ANO Ģenerālā asambleja

ANO Ģenerālajai asamblejai ir centrālā loma ANO mērķu īstenošanā. Tie ir: 1) starptautiskā miera un drošības uzturēšana; 2) draudzīgu attiecību starp nācijām attīstīšana; 3) starptautiskā sadarbība, lai risinātu ekonomiska, sociāla, kultūras un humanitāra rakstura problēmas, kā arī cilvēktiesību īstenošanas sekmēšana; 4) šo nāciju kopējo mērķu darbību harmonizācija (ANO statūtu 1. pants). Ar nelielu ANO statūtu 10.–12. pantā paredzēto izņēmumu attiecībā uz ANO Ģenerālās asamblejas ierobežoto lomu starptautiskā miera un drošības uzturēšanā tieši ANO Ģenerālā asambleja ir tas ANO orgāns, kam ir visaptveroša loma galveno ANO funkciju īstenošanā.

Taču, neraugoties uz teikto, jāpiemin fakts, ka ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām nav juridiski saistoša spēka. Tās zināmos gadījumos var kalpot kā valstu un starptautiskas organizācijas prakses atspoguļojums, definējot konkrētas starptautisko paražu tiesību normas, taču ANO dalībvalstīm nav uzdots par pienākumu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas obligāti pildīt. Pievērsīšos, manuprāt, svarīgākajiem ANO Ģenerālās asamblejas lēmumiem, kas ir ietekmējuši starptautisko tiesību attīstību.

1946. gada 11. decembrī ANO Ģenerālā asambleja vienbalsīgi pieņēma rezolūciju 96 (I),¹ ar kuru tā definēja genocīdu kā starptautisku noziegumu un noteica tā definīcijas elementus, kas aptver kā valstu, tā indivīdu atbildību starptautiskajās tiesībās. Ar minēto rezolūciju politiskais orgāns nosodīja genocīda noziegumu, aicinot valstis ieviest tā definīciju nacionālajās tiesību normās. Šis process inducēja Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to pieņemšanu 1948. gadā ANO paspārnē. Konvencijas uzliktos pienākumus savā praksē tālāk ir analizējuši starptautiskās un nacionālās tiesas un tribunāli.