18. Augusts 2020 /NR. 33 (1143)
Skaidrojumi. Viedokļi
Pārmērīgas ietekmes civiltiesiskās sekas pacienta gribas izteikumā
Dr. iur.
Līga Mazure
Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas asociētā profesore 

2019. gada maijā Latvijā notika traģisks atgadījums ārstniecības jomā, kas atkal aktualizēja diskusiju par pacienta tiesisko aizsardzību ārstniecībā. 21 gadu veca grūtniece, viņas 25 gadus vecais vīrs un tēvs piederēja kādai reliģiskajai organizācijai (turpmāk tekstā – Draudze), kuras viens no principiem ir kategoriska atteikšanās no ārstniecības, to aizstājot ar lūgšanām. Sākoties dzemdībām, grūtnieces vīrs, tēvs un Draudzes vadītāja, 40 gadus veca sieviete, neizsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību un nolēma pieņemt mājdzemdības, neskatoties uz medicīniskās izglītības neesamību. Bērns dzemdībās mira, un nākamajā dienā no smagām dzemdību komplikācijām mira arī sieviete, kuras nāvi konstatēja viņas vīrs, tikai pēc pāris stundām izsaucot neatliekamo medicīnisko palīdzību. Lieta tiek skatīta tiesā kriminālprocesuālajā kārtībā pēc Krimināllikuma 137. un 141. panta otrās daļas, t.i., par neatļautu ārstniecību un atstāšanu bez palīdzības.1

Rodas jautājums, kāds šajā gadījumā varētu būt paša pacienta gribas izteikums par ārstniecības nepieciešamību un tā civiltiesiskās sekas. Iespējami četri varianti ar atšķirīgām tiesiskajām sekām. Pirmkārt, pilngadīgam pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības jebkādu iemeslu, t.sk. reliģisku apsvērumu, dēļ,2 pat ja iespējamas negatīvas sekas pacienta veselībai vai viņa dzīvībai. Ja nav sabiedrības interešu apdraudējuma, tad Latvijā šajā gadījumā nav tiesiska pamata piemērot pacientam piespiedu ārstniecību. Otrkārt, ja pacients piekrīt ārstniecībai, bet trešā persona liedz viņam šo iespēju īstenot, tad tas ir pacienta tiesību pārkāpums jeb delikts, kas paredz arī civiltiesiskās sekas.3 Treškārt, ja pacients nespēj izteikt gribu, piemēram, esot bezsamaņā, tad lēmumu par viņa ārstniecību pieņem pacienta vietnieki (piemēram, pacienta laulātais), balstoties uz pacienta prezumējamo gribu, kas ietver pacienta jebkuras intereses, ne tikai veselības.4 Un, ceturtkārt, pacients, izlemjot par ārstniecības nepieciešamību, var ietekmēties arī no trešās personas, piemēram, radiniekiem, reliģiskās organizācijas, kuras sastāvā ietilpst arī pacients, dalībniekiem. Šajā gadījumā ir vērtējams, vai pacienta gribas izteikumam ir tiesiskās sekas, neskatoties uz trešās personas ietekmi attiecībā uz pacienta gribas izteikumu.

 

Pārmērīgas ietekmes jēdziens un tās principi ārstniecības tiesiskajās attiecībās

Neapšaubāmi, ka sabiedrībā pastāv personu savstarpējā mijiedarbība un arī savstarpējā ietekme. Tomēr ne katra vienas personas ietekme pār otru ir atzīstama par prettiesisku,5 kur sabiedrībā var pastāvēt arī dabisks favorītisms personu attiecībās.6 Uzmanība ir pievēršama personu attiecībām, kur, piemēram, pārmērīgi tiek izjaukts personu tiesisko statusu līdzsvars vai pielietoti personas tiesības un intereses aizskaroši līdzekļi, vai tiek sasniegts netaisnīgs rezultāts personu attiecībās. Nacionālajā normatīvajā regulējumā ir atrunāti spaidi, viltus, padoma un ieteikuma došana un pierunāšana7 kā vienas personas ietekmes veidi pār otru personu ar atšķirīgām tiesiskajām sekām, citus ietekmes veidus neparedzot. Tomēr galvenokārt angloamerikāņu tiesību loka tiesību sistēmā nostabilizējas jauna ideja – pārmērīga ietekme, kuras gadījumā tiek atzīts, ka pacienta gribas izteikums vispār nav bijis,8 un kas pamatojas uz principu, ka pacienta iekšējā griba atbilst pacienta gribas izteikumam, taču iekšējā griba, kas negrozītā veidā pausta uz ārieni, veidojusies citas personas tiesiskas rīcības ietekmē, un, neesot šādai ietekmei, pacienta griba būtu pretēja vai būtiski atšķirīga.9

Izvērtējams, uz kādiem pacienta gribas izteikuma veidiem var izpausties pārmērīga ietekme. No vienas puses, pacienta atteikums no ārstniecības piesaista lielāku uzmanību, jo pēc idejas pacients rīkojas pretēji savām interesēm. Tādēļ loģisks ir jautājums, kāpēc tiek pieņemts šis negatīvais lēmums, vai tas nav izdarīts kādas personas ietekmes iespaidā. Tiesu praksē bija gadījums, kad pilngadīgā, rīcībspējīga paciente atteicās no asins pārliešanas mātes ietekmē, kura bija Jehovas ticības piekritēja, atšķirībā no pašas pacientes; un tiesa atbalstīja ārstu lēmumu tomēr veikt asins pārliešanu, kas bija pacientes interesēs, balstoties uz to, ka paciente nedomājot to, ko saka.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties