7. Jūlijs 2020 /NR. 27 (1137)
Skaidrojumi. Viedokļi
Eiropas Savienības tiesību konstitucionalitātes kontrole Latvijā
4
Ph.D. (Cantab.)
Ineta Ziemele
Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, Satversmes tiesas priekšsēdētāja 

Ievads

Latvijas tiesiskajā telpā diskusija par Eiropas Savienības tiesību jautājumiem iet plašumā, kas ir dabīga attīstība, jo tā raksturo Latvijas tiesību sistēmas un tiesiskās domas pakāpenisku eiropeizāciju. Pozitīvi ir jāvērtē arī tas, ka Latvija nepalika bez savām nelielajām debatēm par Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 2020. gada 5. maija spriedumu, kurā tā nepiekrita Eiropas Savienības Tiesas sniegtajam Eiropas Centrālās bankas kompetences vērtējumam saistībā ar valstu vērtspapīru uzpirkšanas programmas īstenošanas atbilstību Eiropas Savienības līgumam un Līgumam par Eiropas Savienības darbību.1

Latvijā tiesību doktrīnā ir rodami dažādi viedokļi par konstitucionālo tiesību un Eiropas Savienības tiesību attiecībām, kā arī vērtējumi saistībā ar jaunāko Satversmes tiesas judikatūru Eiropas Savienības tiesību jautājumos. Šajā rakstā primāri tiks pamatota Satversmes tiesas kompetence, piemērojot Eiropas Savienības tiesības, veikt šo tiesību konstitucionalitātes izvērtēšanu, kura var izpausties divos veidos, proti, kā identitātes kontrole un kā ultra vires kontrole. Līdzīgi kā vācu tiesību doktrīnā, arī Latvijas tiesību doktrīnā saistībā ar identitātes kontroli būtu jāsaprot kontrole pār tām kompetencēm, kuras varētu tikt nodotas Eiropas Savienībai, un ar ultra vires kontroli būtu jāsaprot kontrole pār to, kas jau it kā ir ticis nodots Eiropas Savienībai.2 Lai šo Satversmes tiesas kompetenci izskaidrotu, ir nepieciešams atklāt Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversmes) 68. panta saturu un funkciju saistībā citastarp ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

 

Satversmes 68. panta nozīme Latvijas tiesību sistēmā3

Lai paredzētu nepieciešamo konstitucionāli tiesisko pamatu Latvijas dalībai Eiropas Savienībā, bija jāgroza Sa­tversme.4 Daudzu diskusiju rezultātā valdības un akadēmiskās vides eksperti par nesošo pantu izraudzījās Satversmes 68. pantu, secinot, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nekādā veidā neierobežo Satversmes 2. pantā ietverto tautas suverenitātes principu.5 Arī Satversmes tiesa, sniedzot Lisabonas līguma satversmības izvērtējumu, nekonstatēja Satversmes 2. pantā ietvertā tautas suverenitātes principa ierobežojumu un secināja, ka, balstoties uz Satversmes 77. pantu, tautas nobalsošana nebija jārīko.6

Ir jāuzsver, ka Satversmes sistēmā 68. pants ir vienas no durvīm starptautisko līgumu un šajos līgumos ietverto starptautisko paražu tiesību un vispārējo tiesību principu ienākšanai Latvijas tiesību sistēmā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un līdz brīdim, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, Satversmes 68. panta interpretācija bija acīmredzami evolucionējusi salīdzinājumā ar izpratni, kas pastāvēja Latvijā līdz valsts okupācijai 1940. gadā. Šo evolūciju ietekmēja kopējā starptautiskajās tiesībās un to sistēmiskajā izpratnē notikusī attīstība. Tādējādi Satversmes 68. pants mūsdienīgā interpretācijā noteic, ka Latvijai saistošie starptautiskie līgumi ir tieši piemērojami Latvijas tiesību sistēmā, starptautiskie līgumi ir patstāvīgs tiesību avots Latvijā un tajos ietvertās tiesību normas nosaka gan tiesības, gan pienākumus šo tiesību subjektiem Latvijas tiesiskajā sistēmā. Šis pants ir bijis viens no tiesību sistēmas elementiem, lai moderno starptautisko procesu ietekmē atklātu Latvijas tiesību sistēmas atvērtības starptautiskajām tiesībām principu, šo principu attiecinot gan uz starptautiskajiem līgumiem, gan starptautiskajām paražu tiesībām un tiesību principiem.7

Izvēlei par labu Satversmes 68. panta grozīšanai saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā ir vairākas būtiskas tiesiskas sekas, par kurām gan detaļās šajā rakstā netiek runāts. Taču ir vērts pievērst uzmanību vienam aspektam, proti, noliekot Latvijas dalības Eiropas Savienībā pamatus vienīgi tādu starptautisko līgumu akcepta ietvarā, kas nosaka valsts dalību starptautiskajās organizācijās, Latvija ir paudusi zināmu nostāju attiecībā uz iespējamām Eiropas Savienības federalizācijas tendencēm, kuru arī Lisabonas līguma lietā iezīmēja Satversmes tiesa, skaidrojot, ka šādā perspektīvā ir svarīgi, ka Eiropas Savienības līgumu grozījumos noteicošā loma būs nevis Eiropas Savienības institūcijām, bet gan dalībvalstīm, tādējādi tām paturot sev galavārdu.8

Papildus tam Ministru kabineta Saeimā iesniegtais 68. panta grozījuma projekts paredzēja Latvijas dalības Eiropas Savienībā nosacījumus, proti, tā ir pieļaujama tikai nolūkā stiprināt demokrātiju. Tāpat tika piedāvāta kvalificēta balsu vairākuma procedūra, kādā veidā Saeima lemtu par šādu starptautisko līgumu apstiprināšanu.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
K
7. Jūlijs 2020 / 17:20
2
ATBILDĒT
Demokrātijas stiprināšanas kritērijs eventuāli kļūst par juridisku fikciju, jo darbojas, prezumējot, ka demokrātija nav vai arī nav gana kvalitatīva. Savukārt tad, kad demokrātija ir gana kvalitatīva, acīmredzams kļūst šīs tūkstošgades pirmās dekādes fenomens – demokrātijas deficīts. Proti, ES tiesības nevis stiprina demokrātiju, bet gan to vājina. Zināmā mērā ES tiesības stiprina kaut ko citu – tiesiskumu un cilvēktiesības kā abus pārējos pīlārus no “svētās trīsvienības”. Un tieši šie divi pīlāri, būdami nesaraujami saistīti ar pašu demokrātiju, paģērē cilvēka cieņu un brīvību kā imanentus demokrātijas elementus. Tātad arī tiesiskums un cilvēktiesības vājina (lasi - ierobežo) formāli omnipotento demokrātiju.

Rodas jautājums par piedāvāto testu, kur tiek izšķirts materiālais (atbilstība valsts konstitucionālajam kodolam) un procesuālais (labas likumdošanas princips, tostarp ultra vires doktrīna) aspekts. Ja ultra vires doktrīna ietver kritēriju “nolūkā stiprināt demokrātiju” un cilvēka cieņa un brīvība ir imanenti demokrātijas kā “svētās trīsvienības” daļas elementi, tad testa procesuālais aspekts relatīvisma garā prasa pārbaudīt, vai tiesību normas izstrādātājs veicis pienācīgu vērtējumu par kolidējošiem vispārējiem tiesību principiem. Tas nozīmē, ka demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības ir savstarpēji līdzsvarojoši un līdzsvarojami. Savukārt materiālais testa aspekts prasa atbilstību šķietami absolūtajam valsts konstitucionālajam kodolam, kas ietver ne vien jau minēto demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības, bet arī nacionālas valsts koncepts – to, kas konkrēto valsti atšķir no citām. Ja visi pārējie kodola elementi ir absolūti to esībā, bet relatīvi piemērošanā konkrētā gadījumā, tad nacionālās valsts koncepts var būt absolūts savā esībā tikai tad, ja tas ir absolūts arī piemērošanā. Vai šādā gadījumā tas, ka Latvija kā demokrātiskas tiesiska valsts aizsargā cilvēka cieņu un brīvību, patiešām ir konstitucionāla aksioma? Vai kolektīva aizsardzība, pat nevērtējot, vai indivīda pamattiesības tiek aizskartas vismazākajā iespējamajā veidā, vispār var būt absolūta?

Atbildot uz minētajiem jautājumiem noraidoši, varētu secināt, ka arī testa materiālais aspekts ir juridiska fikcija un pēc būtības ir tā procesuālais aspekts. Un tas ir pareizi, jo procesuālajā aspektā iekodētais vispārējo tiesību principu kolīzijas risinājums svēršanas ceļā vienmēr ņem vērā vēsturisko, sociālo, ekonomisko un citādi antropoloģisko kontekstu, tā pienācīgā veidā nodrošinot visu to elementu efektīvu aizsardzību, kuri vienu valsti atšķir no citām.
S > K
8. Jūlijs 2020 / 00:20
1
ATBILDĒT
Argumenta kodolam var piekrist, tikai divi novērojumi plašākā kontekstā. Šķiet, Latvijas tiesību diskursā vajadzētu nedaudz vairāk pievērsties tiesību kritiskajā uztverei. Proti, neizpratni raisa nepieciešamība pēc būtības pareizus apsvērumus skaidrot ar atsauci uz juridiski strīdīgiem (cilvēka cieņa, Satversmes kodols) un pārlieku reduktīviem (relatīvs/absolūts) konceptiem. Tā, protams, ir Satversmes tiesas valoda, tomēr kritiskākā diskusijā, izklausās savādi. Problēmu redzu tajā, ka mēs savā diskursā esam aizmirsuši vienkāršas patiesības par apgalvojumu pierādīšanu. Varam jau, protams, apgalvot, ka preambulā viss ierakstīts, taču pretargumentus apgalvojumam, ka šāds uzskats ir pielīdzināms Austina laika pozitīvisma argumentam citā kažokā, es neredzu (neizslēdzu ka tādi ir). Jautājums ir būtisks, jo filozofija ļoti krititiski skatās uz metafiziskiem argumentiem un universāliju esamību vispār. Tas pats attiecināms uz "vispārējo tiesību principu balansēšanu". Saeima neviens principus uz svariem neliek (šeit vietā Benhema slavenais teiciens). Tomēr kā jau pareizi norādat, Saeimā vairākumam jāievēro demokrātisks process un jāsaprot, ka vairākuma tirānija nav sevišķi ilgtspējīgs risinājums. Tāpat vairākumam tiktiešam ir jāspēj paskaidrot kādēļ vispār nepieciešams NTA. Tomēr šāda prasība izriet nevis no abstraktu principu prasībām, bet gan no saprātīgas valsts vadības. Turklāt pie šīs prasības nenonācām meklējot principus, bet gan rakstot politekonomisko teoriju. Mūsdienu tiesību teorijā aprakstītā racionālā valsts vadības modeļa pamatā ir "ekonomiskā konstitūcija", kas ir franču un vācu ekonomistu pienesums, atspoguļots caur "birkām" ordo- un paleoliberālisma teorija. Šādi secinājumi, manuprāt, ir vērtīgāki par tiem, kas izriet no Kanta transcendentālajiem argumentiem, kuri mūsdienu filozofijā vairs "nutur ūdeni" un ir pārāk tālu no realitātes.
K > S
8. Jūlijs 2020 / 09:03
1
ATBILDĒT
Pirmkārt, šķiet, kā minimums, jokaini runāt par reduktīvu pieeju attiecībā uz absolūtismu un relatīvismu, ja pats relatīvisms apriori nemaz nevar būt reduktīvs, paredzot ne tikai balti un melno, bet arī n-tos pelēkā toņus atbilstoši konkrētajiem apstākļiem.

Otrkārt, redziet, Jūs jau pats esat sev atbildējis par saprāta iesaisti tiesību normu jaunradē. Paļaušanās uz mūžseno premisu par saprātīgu cilvēku demokrātijas pamatā saistībā ar NTA pamatošanu (pie tam Jūsu minētais pamatošanas pienākums ir šķietami abstrakts) ir tāds pats “leap of faith” kā ticība demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormai un no tās atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem. Ja esam godīgi paši pret sevi, vienīgā atšķirība ir tā, ka vispārējie tiesību principi ir juridiski saistoši. Varam paši sev jautāt : kas tad dienas beigās ir atrautāks no sociālās realitātes - apelēšana pie deputātu šķietami imanentā saprāta vai procesuālu (bet ne formālu) priekšrakstu pastāvēšana likumdošanas procesā “abstraktu vispārējo tiesību principu” veidā? Iespējams, starp abiem nemaz nepastāv pretruna un abu pastāvēšanu prasa starpinstitucionālā lojalitāte un institūciju pienākums stiprināt sabiedrības uzticēšanos valstij un tiesībām.

Treškārt, tēze, ka “Saeimā neviens principus uz svariem neliek”, ir sofistizēta. Objektīvi likumdevējs vienmēr panāk zināmu līdzsvaru starp vispārējiem tiesību principiem, bet paliek jautājums par to, vai tas ir apzināts lēmums. Jūs esat pareizi ieskicējis, ka tas ir saistīts ar saprātīgu likumdevēja darbību, taču, raugoties plašāk, tas ir jautājums par demokrātijas un tiesiskuma mijiedarbības izpratni un pasaules uzskatu, no kuras tā izriet.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties