Akadēmiski uzticēšanās tiesu varai Latvijā ir maz pētīts jautājums. Darba tapšanas laikā ir izdevies atrast atsevišķas socioloģiskas aptaujas² vai demokrātijas stāvokļa pētījumus,³ kur šim jautājumam ir pievērsta uzmanība, taču padziļināti uzticēšanās tiesu varai Latvijā nav pētīta. Tomēr pētījumi par varas un valsts iedzīvotāju savstarpējām attiecībām, tostarp uzticēšanos, ir būtiski valsts pastāvēšanai un attīstībai, īpaši nosacīti jaunās valstīs, ņemot vērā, ka uzticēšanās lielā mērā ir demokrātiskas valsts iekārtas un patriotisma pamats.

Sabiedriskās domas aptaujas turklāt regulāri parāda zemu uzticēšanos tiesām.⁴ Pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš vienā no sabiedriskās domas pētījumu atspoguļojumiem⁵ parāda iedzīvotāju zemo uzticēšanos varai vispār un arī zemu uzticēšanos tiesu procesu godīgumam un taisnīgumam. Iedams soli tālāk, viņš parāda citus faktorus, kuru pamatā arī varam prezumēt uzticēšanās lomu. Uzticēšanās amatpersonām, uzticēšanās valsts spējai nodrošināt pietiekami lielu pensiju, uzticēšanās dažādām profesionālajām grupām, uzticēšanās līdzcilvēkiem, patriotisms un gatavība atstāt Latviju, nodokļu nemaksāšanas attaisnošana, orientācija uz nākotni vai tagadnes hedonisms, sadarbība ar kaimiņiem, iesaistīšanās nevalstiskajās un politiskajās organizācijās un, visbeidzot, ticība sazvērestības teorijām. Apskatot interesantas procentu attiecības (piemēram, neticība līdzcilvēkiem un ticība sazvērestības teorijām), var spekulēt par šo parādību esošajām vai šķietamajām saistībām, tomēr ir ne tikai interesanti, bet arī valstiski svarīgi pētīt un noskaidrot, ar ko ir saistīta cilvēku neuzticēšanās līdzcilvēkiem, valstij, varai un pamattiesību aizsardzībai.

Viens no pieņēmumiem ir tāds, ka uzticēšanās vai neuzticēšanās, pietrūkstot faktiem, zināšanām un izpratnei par valsts uzbūvi, demokrātijas principiem un valsts pārvaldi, balstās pārliecībās un stereotipos.

Angļu filozofe Katrīna Holija (Katherine Hawley) savā grāmatā "Uzticēšanās. Ļoti īss ievads"⁶ apkopojot savus un citu sociālo zinātņu pētījumus, min par "augstas uzticēšanās" un "zemas uzticēšanās" sabiedrībām, norādot, ka katrs sabiedrības veids ir saistīts ar noteiktām sekām, ko izjūt visā sabiedrībā. Uzticēšanās veids veido sabiedrības sociālo kapitālu un ir saistīts ar sabiedrības kopējo produktivitāti. Sociālo kapitālu veido sociālās saites, proti, jo lielāks ir sociālais kapitāls, jo stiprākas un sazarotākas ir sociālās saites, kuru veidošanās ir balstīta uz savstarpējo uzticēšanos. Tātad var prezumēt, ka uzticēšanās ir saistīta ar sabiedrības sociālo kapitālu, produktivitāti, labklājību. Tomēr jāpiekrīt K. Holijas domai par to, ka uzticamības "izmaksas" empīriski ir ļoti grūti izmērāmas.

Uzticēšanās institūcijām tiek mērīta gan zinātniskos pētījumos, gan institucionālajos un socioloģiskajos projektos, bet maz ir pētījumu, kuri uzticēšanos sasaista ar citiem zinātniskiem konstruktiem. Šai pētījumu jomai ir potenciāls, ko var izmantot ne tikai zinātnē, bet arī politikas plānošanā un institūciju izaugsmē.

Pētot uzticēšanos starptautiskā līmenī, citastarp tiek norādīts, ka Eiropas Savienībā uzticēšanās tās institūcijām arvien vairāk kļūst par galveno tās institūciju leģitimitātes indikatoru, turklāt uzticēšanās līmenis spēcīgi korelē ar sabiedrības atbalstu valsts dalībai Eiropas Savienībā (ņemot vērā, ka minētais 2012. gada pētījums parāda Lielbritāniju kā valsti, kur uzticēšanās Eiropas Savienības institūcijām ir viszemākā, pašlaik arvien notiekošais Breksita process nu ieraugāms kā paredzams un loģisks; otrā no beigām – pēc Lielbritānijas – uzticēšanās līknē minētajā pētījumā ir Latvija).⁷

Tādējādi, padziļināti pētot uzticēšanos valsts institūcijām un valsts varas pārstāvjiem, ir iespējams rast vismaz daļēju atbildi uz jautājumu "kas notiek valstī?" – jautājumu, kas varētu būt interesants un nozīmīgs ne vien politiķiem, akadēmiķiem, valsts institūcijām un to darbiniekiem, bet arī ikvienam valsts iedzīvotājam. Šis pētījums ir šādas (nākotnes) padziļinātas pētniecības ļoti neliela daļa.

Pētījumā izmantota sociālo aksiomu teorija, ko izstrādāja Kvoks Lengs (Kwok Leung) un Maikls Hariss Bonds (Michael Harris Bond) ar līdzautoriem.⁸ Pētījuma vajadzībām izmantota viena no sociālajām aksiomām – sociālais cinisms (negatīvs priekšstats par cilvēka dabu un sociāliem notikumiem). Pētījumā izmantoti vairāki pētījumi un raksti par uzticēšanos, tomēr par pamatu ņemts Rodžera Meiera un līdzautoru izstrādātais uzticēšanās modelis, kurā uzticēšanās definēta kā gatavība būt ievainojamam; tā komponentes ir uztvertā kompetence, labvēlīgums un godīgums.