1. Aizgādības tiesību pārtraukšana

Vecāki paralēli tiesvedībai par laulības šķiršanu, bērna dzīvesvietas noteikšanu, saskarsmes izmantošanas kārtību, atsevišķas aizgādības noteikšanu vai citiem no ģimenes tiesībām izrietošiem strīdiem nereti vēršas bāriņtiesā, lūdzot pieņemt lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu otram vecākam atbilstoši Civillikuma 203. pantam un Bāriņtiesu likuma 22. pantam.

Paralēli notiekoša tiesvedība civillietā, tostarp šīs tiesvedības ietvaros pieņemti tiesas nolēmumi, nav tiesisks šķērslis bāriņtiesai lemt par aizgādības tiesību pārtraukšanu.¹ Secīgi bāriņtiesas negatīva lēmuma, ar kuru atsaka aizgādības tiesību pārtraukšanu, gadījumā vecāks var iesniegt administratīvajā tiesā pieteikumu par administratīvā akta izdošanu par aizgādības tiesību pārtraukšanu otram vecākam.² Šo piekritību neietekmē tas, ka ģimenes konflikta faktiskie apstākļi un tiesību jautājumi, piemēram, no Civillikuma 177.–189. panta izrietošie vecāku aprūpes un uzraudzības pienākumi, saskarsmes tiesības, var tikt vērtēti abās tiesvedībās.³ Otrs vecāks, kā arī bērns administratīvajā lietā ir pieaicināms trešās personas statusā, jo spriedums var ietekmēt viņu tiesību apjomu.

Tiesības vērsties tiesā par aizgādības tiesību pārtraukšanu otram vecākam ir izmantojamas labticīgi un saprātīgi, tas ir, vecāka vēršanās tiesā mērķis nevar būt apgrūtinājumu radīšana otram vecākam vai pozīcijas stiprināšana civiltiesiskajā strīdā, bet tikai un vienīgi bērna tiesību un interešu labticīga aizsardzība. Vienmēr jāpatur prātā, ka aizgādības tiesību pārtraukšana vecākam ir galējs līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna vislabākajām interesēm nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot vecāka aizgādībā. Tādā veidā tiek ievērots samērīguma princips.

Tomēr nav reti tādi gadījumi, kad vecāki vēršas bāriņtiesā ar prasību pārtraukt otram vecākam aizgādības tiesības, lai iegūtu papildu argumentus savai pozīcijai civiltiesiskā strīdā vai arī lai ietekmētu otru vecāku. Konfliktu eskalācija mēdz pieaugt līdz pat kriminālprocesu uzsākšanai.