Laikam jau vienīgā labā raksta tēze ir, ka ir jābeidz šo jautājumu mēģināt risināt krimināltiesību ietvaros. Kaut kā krimināltiesībām nekas nesanāk. Mēs turpinām skatītes filmas par bērnu darbu, verdzību un cilvēktirdzniecību un katru gadu triljoniem dolāru un eiro ieplūst drošajās rietumu pasaules jurisdikcijās, kur skaisti kļūst par ārvalstu investīcijām. LV pētījumi par korupciju runā par 3,5-5 miljardu zaudējumiem gadā, bet procesi tiek uzsākti (ne pabeigti) par labi ja dažiem desmitiem miljonu.

Ja krimināltiesību nozare neattīstīsies, nekas nenotiks. Tā tiek turēta savrupus no pārējām, tās sadures punkti un pārklāšanās jomas netiek risinātas, vai arī vispār tiek noliegts, ka tādas pastāv. Tā arī lielākā daļa ekonomisko noziegumu iekāpj civiltiesisku strīdu klasifikācijā. Vai arī, skatoties no šīs tēmas perspektīvas, krimināltiesības šobrīd pat pilnībā nesaprot, kas tiek pakļauts arestiem un konfiskācijai. Nauda kontā nav personas nauda, bet gan kredītiestādes - personai ir tikai prasījums (šo konceptu finanšu pasaule ir ieviesusi, ka ar nonākšanu kontā notiek automātiska īpašuma tiesību maiņa). Naudu kontā arestē un konfiscē. Viss kārtībā, tātad mēs arestam pakļaujam arī prasījumus kā mantas sastāvdaļu. Bet, mēs nearestējam un nekonfiscējam visus citus prasījumus (visā spektrā - līgumi, tai skaitā nākotnes, lietu tiesības, utt). Duāla pieeja, kas bez neskaidrībām jebkuram noziedzniekam dod virkni veidu, kā faktiski turpināt gūt labumu no noziedzīgi iegūtas mantas un izvairīties no tās konfiskācijas.

Viena paziņa sarunā par šo pasmējās un to nevar nepieminēt - kāpēc ir prezumpcija, ka mantas esamība pamato tās piederību? Ja es apsēžos svešā mājā, es taču nevaru teikt, ka tā pieder man. Ja es izrauju personai telefonu no rokām, es taču nesaku, ka tā ir man piederoša iekārta. Tas, ka persona kustina (pārskaita) kaut kādu naudu, nenozīmē, ka tā ir personai piederoša nauda. Bet kaut kā mēs bijām aizbraukuši pretējā prezumpcijā (ja jau nauda manās rokās, tad mana).

Nav nekādu problēmu pierādīt legālu līdzekļu izcelsmi, es vēl neesmu piedzīvojis vai uzmodelējis situāciju, kur sapratīgai personai tas nebūtu iespējams. Mums, protams, negribās to atzīt, ņemot vērā to mērogu, kādā noziedzīgi iegūta nauda ir apritē - ekonomikā, politikā, arī mākslā un kultūrā. Bet, ja mēs gribam efektīvi sākt mazināt noziedzīgi iegūtu līdzekļu apriti un ietekmi uz sabiedrību, mums ir jāmaina prezumpcijas. Tikai mainot modeli uz to, ka līdzekļi vairāk līdzinās reģistrējamai kustamai mantai, kur ir jāpierāda izcelsme, mēs varam virzīties tajā virzienā. Gan jau līdzekļus nereģistrēsim kā savus auto, bet izcelsmes pierādīšanas barjeru gan varam uzlikt.

Ja līdzekļiem nav zināma izcelsme, persona nevar apgalvot, ka tie ir personas līdzekļi. Līdz ar to šo līdzekļu konfiskācija neaizskar personas īpašuma tiesības. Pat nevajag krimināltiesības, lai šo nostiprinātu. Normāla loģiskā ķēde, tikai jāmaina domāšana, kas mums šobrīd ir greiza, nevis pareiza.