. Neviens nav atcēlis klasisko cilvēktiesību ierobežojumu klauzulu: (1) sabiedrībai svarīgs mērķis (2) noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un (3) samērīgs ierobežojums. Valdībai laiks vērtēt, vai tos pašus mērķus nevar sasniegt ar privātpersonu mazāk ierobežojošiem regulējumiem.

5. Vai saredzat kādus krīzes laikā ieviestus risinājumus (normatīvo regulējumu, institūciju darba organizāciju vai citu pieredzi), kas ir tik veiksmīgi, lai tos paturētu arī pēc krīzes, situācijai normalizējoties?

Kopēja mērķa apziņa. Tas ir labs pamats pārvaldības reformām. Īpaši skolās un citās pašvaldību iestādēs. Arī dažādām ministrijām padotās iestādēs un tiesās.