Patiesībā tas ir problēmu ņudzeklis, kura atšķetināšana paģērē vispirms atbildēt uz vienu, bet, kā izrādās, tikai šķietami vienkāršu jautājumu, proti, kāda ir tiesas funkcija krimināllietu iztiesāšanā postpadomju perioda kriminālprocesā?² Saprotams, ka atbildei uz šo jautājumu jāatrodas kontekstā ne tikai ar kriminālprocesa modeļa konstrukciju, bet arī doktrināri teorētiskiem principiem, kuri garantē vispārpieņemto kriminālprocesuālo funkciju sadalījumu. Tā ir jau aksiomātiska³ prasība, kas vismaz uz papīra ir garantēta visos (anglosakšu, Vācijas, Francijas un pat Krievijas) par klasiskiem atzītiem tradicionālajos kriminālprocesa modeļos.

Saistībā ar jautājumu uzdošanas tiesā tematiku Latvijas, līdzīgi kā daudzu citu kontinentālās Eiropas kriminālprocesuālo modeļu, kontekstā svarīgi ir norādīt, ka jautājumu pieļaujamība vai nepieļaujamība sākotnēji bija saistīta ar liecinošo personu izteikumu adekvātu novērtējumu tiesā ar zvērinātu piesēdētāju piedalīšanos.

Tiešums un mutiskums šādā nozīmē saprotams kā pilsoniskas sabiedrības pārstāvju tiesas procesa gaitas uztvērums. Šie pārstāvji, neko nezinot par iepriekšējā izmeklēšanā savāktajiem pierādījumiem, piedalās pierādījumu (šajā gadījumā liecinošo personu liecību) pārbaudē. Tas nozīmē, ka korektu pierādījumu iegūšanai, nodrošinot vienlīdzīgas tiesības, jāizslēdz neatļauta zvērināto piesēdētāju ietekmēšana jeb manipulācijas ar tiem, tostarp negodprātīgu nopratināšanas tehniku izmantošana.

Prof. Arturs Liede (1905–1981) rakstīja, ka "iztiesāšanas tiešums ir viena no patiesības noskaidrošanas garantijām tiesas sēdē. Lai būtu optimāla iespēja konstatēt patiesību, ir nepieciešama tāda iztiesāšanas procesuālā kārtība, kur tiesneši un tiesas sēdes dalībnieki visus pierādījumus var tvert (redzēt, dzirdēt) tieši, no pirmavotiem, bez jebkādiem (piem., rakstveida) starpposmiem".⁴

Saprotams, ka tādējādi, piemēram, anglosakšu procesā ir teorētiski un praktiski aprobēti jautājumu uzdošanas un noņemšanas doktrīnas aspekti. Ievērojot, ka Latvijas Republikā zvērināto tiesa nekad nav bijusi un diez vai kādreiz arī būs, šādām teorētiski praktiskām atziņām šķietami nav lielas nozīmes. Līdz ar to varētu pieņemt, ka reizēm tiesas sēdē uzvirmojušie strīdi par tāda vai citāda jautājuma noņemšanu labākajā gadījumā ir tukša ākstīšanās, jo tiesu tomēr spriež "profesionāls tiesnesis".⁵ Tomēr arī šie jautājumi ir būtiski, ņemot vērā, ka profesionālam tiesnesim nav jāsoda (kas it kā dabiski secināms no vārda "profesionāls"), bet gan taisnīgi jāizskata lieta. Proti, kā savulaik paudis prof. Pauls Mincs (1868−1941), kategoriski norādot, ka "tiesa nesoda un tiesai nav jāsoda. Sodīt nav tiesas funkcija. [..] Tiesas funkcija ir apsūdzētā tiesību sargāšana. [..] Tiesa atrodas starp šiem diviem pretnostatītajiem spēkiem jeb, pareizāk sakot, tā atrodas virs tiem. Tiesa neiejaucas pušu strīdā. Tā bezkaislīgi taisa savu spriedumu. Uz šādu lietas nostādni mēs pastāvīgi un lēnām virzāmies, taču pilnībā tas joprojām nav [panākts]."⁶ Kā, pamatojoties uz praktiskiem novērojumiem, uzskata viens no šīs publikācijas autoriem, Latvijas kriminālprocesam tas arī nemaz nedraud.

Jebkurā gadījumā, ievērojot, ka "profesionāls tiesnesis" šobrīd pilnībā aizstāj "pilsoniskas sabiedrības" jeb "tautas" elementu, kuri arī ir taisnīguma garants, tad, saprotams, arī "profesionālam tiesnesim" jautājumu pieļaujamības vai nepieļaujamības izšķiršanā tomēr būtu jāievēro tie paši pamatprincipi, kādi ir zvērināto tiesai.

Jautājumu veidi

Ir neapstrīdami, ka jautājums ir izteikums, ar ko vēršas pie kāda, lai (ko) uzzinātu, noskaidrotu,⁷ proti, loģiska forma, kas ietver izejošo vai bāzes informāciju ar vienlaicīgu norādi uz šīs informācijas nepilnību nolūkā atbildes veidā iegūt jaunu informāciju.⁸ Jautājums, kas uzdots kriminālprocesa ietvaros procesuālo darbību laikā, ir uzskatāms par tādu pašu procesuālo līdzekli kā pati nopratināšana.⁹

Jautājumus gan pēc satura, gan pēc formas kopumā var iedalīt dažādos veidos. Pēc loģikas un gramatiskās uzbūves formām jautājumus var iedalīt tiešajos un netiešajos.

Tieši ir "vai" tipa jautājumi, kas prasa viennozīmīgu atbildi, tostarp "jā" vai "nē", vai arī pretnostatītu izvēli, piemēram, "noziedzīgs nodarījums notika vakar vai aizvakar". Tādā veidā tiešie jautājumi iedalās vienkāršos un saliktos. No loģikas viedokļa vienkāršie tiešie jautājumi ir visdrošākie: tie prasa noteiktas un viennozīmīgas atbildes. Galvenais vienkāršo tiešo jautājumu trūkums ir noliedzošas atbildes nenoteiktība. Noliedzošas atbildes ir maksimāli precīzas tikai gadījumā, ja attiecīgie pretrunīgie un pretējie jēdzieni sakrīt saturā. Piemēram, jautājumā "Vai noziegums ir tīšs?" noliedzoša atbilde apgalvo, ka noziegums ir izdarīts aiz neuzmanības.¹⁰ Ir daži tiesību zinātnieki, kas šāda tipa jautājumus uzskata par uzvedinošiem, līdz ar to no kriminālprocesuālā viedokļa tos atzīst par nederīgiem.¹¹ Autoru ieskatā, šāda nostāja nebūtu atzīstama par pareizu, jo tādā gadījumā būtiski tiktu apgrūtināta objektīvās patiesības noskaidrošana, it īpaši gadījumos, kad tiek pārbaudīts liecinātā patiesums.