Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana ir viens no kaitīgākajiem ekonomiskajiem noziegumiem. Eiropas Parlamenta rezolūcijas priekšlikumā par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu norādīts, ka "noziedzīgi iegūto naudas līdzekļu plūsmas, veicot naudas līdzekļu pārskaitījumus, var kaitēt finanšu sektora stabilitātei un reputācijai un apdraudēt Savienības iekšējo tirgu [..]; organizētās noziedzības izplatīšanās, korupcija un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana nopietni apdraud pilsoņu un patērētāju drošību, pārvietošanās brīvību, uzņēmumu aizsardzību, brīvu un godīgu konkurences darbību, nepieciešamību nepieļaut nelikumīgu finanšu līdzekļu un likumīgā uzņēmējdarbības cikla izkropļošanas dēļ iegūtu līdzekļu uzkrājumus un demokrātijas pamatprincipus, uz kuriem balstās Eiropas Savienība un dalībvalstis; tā kā šo parādību apkarošanai nepieciešama stingra politiskā griba visos līmeņos".¹ Jāatzīst, ka tas nav pilns ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu apdraudēto interešu uzskaitījums.

Apzinoties šo lielo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas kaitīgumu, autors rakstā pievērsis uzmanību tiesu praksē esošajās lietās visbiežāk sastopamajam šā nodarījuma izpausmes veidam, proti, Krimināllikuma 218. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma rezultātā iegūtu līdzekļu legalizēšanai jeb nesamaksāto nodokļu legalizēšanai.

Ar nesamaksāto nodokļu "pašlegalizēšanu" saistītais tiesiskais regulējums

2019. gada 3. jūlijā spēkā stājās 2019. gada 6. jūnija likums "Grozījumi Krimināllikumā", ar kuru tika ieviestas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1673 (2018. gada 23. oktobris) par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu ar krimināltiesībām (turpmāk – Direktīva).

Būtiskākā Direktīvas prasība, kas iepriekš neizrietēja ne no viena starptautiskā normatīvā akta, ir kriminalizēt predikatīvā nodarījuma izdarītāja veikto noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu (turpmāk – "pašlegalizēšana"). Proti, Direktīvas 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā vispirms tiek norādīts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka turpmāk minētā rīcība, ja tā izdarīta ar nodomu, ir sodāma kā noziedzīgs nodarījums:

a) īpašuma pārveidošana vai nodošana, zinot, ka šāds īpašums ir iegūts noziedzīgā darbībā, lai slēptu vai maskētu īpašuma nelikumīgo izcelsmi vai lai palīdzētu jebkurai personai, kas ir iesaistīta šādas darbības izdarīšanā, izvairīties no minētās personas rīcības juridiskajām sekām;

b) īpašuma patiesās būtības, izcelsmes, atrašanās vietas, izvietojuma, kustības, tiesību uz to slēpšana vai maskēšana vai īpašuma piederības slēpšana vai maskēšana, zinot, ka šāds īpašums iegūts noziedzīgā darbībā.

Tad Direktīvas 3. panta 5. punktā norādīts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētā rīcība ir sodāma kā noziedzīgs nodarījums, ja to ir izdarījušas personas, kas veikušas noziedzīgo darbību, kurā iegūts īpašums, vai bijušas tajā iesaistītas.²

Visi iepriekšējie starptautiskie normatīvie akti, kas ir saistoši Latvijai, "pašlegalizēšanas" kriminalizāciju atstāja dalībvalstu ziņā. Piemēram, 2005. gada 16. maija Eiropas Padomes konvencijā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju, norādot 9.