Jau 2012. gadā, sniedzot interviju, kas tika publicēta ar virsrakstu "Cilvēks Latvijas valstij nav vērtība", runāju par to, cik zemā līmenī ir izmeklēšanas kvalitāte, cik lēni tuvojamies patiesi tiesiskai valstij un cik bieži tādēļ cieš tie cilvēki, kuri tiek iesaistīti kriminālprocesos. Problēma fokusējās vienā apstāklī – nav kaut kas kārtībā ar to cilvēku vērtībām, kuriem valsts ir uzticējusi pienākumu nodrošināt tiesiskumu.

Gadu vēlāk – 2013. gada 21. novembrī – notika "Maximas" traģēdija. Tajā liktenīgajā vakarā un arī kādu laiku pēc tam domāju un cerēju, ka šis notikums sapurinās sistēmu, jo bijām nonākuši tādā kā kritiskajā punktā, aiz kura tālāk iet nedrīkstētu – bija gājuši bojā 54 pilnīgi nevainīgi cilvēki. Toreiz ikviens ļoti skaidri apzinājās, ka tikpat labi zem "Maximas" gruvušiem varēja būt jebkurš no mums.

Pāris dienas vēlāk, 23. novembrī, televīzijā uzstājās tā brīža Valsts prezidents Andris Bērziņš, ļoti zīmīgi raksturodams situāciju, kādā dzīvojām: "Mēs esam radījuši amorfu sistēmu, kas nodrošina, ka neviens ne par ko neatbild."¹ Šie vārdi izskanēja divas dienas pēc notikušā, taču arī Valsts prezidentam, iespējams, šķita dīvaini, ka, neskatoties uz negadījuma šokējošajām sekām, krimināllietā nebija neviena aizturētā, kas tik ļoti disonēja un jo­projām disonē ar tiesībsargājošo iestāžu rīcību citās lietās, kurās aizturēšana notiek kā šovs mediju pavadībā.

Dīvainības bija arī turpmākajā procesā – kratīšanas sākās tikai nedēļu pēc traģēdijas (lai gan policija apgalvo, ka dokumentus esot izņēmusi pirmajā naktī, kam krimināllietas materiālos apstiprinājumu gan esot grūti atrast), turklāt dokumentu izņemšana notikusi, tos neidentificējot, bet vienkārši izņemot visus pa kastēm. No malas skatoties, radās iespaids, ka vienkārši tika dots laiks "sakārtot" to, ko vēl var sakārtot.

Bijušais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis apgalvo, ka izmeklēšanā tika iesaistīti labākie speciālisti.² Šī izteikuma sakarā tviterī kāds bija ierakstījis: "Ja tie bija labākie spēki, tad, interesanti, kādi ir ne tie labākie?" Un šī ieraksta autoram var piekrist: ja Zolitūdes lietu ir izmeklējuši mūsu valsts labākie izmeklētāji, tad ir neiespējami, ka no deviņiem apsūdzētajiem astoņi tiek attaisnoti. Tas ir neiespējami! Neiespējami kaut vai tāpēc, ka tiesas spriedumu šajā konkrētajā lietā taisīja trīs tiesneši. Trīs tiesneši, kuri apzinājās, ka Zolitūdes traģēdijā jebkurš no viņiem varēja kļūt par upuri, par upuri varēja kļūt jebkurš no viņu tuviniekiem. Trīs tiesneši, kuri ļoti skaidri apzinājās, ka jebkurš attaisnotais šādā tik sensitīvā lietā izsauks sašutuma vētru, negatīvu sabiedrības attieksmi un, iespējams, pat sankcijas no varas struktūrām. Taču tik un tā viņi no deviņiem attaisnoja astoņus!

Atbildīgās iestādes – Valsts policija un prokuratūra – notikušajā noliedz savu vainu un pēc saīsinātā sprieduma pasludināšanas tikai atrunājas: sagaidīsim pilno spriedumu, vērtēsim, domāsim.