No revolucionāra līdz demokrātam

1874. gada 7. maijā (pēc vecā stila 25. aprīlī)¹ Liepājā dzimušajam politiķim un domātājam Miķelim Valteram bija lemts kļūt ne tikai par vienu no neatkarīgās Latvijas Republikas "dibinātājtēviem", pirmo iekšlietu ministru un sūtni, bet arī par tās spilgtu teorētiķi un ideologu, kurš par savu galveno uzdevumu uzskatīja latviešu politiskā nacionālisma pamatojumu un izstrādi.

Miķelis piedzima Apšu ielā Liepājas ostas strādnieku ģimenē. Viņa tēvs Pēteris ir cēlies no Dorupes pie Liepājas ezera un māte Zane no vistuvākās Liepājas apkārtnes. Zane Valtere pelnījās ar maisu šūšanu un mira, kad Miķelim bija tikai septiņi gadi. Jau mācoties Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, 12 gadu vecumā M. Valters sāka darbu kā tauvu vijējs ostā, vēlāk tipogrāfijā par burtlici un dzelzceļa darbnīcā. Jau 15 gadu vecumā viņu ieinteresēja arī skatuves māksla. Viņš bijis jaunākais aktieris Liepājas labdarības biedrības teātrī, tēlojis varoņus Ādolfa Alunāna, Aspazijas un Hermaņa Zūdermaņa lugās.² Laikmets, kurā piedzima M. Valters (19. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā) iezīmēja straujas politiskas, sociālas un ekonomiskas pārmaiņas. Piemēram, Vidzemes un Kurzemes guberņās Krievijas valdība īstenoja rusifikācijas politiku, ierobežojot Baltijas autonomiju un palielinot krievu valodas nozīmi.

Mācoties Liepājas reālskolā, M. Valters pieslējās jaunstrāvnieku kustībai, kas raksturojama ar idejisku daudzveidību. Tieši ideoloģiskā daudzveidība starp Jaunās strāvas pārstāvjiem bija pateicīga augsne, piemēram, sociālisma idejām, kuras pauda gan dogmatiska marksisma, gan sociāldemokrātijas, gan anarhisma un citi pārstāvji. Jaunstrāvnieki iestājās par kārtu privilēģiju atcelšanu, sieviešu emancipāciju un strādnieku tiesībām, kritizēja tautiski pilsonisko aprindu augstprātību, pasivitāti un to šauri merkantilās intereses. Taču kopumā jaunstrāvnieki iestājās par latviešu sabiedrības emancipāciju un modernizāciju, ciešākām saitēm ar tā laika Eiropas intelektuālo domu.³

Piedalīdamies jaunstrāvnieku pulciņā un iedams uz strādnieku sociālistu sanāksmēm, M. Valters ieradās sapulcēs rūpīgi ģērbies un ar neļķi pogcaurumā, tā jau ar savu ārieni aizrādīdams, ka šī proletariāta kustība viņam nav mērķis, bet tikai līdzeklis cita mērķa sasniegšanai. Kas šis mērķis ir, to pasaule uzzināja itin drīz.⁴

Dzīvojot Liepājā, M. Valters sāka rakstīt teātra recenzijas laikrakstam "Dienas Lapa", ko pamanīja tā redaktors Rainis. Pēc Liepājas reālskolas absolvēšanas M. Valters 19. gadsimta 90. gadu vidū pārcēlās uz Rīgu, dienā strādādams dažādus darbus, bet vakaros klausījās un pamazām arī pats piedalījās debatēs toreiz jaunākajā, dzīvākajā latviešu sabiedrības daļā, Jaunās strāvas aprindās, proti, "Dienas Lapas" redakcijā vai advokāta Pētera Stuč­kas dzīvoklī. Šajā laikrakstā viņš sāka publicēt arī savus stāstus. M. Valters atminas: "Vienu dienu man pateica, ka Rainis gaidot mani Rīgā, lai atbraucot, parunāšot. Tā esmu uzreiz vienu dienu Dienas Lapas redakcijā. Pamazām atjēdzos Rīgā. Liepājā padeva roku pāri ielai, un tur varēja just provinci ar provinces maigo gara, lai kāds tas bija. Te Rīgā viens cilvēks no otra bija tālāk nost. Elizabetes ielā 16 bija pāris cilvēku, tā bija Dienas Lapa. Bija tuvumā kāds krogus un viesnīca, Suvorova viesnīca. Varēja tur pārgulēt, paēst krietnu ceptas gaļas gabalu. Pirmie iespaidi bija nenozīmīgi un nevarīgi. Bet jau otrā, trešā dienā redakcija pēkšņi it kā atdzīvojās. Dzirdēju, iebraukuši studenti, braucot tālāk. Redakcijā radās uzreiz brammanība, skaļums. Tad iebraucēji atkal nozuda. Atbrauca no laukiem citi, tādi kā skolotāji. Valodās maz ieklausījos. Biju vēl kā apmākts. Esot Fricis Roziņš iebraucis, gaidot Jansonu no Jelgavas – tā paskanēja sarunās. Kur dzīvoju? Grūti to pateikt. Kaut kā mani pievietoja – šur, tur, vienu nakti te, otru atkal citur. Mazu cilvēku dzīvokļos, Rīgas iekaimē Pārdaugavā. Nezinu, kā beidzot biju atradis pažobeli, naktī gultu pie Pētera Stučkas. Uzņēma draudzīgi. Pie Pētera Stučkas visiem, kas vien nāca, bija galdā ēdiens, un, ja varēja iebraukušo novietot kādā kambarī, palika tur, dzīvoja nedēļām. (..) Vienu rītu kā murminādams Rainis man teica: "Nacionālā jautājumā mēs nevaram visu mest pie malas." Tādi apmēram bija šie vārdi. Viņš teica to, kā liekas, vairāk sev nekā man. Vienā izmurminātā teicienā viņš saspieda visu savu domu: nevajag atmest visu nacionālo mantojumu, vajag radīt lielāku, pasaulei lielāku un mums pašiem. Tas bija mazajā dzīvoklītī, kur saimniekoja viņa vecākā māsa. Tāda klusa sieviete, jau pastipri gados, zemnieciska un vientulīga. Sniedza pie galda kafiju. Rainis klusē, es arī. Tāda pārdomu vai nedomu stunda. Tādā stundā bija vārdi teikti, kuŗus nepiemirst."⁵ Rainis M. Valteram visa mūža garumā palika neapšaubāma autoritāte.

Pievienošanās šai oficiālās cara valdības vajātajai kustībai raksturīgi ievada M. Valtera mūža tālākās gaitas, turpmāko mūžu viņš dzīvoja praktiski ārpus Latvijas robežām. Jau pēc Otrā pasaules kara M. Valters vēsturniekam Edgaram Andersonam kādā vēstulē rakstīja, ka šajā periodā ir mēģinājis arī atrast kopsakaru starp kristietību un sociālismu, jo kristietībā un sociālismā saskatīja kopēju ceļu uz tiešu brālību un vienotu tautu. Savukārt krietnā politiķī viņš saskatīja arī kaut ko no teologa, kas liek cilvēkiem domāt un uzsvērt morāliskos pamatus cilvēku sadarbībā un viņu centienos, jo tikai morāliski un praktiski izglītots cilvēks var būt īsts kristietis un sociālo problēmu risinātājs.⁶

1894. gadā M. Valters iztulkoja vācu rakstnieka Hermaņa Zūdermaņa (1857–1928) lugu "Gods", ko izrādīja Rīgas Latviešu teātrī un kas sabiedrībā sacēla veselu vētru, jo tajā pašā gadā šai lugai sekoja Aspazijas drāma "Zaudētas tiesības",⁷ un abi iestudējumi pavēra ceļu preses polemikai par morāles un tikumības jautājumiem, par pieklājīgā un nepieklājīgā, pieņemamā un nepieņemamā robežām mākslā.

Neilgu laiku uzturējies Berlīnē, M. Valters paspēja nodibināt sakarus ar vācu sociālistiem, kā brīvklausītājs apmeklēja Berlīnes Universitātē lekcijas tautsaimniecībā, agrārpolitikā, filozofijā un ķīmijā, taču atgriezās Rīgā. Par dalību Jaunās strāvas kustībā M. Valteru 1897. gada 20. maijā Liepājā apcietināja un pēc piecpadsmit apcietinājumā pavadītiem mēnešiem viņu izsūtīja uz pagaidu nometinājumu Daugavpilī, kur savu eksistenci viņš nodrošināja ar stundu pasniegšanu. M. Valters uzzināja, ka viņu plāno uz pieciem gadiem no Daugavpils izsūtīt uz Slobodsku Vjatkas guberņā. 1899. gada 31. maijā M. Valters bēga. Rīgā no tēva viņš saņēma ceļanaudu braucienam līdz Berlīnei. Liepājā zvejnieki viņu pārcēla pār Liepājas ezeru, bet Liepājas kontrabandisti ar kuģi nogādāja Vācijā. Savā dzīvoklī Berlīnē M. Valteru uzņēma vācu sociāldemokrāts Emanuēls Vurms un vēl iedeva ceļanaudu braucienam uz Šveici, kur iztiku pelnīja ar stundu pasniegšanu.⁸

Lai gan Jaunā strāva arvien vairāk nostājās pret latviešu nacionālajiem centieniem, sekojot šķiru cīņas sauklim "Strādniekam nav tēvzemes", paradoksālā kārtā no šīs strāvas izauga latviešu pirmā nelegālā politiskā partija – Latvijas Sociāldemokrātija un tieši latviešu sociāldemokrātiskajā kustībā, kas principā neatzina, ka latviešu tautai varētu būt kopīgas nacionālas intereses, dzima latviešu politiskais nacionālisms. Nacionālās prasības viņi motivēja ar strādnieku interesēm, norādot, ka tikai nacionāla izglītības sistēma var plašākas tautas masas celt kultūras ziņā. Tādējādi tika radīta nacionālo un demokrātisko ideālu sintēze, kas 1917. gadā Latvijā spēcīgi izlauzās uz āru.⁹

1899. gada rudenī M. Valters kopā ar domubiedriem, kuru vidū ir Fricis Roziņš, Ernests Rolavs, Emīls Skubiķis, brāļi Traubergi, Jānis Akuraters, Kārlis Krūža un Apsesdēls, Londonā nodibināja Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību. Šī savienība, kas savā būtībā bija radikāli demokrātiska kreisa politiska partija, pēc austriešu (prasībā pēc nacionāli kulturālas autonomijas) un poļu sociāldemokrātu parauga iestājās par domu, ka sociālisma kustībai reizē jābūt arī nacionālai.