I. Ievads

Par valstīm pārejas periodā tiek sauktas valstis, kuras pēc nedemokrātiska režīma mainās demokrātiskas, tiesiskas un cilvēktiesību ievērojošas valsts virzienā. Visas bijušās Padomju Savienības valstis, kuras kopš 1989. gada atradās pārejas periodā no represīva totalitāra režīma uz plurālistisku demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības ievērojošu valsts iekārtu, var tikt apzīmētas par pārejas perioda valstīm. Šo valstu galvenās problēmas bija līdzīgas: tiesiskuma trūkums, neatkarīgas un kompetentas tiesu sistēmas neesamība, iedzīvotāju neuzticēšanās valsts institūcijām un valdībai, nepietiekama cilvēktiesību ievērošana no valsts puses, korupcija un nepotisms kā arī segregācija valsts iedzīvotāju vidū.

Gandrīz visas valstis, kas atrodas pārejas periodā no nedemokrātiska režīma uz demokrātisku, tiesisku valsti, piemēro pārejas perioda taisnīgumu. Arī lielākā daļa bijušās Padomju Savienības valstu to piemēroja lielākā vai mazākā mērā. Latvija, Lietuva, Igaunija, kā arī bijušās Padomju Savienības satelītvalstis Ungārija, Polija un Vācijas Demokrātiskā Republika piemēroja pārejas laika taisnīgumu aktīvi de iure un de facto.

Pārejas perioda taisnīguma mehānismu piemērošana Latvijā joprojām ir aktuāla. Tikai pirms pusotra gada daļa no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (turpmāk – VDK) dokumentiem, ieskaitot tā saukto čekas maisu saturu ar aģentu vārdiem, tika publiskota: 2018. gada decembrī tā kļuva pieejama Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļvietnē. Pirms diviem gadiem, 2018. gada 29. jūnijā, Satversmes tiesa kārtējo (trešo) reizi izskatīja jautājumu par Saeimas vēlēšanu likuma normas, kas liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās antikonstitucionālās padomju organizācijās, atbilstību Satversmei.¹

Pārejas perioda taisnīguma mehānismu piemērošanas process vēl nav noslēdzies. To savā pirmajā runā Saeimā, amatā stājoties, norādīja arī Valsts prezidents Egils Levits: "Cita starpā gribu uzsvērt, ka mums vēl ir jāveic nopietns nesenās vēstures – it sevišķi okupācijas laika – izvērtējums no demokrātiskām, politiskām un morālām pozīcijām."²

Pēc autores domām, šāds izvērtējums palīdzētu arī noskaidrot, vai Latvijas līdz šim piemērotie pārejas perioda taisnīguma mehānismi ir sasnieguši savus mērķus un vai ir nepieciešams ieviest papildu mehānismus. Apsverama būtu arī doma par patiesības un izlīguma komisijas izveidošanu. Kā to rāda pieredze, šādas komisijas dod iespēju veidot dialogu starp netaisnīgā režīma upuriem un viņu pāridarītājiem vai režīma atbalstītājiem, kas bieži vien paši ir bijuši šī režīma upuri, jo dažādu iemeslu dēļ bijuši spiesti rīkoties saskaņā ar šajā režīmā valdošajiem noteikumiem. Tas savukārt sekmē sabiedrības vienotību, veiksmīgu pārejas perioda noslēgumu un ilgstošu mieru.

Šajā rakstā tiek aplūkoti oficiālie jeb valsts institūciju piemērotie pārejas perioda taisnīguma mehānismi Latvijā pēc tās neatkarības atgūšanas. Latvijas kompetentās institūcijas nekavējoties ieviesa attiecīgus mehānismus un sāka tos piemērot. Detalizētāk tiks apskatīti pārejas perioda taisnīguma juridiskie mehānismi: konkrētu tiesību aktu pieņemšana un to piemērošana. Konkrētāk tiks apskatīts viens no galvenajiem Latvijā piemērotajiem pārejas perioda taisnīguma mehānismiem – lustrācija.

II. Pārejas perioda taisnīguma mehānismu piemērošana Latvijā

1. Pārejas perioda taisnīguma juridiskais koncepts

Juridiskajā, vēsturiskajā vai politiskajā kontekstā lietotais termins "pārejas taisnīgums", angliski saukts transitional justice, ietver divus konceptus: taisnīguma konceptu un pārejas (perioda) konceptu.

Mūsdienu zinātniskajā diskursā lietotais jēdziens "pāreja" (angliski – transition) nozīmē valsts politisko režīmu maiņu jeb pāreju no nedemokrātiskas (kā, piemēram, totalitārisms) uz demokrātisku valsts iekārtu.