1. Ievads

Patērētāju aizsardzībai ir būtiska nozīme Eiropas Savienības (turpmāk – Savienība) tiesību sistēmā. Jau agrīnā posmā tika atzīts, cik svarīgi ir izveidot iekšējo tirgu, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni.¹ Šīs prasības pamatā ir atziņa, ka starp tirgotājiem un patērētājiem pastāv ievērojama nelīdzsvarotība, ko raksturo informācijas, spēju aizstāvēt savas intereses un zināšanu asimetrija. Šo aspektu Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa) konsekventi atkārto vairumā patērētāju aizsardzības lietu.² Tādējādi patērētāju aizsardzība ir iekšējā tirgus pareizas darbības pamatelements.

Negodīgu noteikumu kontrole līgumos, kas noslēgti starp tirgotājiem un patērētājiem, ir viens no galvenajiem Eiropas patērētāju aizsardzības politikas pīlāriem. Šajā ziņā Direktīvas 93/13³ (turpmāk – Direktīva) mērķis ir novērst līgumu slēgšanas nevienlīdzību, kas izriet no tā, ka patērētāji ievēro standartizētus noteikumus bez reālas sarunu iespējas. Apzinoties patērētāja vājo pozīciju attiecībā pret pārdevēju vai piegādātāju, Savienības likumdevējs ir ieviesis vispārēju kontroles mehānismu, paredzot gan vispārēju noteikumu, kas aizliedz negodīgus noteikumus, gan indikatīvu noteikumu sarakstu, kurus varētu uzskatīt par tādiem.

Tiesa jo īpaši uzsvērusi aizsardzības pret negodīgiem noteikumiem nozīmi. Piemēram, 2006. gada spriedumā lietā Mostaza Claro Tiesa attiecīgos Direktīvas noteikumus klasificēja kā Savienības publiskās kārtības normas⁴ un pamatoja šo risinājumu, atsaucoties uz “sabiedrības interešu raksturu un nozīmīgumu, uz kuru balstās aizsardzība, ko Direktīva 93/13 nodrošina”.⁵ Tas it īpaši nozīmē, ka šo noteikumu ievērošana komercšķīrējtiesu procesos dalībvalsts tiesai vienmēr ir jāpārbauda arī pašai pēc savas ierosmes.

Tiesas sniegtajai Direktīvas interpretācijai ir bijusi svarīga nozīme Eiropas patērētāju tiesību strukturēšanā. Nākamajā sadaļā tiks aplūkoti Savienības tiesībās paredzētās aizsardzības pret negodīgiem noteikumiem materiāltiesiskie aspekti, bet trešajā sadaļā tiks veltīta uzmanība šīs aizsardzības procesuālajam aspektam, kas ir vienlīdz svarīgs, jo tas attiecas uz tādiem jautājumiem kā negodīgu noteikumu pārbaude pēc tiesas ierosmes (ex officio) un citiem procesuāliem mehānismiem, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzības efektivitāti.

2. Savienības tiesībās paredzētās aizsardzības pret negodīgiem noteikumiem materiāltiesiskie aspekti

Iesākumā tiks analizēta pārskatāmības pārbaude, turpinājumā pievēršoties pašai negodīguma pārbaudei un tās piemērošanai judikatūrā. Pēc tam tiks aplūkotas tiesiskās sekas, kas rodas, ja konstatē, ka līgumā ir identificēts negodīgs noteikums.

2.1. Pārskatāmības pārbaude (Direktīvas 5. pants)

Direktīvā uzņēmumiem ir noteikts vispārēja rakstura pienākums nodrošināt pārskatāmību, sastādot līguma klauzulas. Tādējādi Direktīvas 5. pantā ir noteikts, ka rakstveida noteikumiem ir jābūt “sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”. Turklāt Direktīvas ievada apsvērumos ir norādīts, ka līgumiem ir jābūt sastādītiem skaidrā un saprotamā valodā un ka patērētājam faktiski ir jābūt iespējai pārbaudīt visus noteikumus. Ciešā saikne starp šo pārskatāmības prasību un aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem izriet gan no šiem apsvērumiem, gan no Direktīvas 4. panta 2. punkta, kurā ir paredzēts, ka “noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu, no vienas puses, un pakalpojumiem vai precēm, kas par to jāsniedz, no otras puses, ar nosacījumu, ka šie noteikumi ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”. Šis jautājums turpinājumā tiks aplūkots plašāk.

Pārskatāmības prasība neaprobežojas tikai ar formālu un gramatisku skaidrību. Gluži pretēji, Tiesa spriedumā lietā Andriciuc uzsvēra, ka pārskatāmībai ir jāļauj kompensēt patērētāja vājāko pozīciju salīdzinājumā ar tirgotāju, it īpaši informācijas ziņā.