Civillietās, izskatot pieteikumus par bērnu prettiesisku pārrobežu pārvietošanu, Rīgas apgabaltiesa ir galīgā instance Latvijā, kur izskata blakussūdzības par procesuāla līdzekļa piemērošanu – bērna atgriešanos pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Tādēļ vienotas tiesu prakses veicināšanas nolūkos ir svarīgi pārlūkot ne vien normatīvo regulējumu šādu lietu izskatīšanā, bet arī apelācijas instances tiesas darbības rādītājus un pieredzi.

Ko nozīmē starptautiskā bērnu nolaupīšana?

Atbildi sniedz Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk – Hāgas konvencija)¹ 3. pants:

"Bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja –

a) saskaņā ar tās valsts likumdošanu, kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, tiesību uz aizbildnību pārkāpums;

b) aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona, institūcija vai kāda cita iestāde, viena pati vai kopīgi, šīs tiesības faktiski realizēja vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana."

Atbilstoši Hāgas konvencijas 5. panta a) punktam, tiesības uz aizbildnību ietver tiesības, kas attiecas uz rūpēm par bērnu un it īpaši uz tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu. Tādējādi dabīgi šīs tiesības vienlīdzīgi ir abiem bērna vecākiem, kuriem tās jāizmanto saskaņoti.

Tāpēc, vienkāršiem vārdiem sakot, bērna nolaupīšana ir viena vecāka rīcība, aizvedot bērnu no valsts, kurā bērnam ir pastāvīga dzīvesvieta, uz citu valsti, kā arī aizturot bērnu citā valstī bez otra vecāka piekrišanas.

Viena no bērna vecākiem rīcība tiek uzskatīta par prettiesisku aizvešanu vai aizturēšanu arī tad, ja viens no vecākiem bija atļāvis otram vecākam izvest bērnu no valsts, tomēr pēdējais aizturējis bērnu šajā valstī, neatgriežot pastāvīgās dzīvesvietas valstī.