Līdz ar laulību un kopdzīves uzsākšanas skaita pieaugumu starp dažādu valstu iedzīvotājiem visā pasaulē arvien biežāk mūsdienu sabiedrībā veidojas starpnacionālas ģimenes, un arī Latvija nav izņēmums. Vienlaikus pieaug arī no šīm attiecībām izrietošo strīdu skaits par bērna aizgādības un saskarsmes tiesībām. Nereti to rezultātā kāds no vecākiem redz tikai vienu risinājumu un pieņem vienpersonisku lēmumu – doties ar bērnu uz dzīvi citā valstī, parasti – savā izcelsmes valstī. Tādā veidā otram bērna vecākam tiek liegta iespēja īstenot viņa aizgādības un saskarsmes tiesības ar bērnu. Vienlaikus negatīvas sekas skar arī bērnu, kuram liegta iespēja saglabāt patiesas un emocionālas attiecības ar abiem vecākiem. Proti, tādā veidā tiek pārkāptas gan nacionālās valsts, gan arī starptautiskās tiesību normas. Latvija ir pievienojusies vairākiem starptautiskiem dokumentiem, kas paredz īpašu procedūru, kas nodrošina drošu bērna atgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kurā tad arī jārisina strīds starp vecākiem attiecībā uz bērna dzīvesvietu un aizgādības tiesībām.¹

Ņemot vērā, ka mūsdienās arvien biežāk tiek veidotas starpnacionālas ģimenes, vienlaikus pieaug arī šādu attiecību šķiršanas gadījumu skaits. Par bērna aizgādības un saskarsmes tiesībām ir jālemj abiem vecākiem, bet nereti viens no viņiem pieņem vienpersonisku lēmumu, piemēram, doties ar bērnu uz patstāvīgu dzīvi ārvalstī, un šāds viena vecāka lēmums ir samērā egoistisks un noteikti nav bērna interesēs.