Patērētāju tiesību aizsardzības jautājumi attiecībā uz negodīgiem līgumu noteikumiem un negodīgu komercpraksi ir aktuāli tiesu praksē, patērētājiem lūdzot atzīt par spēkā neesošiem līgumu noteikumus, kā arī Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC) lēmumos, sodot komersantus par negodīgas komercprakses īstenošanu, it īpaši patērētāju kreditēšanā un arī saistībā ar interneta platformu starpniecību noslēgtiem pirkuma vai pakalpojumu līgumiem.

Papildus patērētāju tiesību aizsardzības temata aktualitātes aspektā jānorāda arī uz Preču pārdošanas līgumu direktīvu (2019. gada 20. maija Direktīva Nr. 2019/771 par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem), kas Latvijas Republikai jātransponē nacionālajā regulējumā. Direktīva noteic prasības pārdevēju un patērētāju līgumiem, tostarp norādot subjektīvās prasības attiecībā uz preču atbilstību līgumam (precēm jāatbilst līgumā norādītajam preces aprakstam, jābūt derīgām attiecīgajam nolūkam, kam tās paredzētas, u.tml.), objektīvās prasības (preces piegādātas ar tādām instrukcijām, piederumiem, ko attiecīgajā gadījumā varētu sagaidīt, apveltītas ar pamatoti sagaidāmo kvalitāti u.tml.), pārdevēja atbildības regulējumu un citus patērētāju tiesību aizsardzības aspektus.¹

Raksts izstrādāts, balstoties uz 2019.–2020. gadā Latvijas Universitātē raksta autores aizstāvēto maģistra darbu "Negodīgi līgumu noteikumi līgumos ar patērētājiem", un rakstā īsi aplūkoti negodīgu līgumu noteikumu līgumos ar patērētājiem jautājumi un piemēri tiesu praksē, izdarot secinājumus par to, kādi apstākļi visbiežāk liecina vai varētu liecināt par noteikumu iespējamo negodīgumu, kā arī norādot uz problēmām un iespējamiem risinājumiem.

1. Patērētāja statuss un patērētāju līguma jēdziens

Termins "patērētājs" PTAL 1. panta pirmās daļas 3. punktā definēts kā "fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību".² Par galvenajiem kritērijiem patērētāja definēšanai uzskatāms subjekta kā fiziskas personas statuss (pretstatā juridiskai personai), tā darbības vēršana uz preces vai pakalpojuma iegādi, jau slēdzot darījumu vai vēl tikai plānojot to veikt, veicot sarunas ar pārdevēju, u.tml., vai preces vai pakalpojuma izmantošanu, turklāt darbības tiek veiktas nolūkā, kas nav saistīts ar saimniecisko vai profesionālo darbību un preču tālāku realizāciju. Ar saimniecisko darbību un profesionālo darbību domāta regulāra sistemātiska darbība ar peļņas gūšanas raksturu, mērķis – gūt atlīdzību.³

Tādējādi patērētāja jēdziens ir cieši saistīts ar tā mērķi – fiziskas personas, kas atrodas vājākā pozīcijā, aizsardzība pret preču vai pakalpojumu tirgotāja vai preču ražotāja kā spēcīgākās puses ietekmi, noslēdzot līgumus vai lietojot preces un saņemot pakalpojumus. Gadījumā, ja komersants apgalvo, ka potenciālais patērētājs nav rīkojies kā patērētājs, t.i., līgumu nav slēdzis paša vai ģimenes patēriņam, bet, piemēram, komercdarbības nodrošināšanai, tad komersantam tas ir arī jāpierāda, lai atspēkotu minēto prezumpciju.⁴

Tiesu praksē par patērētāju līgumu atzīts arī pakalpojumu sniegšanas līgums starp dzīvojamo māju pārvaldītāju un dzīvokļa īpašnieku par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu,⁵ kredītlīgums starp fizisku personu un kredītiestādi, piemēram, par studiju kredītu,⁶ līgums starp fizisku personu un līzinga pakalpojumu sniedzēju par līzinga pakalpojumu sniegšanu,⁷ līgums starp fizisku personu un mobilo pakalpojumu operatoru par mobilo pakalpojumu sniegšanu,⁸ līgums starp fizisku personu un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu⁹ u.tml.

Patērētāja jēdziens cieši saistīts ar patērētāja kā mazāk spēcīgās puses izpratni par konkrēto darījumu. Personas paaugstināts zināšanu līmenis attiecīgajā nozarē, salīdzinot ar vidusmēra patērētāja zināšanām, kā arī aktīva pakalpojumu izmantošana var liecināt, ka persona nav uzskatāma par patērētāju un tai nepienākas PTAL norādītā aizsardzība pret potenciāli negodīgiem līguma noteikumiem.