Ievads

2020. gada 6. jūlijs ir diena Latvijas kriminālprocesa piemērošanas jaunākajā vēsturē, kad stājās spēkā kārtējie, nu jau 37. grozījumi Kriminālprocesa likumā (turpmāk – Grozījumi KPL).¹ Vienlaikus ar tiem stājās spēkā arī kārtējie, nu jau 64. grozījumi Krimināllikumā (turpmāk – Grozījumi KL),² kuri šoreiz atstāj ietekmi arī uz kriminālprocesa piemērošanu un normu izpratni.

Nav pirmā reize, kad grozījumi pieteikti kā ātrāku un efektīvāku kriminālprocesu sekmējoši un kriminālprocesa piemērošanā iesaistītu iestāžu un amatpersonu darbu atslogojoši. Tomēr šo grozījumu pieņemšana, skaidrošana tūlīt pēc pieņemšanas notikusi ar vēl līdz šim neredzētu publisku aktivitāti.³ Tas vērtējams visnotaļ pozitīvi. Uzmundrinošs ir arī šo publisko skaidrojumu vēstījums – kriminālprocess ir efektivizēts un pilnveidots, iesaistīto personu un iestāžu darbs atvieglots. Uz šī fona visai nepamanīts un publiski mazāk tiražēts ir arī ne tik optimistisks viedoklis, ko izteikusi Augstākās tiesas izveidota Tiesvedību ilgumu izvērtēšanas darba grupa: "Lai arī atsevišķi grozījumi tika atzīti kā nepieciešami, kopumā likumdevēja darbs novērtēts kā instrukciju veidošana vai deklaratīvu normu iestrāde likumā."⁴

Lai arī darba grupa aicinājusi grozījumu ietekmi uz kriminālprocesu izvērtēt pēc laika, kas noteikti ir atbalstāms, šī raksta uzdevums ir jau šobrīd sniegt īsu komentāru par, mūsu ieskatā, svarīgākajiem pieņemtajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā⁵ (turpmāk – KPL) un tiem Krimināllikuma (turpmāk – KL) grozījumiem, kas nozīmīgi ietekmē kriminālprocesa piemērošanu un kriminālprocesa normu izpratni. Esam ieskicējušas gan atbildētos, gan jaunradītos jautājumus, kā arī dalījušās subjektīvās novērotāja izjūtās par to, vai veiktie grozījumi tiešām sniedz solīto un ir radījuši priekšnosacījumus visu gribētajam – strādāt efektīvi un bez pārlieku liela un, kas ne mazsvarīgi, objektīvi nepamatota apgrūtinājuma.

Apskats veidots, Grozījumus KPL sadalot vairākās grupās un to sākot ar, mūsu ieskatā, mazāk nozīmīgiem, fragmentāriem grozījumiem, turpinot ar tām grozījumu grupām, kuru ietekme ir lielāka, un noslēdzot apskatu ar KL grozījumiem un to ietekmi uz KPL un kriminālprocesa praktisko piemērošanu saistībā ar maznozīmīga noziedzīga nodarījuma kategorijas ieviešanu un atsevišķu nodarījumu dekriminalizāciju.

1. KPL normas savstarpēji vai ar citu likumu normām saskaņojošie un precizējošie grozījumi

Kārtējie Grozījumi KPL, tāpat kā daudzi iepriekšējie, satur virkni tādu grozījumu, kuri izdarīti, lai savstarpēji saskaņotu KPL normas vai KPL normas ar citu likumu normām vai arī lai precizētu kādas situācijas regulējumu, kurš līdz tam izrādījies nepietiekami skaidrs. Šajos Grozījumos KPL pie tādi ir, piemēram, turpmāk minētie grozījumi.

1.1. Veikti papildinoši grozījumi cietušā vispārīgajās tiesībās un pienākumos, paredzot, ka liecināšanas laikā viņam ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā lieciniekam (sk. KPL 97¹.1.¹ d., 103. p. 1. d.). Šie grozījumi gan pēc būtības neko nemaina, tikai novērš neprecizitātes (piemēram, to, ka iepriekš šādas tiesības cietušajam bija paredzētas vien pirmstiesas procesā u.c.).

1.2. Precizēti ar kriminālprocesuālo imunitāti saistītie jautājumi: KPL 120. pants papildināts ar norādi, ka Satversmes tiesas tiesnešiem ir Satversmes tiesas likumā noteiktā kriminālprocesuālā imunitāte. Tāpat KPL teksts saskaņots ar Psihologu likumu (kurš gan stājās spēkā jau pirms divarpus gadiem), 121. pantu papildinot ar norādēm par psihologu imunitāti.

1.3. Precizēta norāde par operatīvajās darbībās iegūto ziņu izmantošanu pierādīšanā. Pēc grozījumu veikšanas KPL 127. panta trešā daļa ir spēkā šādā redakcijā: "Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, tai skaitā ziņas, kas norāda uz citas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā likumā noteiktajā procesuā­lajā kārtībā." Norma iekļauta likumprojektā uz otro lasījumu pēc tieslietu ministra ierosinājuma, norādot, ka "minētais grozījums ir tikai precizējošs, nolūkā novērst dažādo praksi, kas saistīta ar iespēju izmantot kriminālprocesā kā pierādījumu operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtas ziņas par citas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu, tostarp arī citā kriminālprocesā".⁶ Veiktie grozījumi nekādi nemazina prasību pēc šo ziņu pārbaudes kriminālprocesuālā kārtībā, tostarp pārliecinoties par operatīvās darbības veikšanas tiesiskumu, samērīgumu un citu tiesisko prasību ievērošanu.

1.4. Saskaņojoša rakstura grozījumi KPL 364¹. p. 3. d., KPL tekstu saskaņojot ar Civilprocesa likuma normām attiecībā uz tiesu izpildītāju rīkotām izsolēm un kustamas mantas pārdošanu.

1.5. KPL terminoloģiski beidzot reaģēts uz Drošības policijas nosaukuma maiņu – Valsts drošības dienests (kas gan notika jau pirms pusotra gada), izdarot attiecīgus grozījumus KPL 386. un 387. pantā.

1.6. Lai novērstu praksē konstatētās normas dažādās interpretācijas,⁷ grozījumi veikti KPL 439. p. 3.¹ d., paredzot papildus gadījumu, kad var uzsākt kriminālprocesu pret juridisko personu uzreiz kā atsevišķu procesu. Proti, ir reāla iespēja, ka ārpus Latvijas teritorijas izdarīts noziedzīgs nodarījums Latvijas Republikā reģistrētas juridiskās personas interesēs, labā vai tās nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā.

1.7. Grozījumi KPL 553. p. 3. d., papildinot tajā paredzētos gadījumus, kad apelācijas sūdzības var atstāt bez izskatīšanas. Līdz ar grozījumu spēkā stāšanos tiesnesis ir tiesīgs atstāt bez izskatīšanas arī aizskartā mantas īpašnieka sūdzību, kas neattiecas uz mantu. Grozījumi veikti, lai saskaņotu grozīto normu ar KPL 111¹. pantā noteiktajām kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesībām.

1.8. Savstarpēji saskaņojot KPL normas, veikti grozījumi KPL 583. pantā, paredzot, ka lēmumu par kasācijas pārsūdzības izskatīšanu rakstveida procesā vai tiesas sēdē lemj tiesa koleģiālā sastāvā. Tas bija nepieciešams, lai regulējums būtu atbilstošs KPL 573. un 573¹. pantam, kurš tika grozīts jau 2018. gada nogalē.

1.9. Vienādojot KPL izmantoto terminoloģiju, veikti grozījumi KPL 634.² p. 1. d. otrajā teikumā aizstājot vārdu "rakstveidā" ar vārdiem "rakstveida procesā".

1.10. Precizējoši grozījumi veikti KPL 640. pantā, lai nodrošinātu, ka iespēja atbrīvot no soda izciešanas sakarā ar slimību attiecināma ne tikai uz personām, kuras jau izcieš sodu, bet arī tām, kurām šāds sods piespriests, bet kuras vēl nav sākušas to izciest. Veicot saprātīgu grozīto normu tulkošanu, šāds rīcības modelis, mūsuprāt, gan jau varēja tikt praktizēts pat bez grozījumiem, jo var pievienoties Grozījumu KLP likumprojekta papildinātajā anotācijā norādītajam, ka nav pamatoti atbilstoši reaģēt uz slimību, kas rada pamatu atbrīvot no soda izciešanas tikai soda izciešanas laikā, neparedzot iespēju to darīt vēl pirms soda izciešanas uzsākšanas.⁸ Likumdevējs ir uzskatījis, ka šo situāciju bez grozījumu veikšanas sakārtot nav iespējams. Tomēr jānorāda, ka diemžēl KPL 640. panta "pārskatīšana" nav bijusi pilnīga, jo, neskatoties uz to, ka grozītas visas piecas panta daļas, panta trešajā daļā joprojām ir saglabājusies norāde "ja soda izciešanas laikā ar psihiskiem traucējumiem saslimis notiesātais", kaut arī izslēgta norāde, ka lēmums attiecināms uz "turpmāku" soda izciešanu.

2. "It kā sīki" KPL grozījumi, taču ar nozīmīgu ietekmi uz kriminālprocesa norisi

Virkne Grozījumu KPL ir salīdzinoši "sīki", taču, mūsu ieskatā, ar pietiekami nozīmīgu ietekmi uz kriminālprocesa praktisko norisi. Pie šīs grupas esam pieskaitījušais šādus grozījumus KPL.

2.1. Grozījumi attiecībā uz procesuālo uzdevumu izpildītāju paredz tā tiesību lokā ietvert tiesības pieņemt lēmumu par piespiedu atvešanu, papildinot KPL 32. p. 2. d. ar teikumu: "Lai nodrošinātu uzdotās izmeklēšanas darbības izpildi, procesuālo uzdevumu izpildītājam ir tiesības pieņemt lēmumu par piespiedu atvešanu."

Gan likumprojekta sākotnējā,⁹ gan papildinātajā anotācijā¹⁰ paredzēts, ka izmaiņas nepieciešamas, jo regulējums, kas neparedz procesuālo uzdevumu izpildītājam tiesības pieņemt pašam lēmumu par piespiedu atvešanu, "nav efektīvs un neveicina ātru un savlaicīgu izmeklēšanas darbību izpildi". Ieviestais regulējums veidots pēc līdzības ar KPL 30. p. 2. d., kurā jau ir paredzētas tiesības izmeklēšanas grupas dalībniekam pieņemt procesuālus lēmumus.

Veiktie grozījumi, mūsu ieskatā, atzīstami par epizodiskiem, bez būtiskas nozīmes un ietekmes uz kriminālprocesa norises efektivitāti, kā arī sistēmiski neiederīgiem un nepārdomātiem.

Procesuālo uzdevumu izpildītājs kā kriminālprocesa dalībnieks sākotnēji KPL arī tika iekļauts kā epizodiskas lomas amatpersona, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, kura rīkojas vienīgi procesa virzītāja uzdevumā, izpildot atsevišķu tā konkrētu uzdevumu. Tieši kompetences atšķirības ļāva nošķirt izmeklēšanas grupas dalībnieku no procesuālā uzdevuma izpildītāja.¹¹ Izdarītie grozījumi zināmā mērā vērsti uz šo statusu pietuvināšanu, kas nebūtu attaisnojams. Turklāt tie ir tik sīki, ka kopējo procesuālā uzdevuma izpildītāja darbības efektivitāti uzlabot nespēs, ja tas vispār ir nepieciešams, ņemot vērā šī dalībnieka darbības būtību. Ir modelējamas daudzas situācijas, kad procesuālo uzdevumu izpildītājam it kā būtu saskatāma nepieciešamība rīkoties ātri un nekavējoties, taču to "traucē" tas, ka konkrētai rīcībai nav saņemts procesa virzītāja uzdevums. Tā, piemēram, ja saņemts uzdevums veikt izņemšanu, bet tās gaitā rodas nepieciešamība veikt kratīšanu, procesuālo uzdevumu izpildītājs nevar pieņemt lēmumu par kratīšanas veikšanu un saņemt prokurora piekrišanu tai. Ja dots uzdevums nopratināt kādu personu un tās liecības satur informāciju, kas rada nepieciešamību nekavējoties nopratināt vēl kādu vai veikt citu izmeklēšanas darbību, arī to procesuālā uzdevuma izpildītājs nevar, kamēr nav saņemts procesa virzītāja uzdevums. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Ja jau šajā situācijā tiek saskatīta problēma, tad to bija nepieciešams risināt kompleksi, pilnībā pārskatot procesuālā uzdevuma izpildītāja statusu. Taču atļausimies apšaubīt, ka tas ir nepieciešams. Jāatceras, ka lietas "saimnieks" ir procesa virzītājs, kas ir tas, kurš pārzina lietā notiekošo (ne velti pat uzraugošajam prokuroram un izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir jāinformē procesa virzītājs par izmeklēšanas darbībām, ko tie grasās veikt), savas kompetences ietvaros lemj, ko un kā darīt un kādus lēmumus pieņemt. Procesuālo uzdevumu izpildītāja rīcība, kas nav saskaņota ar procesa virzītāju, šādam modelim neatbilst un diez vai atbilst arī kriminālprocesa efektīvas veikšanas mērķim.

Te jāpiebilst, ka pat izmeklēšanas grupas dalībniekam, līdzībās ar kuru it kā izstrādāti pieņemtie Grozījumi KPL, tiesības pieņemt lēmumus ir nevis pilnīgi patstāvīgi, bet gan tikai procesa virzītāja uzdevumā un noteiktajos ietvaros (KPL 30. p. 2. d.). Savukārt grozījumos attiecībā uz procesuālā uzdevuma izpildītāja tiesībām pieņemt lēmumu par piespiedu atvešanu šādas atrunas nav. Vai izdarīt pieņēmumu, ka grozījumu iniciatori un pieņēmēji uzskatījuši, ka vienmēr, kad uzdots veikt kādu izmeklēšanas darbību ar personu, šis uzdevums "dabiski izsauc" nepieciešamību to atvest piespiedu kārtā, ja tā uz uzaicinājumu neierodas. Atļausimies šādu uzskatu apšaubīt. Piespiedu atvešana tomēr ir pietiekami nopietns piespiedu līdzeklis, kura piemērošana ir nevis obligāts pienākums, bet tiesības. Tās piemērošana rūpīgi izvērtējama gan no tiesiskuma, t.sk. samērīguma, viedokļa, gan nozīmīgi ir arī taktiskas dabas u.c. apsvērumi, ko lielākoties atbilstoši var izvērtēt, pārzinot visu lietu. Savukārt tas ir procesa virzītāja kompetencē.

Savukārt, ja tiešām praksē šis aspekts atzīts par tik nozīmīgi problemātisku, ka būtiski traucē procesa efektīvai norisei, tad minimāli būtu nepieciešams norādīt, ka procesuālo uzdevumu izpildītājs lēmumu par piespiedu atvešanu var pieņemt procesa virzītāja uzdevumā. Tādējādi, ja procesa virzītājs saskatītu nepieciešamību konkrēto personu atvest piespiedu kārtā gadījumā, ja tā neierodas labprātīgi, viņš varētu uzreiz dot uzdevumu par attiecīgās darbības veikšanu un lēmuma par piespiedu atvešanu pieņemšanu nepieciešamības gadījumā. Lai arī šādu risinājumu apskatāmie Grozījumi KPL tieši neparedz, domājams, tas būtu praktizējams jau šobrīd, lai procesuālo uzdevumu izpildītājam piešķirtās tiesības tiktu īstenotas sistēmiski iederīgi.

2.2. Grozījumi KPL attiecībā uz izmeklēšanas tiesneša institūtu paredz nedaudz grozīt tam pieteiktā noraidījuma izskatīšanas procesuālo kārtību. Proti, ja iepriekš bija paredzēts, ka visos gadījumos izmeklēšanas tiesnesim pieteikto noraidījumu izlemj tiesas priekšsēdētājs, tad līdz ar grozījumu veikšanu paredzēts: ja noraidījums izmeklēšanas tiesnesim tiek pieteikts tiesas sēdē, to izlemj izmeklēšanas tiesnesis (KPL 55. p. 1. d.). Šāds KPL grozījums tika iekļauts jau likumprojekta sākotnējā versijā un tā apspriešanas gaitā Saeimā nemainījās. Galvenais grozījumu nepieciešamības arguments – izmeklēšanas tiesneša darba efektivizēšana, jo līdzšinējais regulējums radījis problēmas praksē ar ātru noraidījuma izskatīšanu sakarā ar tiesas priekšsēdētāja iespējamo nepieejamību vai apgrūtinātu pieejamību.¹² Tiktāl iebildumu pret izdarītajiem grozījumiem nebūtu, un tiešām var atzīt, ka izmeklēšanas tiesneša rīkotā sēdē pieteiktu noraidījumu šim tiesnesim varētu izlemt arī viņš pats, ja jau esam akceptējuši, ka arī tiesa iztiesāšanas laikā sev pieteikto noraidījumu izlemj pati. Tomēr atkal ir pamats izteikt secinājumu, ka jautājums risināts epizodiski, zaudējot sistēmisku skatu. Proti, ja risinājums izvēlēts līdzībās ar tiesai pieteiktu noraidījumu iztiesāšanas laikā, tad izpaliek kāds būtisks aspekts, t.i., pārsūdzība. Ir skaidrs, ka attiecībā uz izmeklēšanas tiesneša tiesas sēdē pieņemto nolēmumu turpmāk attiecināms KPL 57. p. 2. d. paredzētais, ka tiesas sēdē pieņemtais lēmums atsevišķi nav pārsūdzams. Jautājums ir, kā to turpmāk saprast attiecībā uz izmeklēšanas tiesneša pieņemto nolēmumu par sev pieteikta noraidījuma nepieņemšanu. "Atsevišķa" pārsūdzības neiespējamība līdz šim tika saprasta kā liegums šo nolēmumu pārsūdzēt uzreiz, taču pieļāvums savu neapmierinātību ar to izteikt, pārsūdzot t.s. iztiesāšanas laikā pieņemto gala nolēmumu. Var, protams, diskutēt par šādas pieejas efektivitāti (liegums novērst laikus situāciju, kad lietu izskata tiesneši, uz kuriem attiecas interešu konflikta situācija), taču tā vismaz neliedz personai tiesības uz to, ka tiesnešu neieinteresētību utt. pārbauda vēl kāds cits, izņemot viņus pašus. Kas notiks ar izmeklēšanas tiesneša noraidījuma pamata pārbaudi? Gadījumos, kad izmeklēšanas tiesneša lēmums ir nepārsūdzams (piemēram, lēmumi, kas pieņemti apcietinājuma piemērošanas kontroles gaitā, u.c.), bažas par viņa neieinteresētību lietā tā arī neviens cits, izņemot viņu pašu, neizvērtēs. Savukārt attiecībā uz pārsūdzamajiem lēmumiem prezumējams, ka persona, kas pieteica noraidījumu, kurš netika pieņemts, savu neapmierinātību ar to izteiks sūdzībā par pieņemto lēmumu, piemēram, apcietināt vai atteikties apcietināt aizdomās turēto vai apsūdzēto.