1. Pārrobežu mantošanas normatīvais regulējums

1.1. Mantošanas regulas izveidošanas attīstība un nepieciešamība

Vairāku Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu nacionālo tiesību normas paredz, ka starptautiskā jurisdikcija nosakāma ne tikai pēc mantojuma atstājēja pastāvīgās dzīvesvietas, bet arī pēc pilsonības vai mantas atrašanās vietas, bet vēl citās dalībvalstīs pastāv dalītais piesaistes kritērijs – kustamajai mantai personas domicils, bet nekustamajai mantai tās atrašanās vieta.

Civillikuma 16. pants nosaka, ka notārs mantojuma lietas ved tikai par mantojumu, kas atrodas Latvijā, piemērojot Latvijas tiesību aktus.² Šī kolīziju norma ir vienpusēja kolīziju norma un paredz vienīgi Latvijas likuma piemērošanu, nosakot, ka neatkarīgi no personas valstiskās piederības vai dzīvesvietas Latvijas likums ir piemērojams visos gadījumos, kad personas manta atrodas Latvijā.

Vairākās dalībvalstīs pastāv tā dēvētā sadalīšanas sistēma, kurā uz kustamā īpašuma mantošanu attiecas mantojuma atstājēja dzīvesvietas tiesību akti, bet uz nekustamā īpašuma mantošanu – tās valsts tiesību akti, kurā atrodas nekustamais īpašums.³ Atbilstoši šādam tiesiskajam regulējumam mantiniekiem pārrobežu mantojuma lieta ir jākārto dažādās valstīs atkarībā no mantojamo objektu atrašanās vietas atbilstoši katras valsts kolīziju normu regulējumam un materiālo tiesību īpatnībām.⁴ Šādā veidā tiek radīti vairāki mantojuma kopumi, no kuriem katrs ir pakļauts citas valsts tiesību aktiem, kas atšķirīgi nosaka mantiniekus, viņu attiecīgo mantojuma daļu, kā arī mantojuma sadalījumu.⁵

Lai novērstu iepriekš minēto situāciju rašanos un veicinātu pārrobežu mantošanas vienkāršošanu, ES jau ilgu laiku ir virzījusi normatīvā regulējuma attīstību mantošanas jomā un pēc vairāk nekā desmit gadu ilga darba tika izveidota Mantošanas regula.⁶

1.2. Mantošanas regulas tvērums

Lai mantojuma lieta tiktu atzīta par pārrobežu mantojuma lietu, vispirms ir jākonstatē pārrobežu elements, piemēram, mantojumā ietilpstošā manta atrodas vairākās valstīs.

Mantošanas regula ir piemērojama to personu mantojuma lietām, kuras ir mirušas 2015. gada 17. augustā un vēlāk. Ja mantojuma atstājējs ir miris pirms 2015. gada 17. augusta, Mantošanas regula netiek piemērota.

Mantošanas regula ietver visus mantošanas civiltiesiskos aspektus, proti, visus mantas un tiesību nodošanas veidus nāves gadījumā neatkarīgi no tā, vai tā ir likumiskā mantošana, vai ir atstāts pēdējās gribas rīkojums. Regula nosaka, kurai dalībvalstij ir jurisdikcija un kuras valsts tiesību akti ir jāpiemēro. Visbeidzot, ar Mantošanas regulu tiek ieviesta Eiropas mantošanas apliecība un paredzēta tās izmantošanas kārtība.

Ar Mantošanas regulu netiek saskaņotas dalībvalstu mantošanas tiesības, jo Mantošanas regulas tvērumā neietilpst tādi jautājumi, kā, piemēram, kādu mantojuma daļu mantos mantojuma atstājēja bērni vai laulātais. Regula nerisina jautājumus, kas saistīti, piemēram, ar nodokļiem par mantojumu vai mantotā nekustamā un kustamā īpašuma tiesību reģistrāciju. Šie jautājumi ir izslēgti no Mantošanas regulas materiālā tvēruma un ir risināmi saskaņā ar konkrētajai mantojuma lietai piemērojamajiem tiesību aktiem.

1.3. Tiesiskās palīdzības līgumi

Pirms iestāšanās ES Latvija noslēdza vairākus tiesiskās palīdzības līgumus, kas paredz dažādus tiesiskās sadarbības veidus, ar tādām trešajām valstīm kā Krievija, Baltkrievija, Kirgīzija, Ukraina, Moldova un Uzbekistāna, kā ar tagadējām ES dalībvalstīm – Poliju, Igauniju un Lietuvu.⁷ Attiecībā uz pārrobežu mantojuma lietām šie tiesiskās palīdzības līgumi regulē jautājumus, kas saistīti ar jurisdikcijas un piemērojamā likuma noteikšanu, kā arī spriedumu atzīšanu un izpildi.⁸ Iestājoties ES, Latvijai, tāpat kā Lietuvai, Igaunijai un Polijai, kļuva saistoši ES jau pieņemtie, kā arī turpmākie privāttiesības regulējošie tiesību akti, tai skaitā arī Mantošanas regula.

Mantošanas regulā ir ietvertas norādes par starptautisko līgumu un Mantošanas regulas mijiedarbību – regula paredz, ka tā neskar starptautisko līgumu piemērošanu, kuru puses ir viena vai vairākas dalībvalstis un kuri skar jautājumus, uz kuriem attiecas Mantošanas regula. Tas nozīmē, ka normu kolīziju gadījumā ES tiesību akti dod priekšroku starptautiskajiem līgumiem, kas noslēgti starp ES dalībvalstīm un trešajām valstīm.